Kaupo kā ēna
Gribas cerēt, ka iemesls šādai nevērībai nav lasošās publikas nespēja uzturēt interesi, kolīdz nav iespējams uzrakstīto tekstu saistīt ar autora personību. Lai nu kā, izlasot dažas grāmatas lappuses, ikviens var secināt, ka autora vēlmi palikt anonīmam nav grūti pamatot.
Stāstu ievada prologs, kurā rekonstruēts bēdīgi slavenā līva Kaupo (kura attēlojums ļoti nepatiks tiem, kas raduši par senajiem Latvijas iedzīvotājiem domāt izteikti romantizētās noskaņās) ceļojums uz Romu, lai tiktos ar pāvestu Inocentu III. Pēc šī īsā un spilgtā ievadījuma naratīvs no astoņsimt gadu seniem notikumiem pārlec uz mūsdienām, precīzāk, uz aptuveni 2008. gadu pilsētā, par kuru skaistākas pasaulē nav. Taču Kaupo šķiet kā ēna, pārdzīvojis astoņus gadsimtus, un viņa būtības druskas - alkatība, baudkāre, nenovīdība, lišķība, egoisms - joprojām mājo līvu «it kā valdnieka» garīgajos pēctečos - pilsētas iedzīvotājos. Šis neiznīdējamais Kaupo arhetips kombinācijā ar dziļo finanšu krīzi, sociālo nevienlīdzību, it visur kūsājošo visspēcīgo libido, senu un ne tik senu grandiozu vēsturisko notikumu nerimstošajām vibrācijām, kā arī varenos daudzumos patērētiem etilspirtu saturošiem izstrādājumiem padara pasaules skaistāko pilsētu par vietu, kurā iespējams norisināties visneticamākajiem notikumiem. Un tie arī norisinās (grāmatas sākumā taču stāv rakstīts: «Šis ir patiess stāsts!»): pietiek ar dažu dienu aprakstu atsevišķu ļaužu dzīvēs, lai lasītājam atklātos aizraujošs notikumu virpulis, kas liek nevaldāmi smieties, satraukumā izslieties, grūtsirdīgi nopūsties un itin bieži arī - nosarkt. Citreiz stāsta varoņu vietā, citreiz - sazīmējot pārāk uzkrītošas paralēles ar savas pieredzes bagātībām.
Nežēlīgi un zobgalīgi
Tēlu garnizons aptver visus sociālos slāņus: no bezpajumtnieka tunelī līdz parlamenta deputātam, no ielu muzikantiem līdz finanšu sektora hercogiem, no studentiem žūpām līdz katoļu baznīcas galvai, no Centrāltirgus večiņām un «deklasētiem elementiem» līdz banku klerkiem, rafinētiem noziedzniekiem un sava daiļuma spēku apjautušām, izmanīgām lēdijām. Un pa vidu visam šim skumjajam karnevālam mēs sastopam baltiem knābjiem maskējušos indivīdus, kuri šķiet esam sūtņi no svešas pasaules, lai arī patiesībā ir tikpat neatņemama šīs pilsētas daļa kā sirmo baznīcu kontrforsi: brīvmūrnieku ordeņa brāļi bezkaislīgi noraugās grēcīgās pasaules apjukušo iemītnieku agonijā. Brīžiem viņi necenšas krist acīs, brīžiem gluži atklāti pārvietojas pa pilsētas ielām savā masonu uniformā, taču ar naudu un miesas kārībām apsēstie cilvēki ir pārāk apsēsti, lai viņus pamanītu. Diemžēl brīvmūrnieku ordeņa loma stāstā - pēdējais saprāta un cildenuma cietoksnis neglītā pasaulē, grēcīgo ļaužu soģi vai gluži vienkārši autora untums - līdz galam skaidra nekļūst.
Bet kas patiesībā ir šie cilvēki, kuru piedzīvojumi nežēlīgi un zobgalīgi aprakstīti bez jebkādas intīmu, pat vulgāru detaļu (lasi: erekcija, atgāzēšanās, dažāds apmatojums) noklusēšanas? Šoreiz - ne vārda par sabiedrībā pazīstamiem prototipiem, kurus dažkārt grūti neatpazīt. Vēl interesantāki ir nevienam nezināmie, globālos procesos maznozīmīgie, taču Kaupo sindroma ne mazāk ķertie ļautiņi, kuru tēlojumā nav ievērots nekāds korektums. Visos līmeņos nožēlojamais, vecmāmiņas dzīvoklī parazitējošais bankas klerks Vitolds, nihilistiskais, nelietīgais oportūnists Edgars ar vājībām uz alkoholu un gadījuma sakariem, apgarotā, ar ilūzijām par savu mākslinieces talantu pārņemtā bagātnieku piegulētāja Žanete, no ambīciju trūkuma sirgstošais vēsturnieks un morga darbinieks Zelta Zobs, katoļa sirdsapziņas nomocītais miljonārs Dušokopecs, kura grēku saraksts un apjoms «pašam velnam neliktu kaunēties», un daudzi citi - no vienas puses, šie tēli šķiet pārāk groteski un pretrunīgi, lai būtu reāli, no otras - vieglums, ar kādu tie iegulst mūsdienu latviešu lasītāja pasaules ainā, liecina, ka nav ne mazāko šķēršļu, lai šādas Kaupo reinkarnācijas kuplā skaitā pastāvētu tepat, mums līdzās. Tikai politikānis Žanis Kukulis, kurš savā personā iemieso visu ļaunāko, ko vidējs kreisais intelektuālis sagaida no varas uzurpatoriem, laikam gan ir pārāk «ideāls», lai būtu iespējams. Šķiet, autors ērtības labad ir vienā tēlā apvienojis vairākus spilgtākos kadrus no mūsu nesenās politikas vēstures. Starp citu, lai nu ko, bet vēstures - kā senas, tā ne tik senas - nezināšanu autoram (vai autoru grupai?) pārmest nevar. Pat ja neuzrunā rupjā satīra, grāmata var kalpot arī kā aizraujošs ceļvedis Pilsētas pagātnē.
Nav domāta valodas baudītājiem
Skaistākā pilsēta pasaulē noteikti nav domāta tiem literatūras baudītājiem, kam mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi un valodas bagātība ir tikpat svarīga kā grāmatas saturs: lai arī spilgti epiteti, eifēmismi un salīdzinājumi birst kā no pārpilnības raga, daudzviet novērojama liekvārdība un neveiklas teikumu konstrukcijas, tāpat mēdz pieklibot arī stāstījuma kompozicionālais aspekts. Īsi sakot, latviešu valodas apvāršņu paplašināšana nav bijusi autora prioritāte. Tāpat, kā jau var noprast no iepriekš minētā, darbs nav domāts konservatīvam lasītājam, kuram netīk rupjības, vulgaritāte, eksplicītas seksa ainas. Visbeidzot, mazā Nicodemus Rigensis grāmatiņa noteikti nav ieteicama tiem, kas nevēlas lappusēs ieraudzīt savu nepievilcīgo atspulgu (kas tur, ļoti iespējams, ir atrodams). Tomēr - tam jau tās grāmatas laikam ir domātas.
Kādā anotācijā lasīju, ka grāmatai tiekot pārmests morāles trūkums. Tā ir pilnīga taisnība, bet ne gluži tāpēc, ka tās varoņu rīcība vai pats rīcības apraksts būtu amorāls. Pasaulē, kura šajā stāstā tēlota, morāle neeksistē nekādā līmenī: individuālā, kolektīvā, metafiziskā. Par pirmajiem diviem viss tā kā skaidrs, bet kā ar pēdējo? Dievišķas providences klātbūtne ir skaidri nojaušama ticami neticamajos notikumos, kuros savu likteni izdzīvo Vitolds, Edgars, Jāzeps, Anastasija, Zelta Zobs un pārējie, un tieši no šīs providences gādīgās rokas galu galā vajadzētu sagaidīt to taisno tiesu. Bet no visām pasaules sarūpētajām tieši šī ir vislielākā vilšanās: providencei nospļauties par taisnīgumu, ko no tās sagaidām. Šajā pasaulē vislielākais nelietis tiek cauri sveikā. Šajā pasaulē visgodīgākie un nabagākie turpina tikt pazemoti. Un, kā mums negribot liek nojaust skaudrā aina ar pensionāru pāri, kas televizorā vēro deputāta runu - šajā pasaulē tam tā lemts arī turpināties.