Veselības ministrijas (VM) rīvēšanās ar reģionālajām slimnīcām ir jo nozīmīga tāpēc, ka runa ir ne tikai par kārtējo summu x, bet nopietnāku pretrunu: reģioni vēlas lielāku teikšanu pār ārstniecības iestādēm to teritorijās, kas ir tiešā pretrunā VM nostājai. Turklāt katram sava taisnība. Ja reģionālā slimnīca izvēlas neoficiāli ignorēt norādījumus no Rīgas, bet pēc tam deficītu vienalga vēlas lāpīt uz valsts budžeta rēķina, tad Rīgas vēlme apmaiņā pret naudu saņemt lielāku kontroli ir saprotama. Savukārt, ja pašvaldība savu vietējo ārstniecības iestādi uztver kā svarīgu argumentu, lai noturētu novadā cilvēkus un nevairotu bezdarbu, tad saprast var arī pašvaldību.
Acīmredzot viens no veidiem, kā šo objektīvo pretrunu risināt, tiešām būtu pārdalīt par labu pašvaldībām daļu no uzņēmumu ienākuma nodokļa, pretī prasot atbildību pašām noteikt, kā šos papildu līdzekļus dalīs: x% vietējai skolai, ko Rīga neuzskata par perspektīvu, y% vietējai slimnīcai utt. Savukārt, ja konkrētā pašvaldība arī tad pamanās saimniekot pāri saviem līdzekļiem, tad valstij ir tiesības pašvaldību finansiāli sodīt.
Protams, šāda vienošanās paredz ticību pašvaldību vadītāju veselajam saprātam. Ņemot vērā nepieciešamību iekarot vietējo vēlētāju sirdis, rodas šaubas, kādēļ gan lai populisms lokālā līmenī būtu mazāk spilgts, nekā vēlot Saeimu. Tomēr atkritiens no trekno gadu ambīcijām skarbajā realitātē reģionu vadītāju līmenim, šķiet, bijis nepastarpinātāks nekā Jēkaba ielas iemītniekiem, tādēļ pašvaldības varētu būt guvušas paliekošāku mācību.