Pensijas, pabalsti un izglītības kvalitāte nebūt nav vienīgie sasāpējušie jautājumi mūsu valstī. Tikpat liela neskaidrība ir, kā uzlabot situāciju medicīnas jomā. «Ka tik būtu veselība,» mēdzam teikt. Bet pie ārsta bieži neejam, jo nav naudas vizītei. Kad aizejam - sastopamies ar šķietami paviršu attieksmi, kam lielākoties pamatā nevis ārsta nevēlēšanās palīdzēt, bet piespiedu steiga: apmeklētāju rindas īsākas nekļūst.
Ir jau pareizi ārstēt neielaistas slimības, ar kaiti galā tiekot ģimenes ārstam vai ambulatorajiem speciālistiem, nevis slimnīcā zem skalpeļa. Diemžēl naudas trūkuma dēļ notiek tāda kā rotaļāšanās ar pacientiem. Ja nu slimība laikus atklāta, bet tomēr jāveic dārga operācija, tad līdzekļi tam nav paredzēti. Jāgaida, kad situācija saasināsies, tad ņems un griezīs. Jo ko līdz noteikt, piemēram, krūts vēža diagnozi, ja tālākajiem izmeklējumiem un ārstēšanai naudas nepietiek?
Pat tad, kad situācija akūta, ne vienmēr kaite laikus tiek pareizā diagnosticēta, un reizēm bez personīgajiem sakariem mediķu aprindās var «atstiept kājas», piemēram, laikā neatklāta insulta gadījumā.
Visiem skaidrs: veselības aprūpei naudas par maz. Tādēļ morālā atbildība par naudas trūkuma dēļ neizārstētajiem vai pat mirušajiem lielā mērā gulstas uz tiem, kas līdzdalīgi - nolaidības vai savtības dēļ - esošo (ar citām valstīm salīdzinoši mazo) līdzekļu neefektīvā izmantošanā.