Te noteikti varētu pavadīt vairākas stundas - staigājot starp suvenīru, rokdarbu, trauku, rotaslietu plauktiem, mākslas darbiem un ziediem, sēdēt bārā vai uz terases, malkot vīnu vai tēju un raudzīties Cesvaines ainavās. Un, ja vēl blakus mājā kaimiņš atvērtu logu un uz sava vecā patafona sāktu spēlēt plates, kā te nereti arī mēdz gadīties, varētu pat aizsapņoties.
Gan vietējie, gan tūristi
Uztvērusi šo domu, viena no salona veidotājām Sanita Ozola atzīst: «Pie mums steidzīgie kļūst nesteidzīgi un reizēm 15 minūšu vietā pavada te stundu un divas. Cilvēkiem pie mums patīk, un viņu izsaucieni - super, cik pie jums forši, meitenes, turieties! - ir lielākais gandarījums.»
Salona apmeklētāji lielākoties ir tūristi, kas ierodas apskatīt Cesvaines pili. Viņus interesē suvenīri, rokdarbi, mākslas darinājumi, kuru autores ir gan pašas salona saimnieces, gan arī apkārtnes amatnieki un mākslinieki. No tuvākas un tālākas apkārtnes cilvēki brauc pēc oriģinālām dāvanām, bet vietējie galvenokārt nāk pēc ziediem, pasūta pušķus svētkiem, vainagus sēru gadījumiem. Salonā notiek arī nelieli pasākumi, piemēram, nesen prezentēta dzejnieces Andas Līces jaunā grāmata.
Ideja par amatniecības un mākslas salonu māsām Ilvai un Sanitai radās pirms sešiem gadiem, kad Bulduru dārzkopības tehnikumu beigusī profesionālā dārzniece un floriste Ilva palīgā aicināja Latvijas Mākslas akadēmijas absolventi keramiķi Sanitu. Toreiz tēva zemnieku saimniecības Mežmindaugi paspārnē izveidotais salons Klēts atradās tuvāk Cesvaines pilij, taču krietni mazākās un pilnīgi nelabiekārtotās telpās. «Tur nebija ne ūdens, ne kanalizācijas, pat ne apkures. Ziemā tināmies siltās drēbēs un turējāmies tuvāk mazai krāsniņai, kas sildīja tikai tad, kad to kurināja. Tiklīdz kurināt pārtraucām, telpas atkal ātri izsala. Atvestie ziedi nosala, veidojot pušķus, zaļumus no vāzē sasalušā ūdens reizēm vajadzēja vienkārši izdauzīt,» veroties pašreizējā salona siltajās un mājīgajās telpās, atceras Ilva.
Darbs ir arī vaļasprieks
Kad pirms kāda laika radās iespēja īpašumā iegūt plašākas un ērtākas telpas, Ilva un Sanita to nelaida garām. Pateicoties Hipotēku un zemes bankas atbalsta programmai Altum, kas sniedz palīdzību jaunajiem uzņēmējiem, Ilva un Sanita nodibināja pašas savu uzņēmumu, papildināja zināšanas uzņēmējdarbībā, kā arī ieguva aizdevumu ar izdevīgiem nosacījumiem savas idejas īstenošanai. Tas veco muižas alus brūzi, kur padomju laikos bija sakņu un dārzeņu pieņemšanas punkts, bet neatkarīgās Latvijas laikā kādam francūzim piederoša kafejnīca Flīģelis, ļāva pārvērst vietā, kādu to vēlējās redzēt Ilva un Sanita. «Pēdējos trīs gadus gan šīs telpas stāvēja tukšas, jo kafejnīca bankrotēja. Diemžēl tās īpašnieks neapjauta, ka dzīvojam laukos un nauda te nenāk tā, kā gribētos,» saka Ilva.
Bet kā tad pašu bizness? - vaicāju salona saimniecēm, un atbilde viņām ilgi nav jāmeklē. «Tā ir mūsu dzīve un mūsu vaļasprieks. Mēs nestrādājam ar peļņu, nodarbinām tikai pašas sevi un nopelnām sev iztiku, strādniekus algot nevaram atļauties. Visu darām pašas, taču esam apmierinātas, jo darām darbu, kas mums patīk,» saka Ilva. Reizēm tikai rokas nolaižoties, cīnoties ar lielo birokrātiju valsts iestādēs un mēģinot izpildīt visas likumdošanā noteiktās prasības, kas uz maziem uzņēmumiem ar diviem darbiniekiem attiecas tikpat daudz kā uz lielu ražotni, veikalu vai kafejnīcu.
Viss pa divi
«Mums viss ir pa divi - mēs divatā saimniekojam salonā, pa kura logu redzami muižas bijušo siltumnīcu divi torņi, kas ietverti salona nosaukumā, mums pieder arī neliela viesu māja, kam devām nosaukumu Divi spilveni. Ar skumjām raugoties uz siltumnīcām aiz sētas, kuras pieder valstij, taču neapsaimniekotas pamazām brūk kopā, gribējām tās privatizēt. Ja tas būtu izdevies, noteikti būtu arī Divi gurķi, bet tagad nekā,» puspajokam, pusnopietni piebilst Ilva, bet uz atvadām te iesmaržojas karstvīns un piparkūkas, jo Sanita jau sāk sapņot par laiku, kad tuvosies pirmā advente. «Ziemā cepsim piparkūkas un karsēsim vīnu, pīsim adventes vainagus,» viņa saka un atklāj, ka pēdējos četrus gadus nedēļu pirms pirmās adventes madonieši pēc māsu Ozolu pītajiem vainagiem rindā stāvējuši, un viņas cer, ka, neraugoties uz krīzi, arī šogad cilvēkiem gribēsies kaut ko skaistu un gaišu un darba viņām netrūks.