Bērni ar viņu lepojas
«Gribēju savu mammuci pieteikt Latvijas lepnumam. Esam 10 bērnu ģimene - vecākajiem jau pašiem savas ģimenes. Un mammucis šogad pieņēma vēl divus bērniņus - septiņus un trīs gadus vecus, Mariannu un Marku, jo viņiem draudēja nonākšana bērnunamā. Mūsu mammucis dara visu, lai mazie bērniņi ar šo pārdzīvojumu tiktu galā iespējami mierīgāk, un mīļi gādā par viņiem,» pieteikuma vēstulē raksta Ramonas vecākā meita Dzintra Borovski-Zilberte.
Ramonai Zaļmežai-Grīnvaldei ir 51 gads. Ikdiena paiet rūpēs par mājas soli - mazākie bērni vēl jāpalaiž skolā, uz bērnudārzu. Dārzā jānovāc raža, jāpabaro vistas. Ik pa brīdim tiek uzticēta mazbērnu auklēšana, un to Ramonai ir vienpadsmit. Viņas mājā Tīrainē valda priecīga kņada - viens pārnāk no skolas, cits dodas uz darbu, pulciņu, baseinu. Ramonas dzīvesbiedrs Laimonis Lāns vēl ir darbā. Pati namamāte ir dzīvespriecīga sieviete, kuras sejā nemana noguruma pēdas.
Ramona atminas tos laikus, kad bijis patiesi grūti: «Tikai aizgāju painteresēties, kādi ir atvieglojumi daudzbērnu ģimenēm. Mārupē man pateica, ka esam no Rīgas atnākuši, lai ejam atpakaļ uz Rīgu. Es jau esmu tas neērtais cilvēks,» bez rūgtuma saka Ramona. Pērn viņai bija seši skolnieki. Viss, ko saņēma bērnu pabalstos, aizgāja bērniem vilciena biļetēs - mēnesī vien 96 lati. «Labi, ka vīrs strādā. Un es vairs negrasos pazemoties, lūgt ar izstieptu roku.» Ramona nesūkstās. Ir bijuši labi cilvēki, kas palīdz. Paši savulaik sastādījuši dārzu, nu tas dod bagātīgu ražu. Ir vistiņas un pašiem savas oliņas. Ramona ir apņēmības pilna - sākusi iet autovadītāju kursos. Arī viņa gribot būt neatkarīga. «Kamēr bērni skolā, palīdzēt nav kam. Braucu ar vilcienu uz tirgu, tad stiepju pa četrām somām - tik smagas!» Mašīnai gan esot vēl jāsakrāj. «Nu jau kļuvis vieglāk. Lielie bērni aiziet savā dzīvē, un ar vīru reiz spriedām - māja kļūst tukšāka...»
Ja reiz ceļā nolikti
Mazajam Markam un Mariannai šī gada sākumā nomira mamma. Ramonas meitas - arī Ramonas - dzīvesbiedrs Sandus ir viņu pusbrālis. Mazie jau bija ciemojušies šai ģimenē, kura kopš augusta kļuvusi par viņu patvērumu. Lai arī bērnu tēvs fiziski nav miris cilvēks, gādāt par savām atvasēm viņš nespēj. «Apspriedāmies, un otra vecākā meita teica tā: «Ja reiz Dievs mūsu ceļā viņus ir nolicis, tad Dievam ir bijuši savi plāni.» Nekas tāpat vien dzīvē nenotiek,» saka Ramona Zaļmeža-Grīnvalde un turpina: «Vasarā gribējām aizbraukt uz kapiem pie viņu mammas un zvanījām, interesējāmies, kur bērni palikuši. Tad jau viņi bija nonākuši SOS ciematā. Mums tikai pateica - ja gribam tikties, lai ejam uz bāriņtiesu. Domāju - tie bērni taču pazudīs!»
Uzrakstījuši bāriņtiesai iesniegumu, lai bērnus varētu apciemot, skaidrojuši, vai viņiem ir radinieki. «Ir bioloģiskais tēvs, tēvam ir māsa ar ģimeni, vecmāmiņa, mirušajai mātei ir māsa... Visi atteikušies! Un man prasa, vai mēs negribam viņus paņemt. Tas bija šokējoši - tik daudz radinieku! Un nevienam tie bērni nav vajadzīgi,» Ramona bijusi satriekta. Lēmums tika pieņemts. «Man tā puikas bija tik žēl! Tik maziņš, tik abižots. Žēl arī māsas, kura arī tagad - pamanu - no brāļa slēpj ēdamo. Zem gultas atrodu garoziņas, pankūkas gabaliņus... Slēpj nebaltām dienām. Toreiz teicu - ņemšu to puiku. Bet vīrs saka - viņš labprāt ņemtu meiteni. Nu tad ņemsim abus! Vai nu tik traki būs - tik daudz bērnu izaudzināti. Te visi viens otru pieskata. Par visiem kopā ir vieglāk,» smaida mamma Ramona.
Mariannai gan vēl esot grūti pieņemt, ka jāklausa. Šogad viņa sāka iet 1. klasē. Meitene nav pratusi rakstīt, arī latviski nezinājusi. Bet, rau, Ramonas mazmeitiņa Marija, būdama tikpat veca, to visu jau prot. «Skatos glītrakstīšanas burtnīcās, salīdzinu un redzu, ka audžumeita cenšas no Marijas neatpalikt. Tas ir ideāls variants!» priecājas Ramona. Tikai vienreiz Marianna audžumammai atzinusies, ka esot žēl savas mammas un tēta. Marianna to pateica mierīgi, bez rūgtām emocijām. Un viņai te arī nav bijis laika domāt par zaudējumu, piebilst Ramonas meitas. Pati Ramona tikai smaida: «Markam es esmu mamma, bet Mariannai oma. Viņi te visi ir kopā. Re, mazdēlam Gustiņam arī trīs gadiņi. Viņš uz savu mammu rāda - «mana mamma». Marks rāda uz mani - «mana mamma».»
Ģimenē ir spēks
Ramonai ir bijusi arī vēl viena aizbilstamā - Vita, kura izaudzināta, nesen kļuvusi pilngadīga un nu devusies savā dzīvē. Arī dēls Ričards ar ģimeni nupat pārcēlies uz savām jaunajām mājām. Dzintra, Teodors, Sigita ar savām ģimenēm, kurās ir divi, četri un trīs bērni, dzīvo atsevišķi. Patstāvīga kļuvusi arī Sandija. «Ikdienā ģimenes mājā esam sešpadsmit septiņpadsmit cilvēki,» saskaita Rēzija. Meitene saka - mamma nekad nav bijusi kategoriska un strikta. «Viņa mums devusi izvēles brīvību, brīdinājusi par ieguvumiem, par sekām un iemācījusi domāt -par to, kas katram pašam dzīvē ir vajadzīgs,» stāsta Rēzija.
Taujāju - vai agrā jaunībā Ramonai bijis plāns par tik kuplu ģimeni? «Tie bija padomju laiki, kad ar vīru dzīvojām komunālajā istabiņā Rīgā. Blakus istabā dzīvoja kara invalīds, viņam bija vanna. Piedzima Dzintra. Trijos naktī pa kluso zem krāna mazgāju autiņus, jo man tā vanna nepienācās. Kad paliku stāvoklī ar otru bērnu - Teodoru, kaimiņš man pārmeta: «Atkal stāvoklī! Atkal bērns!» Un es atbildēju: «Man būs desmit bērni!» Protams, toreiz tā vēl nedomāju. Dzīve pati parādīja, kā jābūt. Bet kas gan ir sievietes misija? Laist pasaulē nākamo paaudzi, lai pēc mums dzīvē kas paliek. Bērni, mazbērni ir lielākā vērtība,» uzskata Ramona Zaļmeža-Grīnvalde. Ģimenē ir spēks, un mēs esam stipra ģimene,» piebilst Ramonas meitas.