J. B. Hanibalsonu pavadošais īslandiešu režisors Olafurs Rongvaldsons sadarbībā ar Latvijas Vides filmu studiju, arī ar producentiem Lietuvā un Igaunijā par šiem notikumiem veido 52 minūšu garu dokumentālo filmu Tie, kas uzdrošinās - mazo nāciju solidaritāte. Filmas pirmizrāde visās četrās iesaistītajās valstīs paredzēta 25. augustā - dienā, kad pēc 1991. gada augusta puča J. B. Hanibalsona aicinātie Baltijas valstu ārlietu ministri Reikjavīkā parakstīja deklarāciju par savu valstu neatkarību.
Zvana Landsberģis
Ja jūsu līdz šim teiktajam ir kāda jēga, tad brauciet šurp un aplieciniet savu atbalstu! - asiņainajā 1991. gada 13. janvāra naktī J. B. Hanibalsonu aicināja lietuviešu līderis Vītauts Landsberģis, kurš no Lietuvas parlamenta ēkas lielā uztraukumā zvanīja Lietuvai draudzīgajiem politiķiem rietumvalstīs, tā laika notikumus atceras J. B. Hanibalsons. «Padomisti ir izlēmuši ar mums izrēķināties,» viņam teicis V. Landsberģis. «Būtu svarīgi, ja jūs, NATO valsts ārlietu ministrs, ierastos!» Lietuvas parlamenta priekšā šīs sarunas brīdī bija sapulcējušies ap 600 000 cilvēku. Padomju tanki sāka ielenkt ēku.
J. B. Hanibalsons jau pirms tam par baltiešu bēdīgo likteni nebija baidījies runāt ANO, Eiropas Padomē, Ziemeļu Padomē, NATO, Ziemeļatlantijas padomē un atšķirībā no nogaidošajiem kolēģiem izlēma rīkoties. Kopā ar brāli Arnoru Hanibalsonu, kurš studiju gados Maskavā bija sadraudzējies ar vēlāko lietuviešu neatkarības kustības līderi Broņu Genzeli, tālāk ar V. Landsberģi un progresīvi domājošo baltiešu eliti, viņš izlēma lidot uz Rīgu, uz kurieni bija pieejami reisi no Stokholmas. Zaudēja laiku, Helsinkos gaidot vīzu, tomēr 18. janvārī ieradās Latvijā, no kurienes brauca arī uz Lietuvu un Igauniju. «Neviens cits to neuzdrošinājās, tikai šis trakais vīrs,» viņš par sevi pasmaida.
Lidostā brāļus Hanibalsonus sagaidījusi Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāve Sandra Kalniete. Sekojusi tikšanās ar Anatoliju Gorbunovu, pēc tam īslandiešu viesi devušies uz barikādēm.
Solis no asinspirts
«Centos ielūkoties acīs cilvēku tūkstošiem, lai saprastu, kāds ir viņu noskaņojums. To pašu atkārtoju Viļņā. Ieguvu pilnīgu pārliecību - ja krievi vērstos pret šiem ļaudīm ar visu spēku, kas bija viņu rīcībā, es piedzīvotu šausmīgu asinspirti. Šie cilvēki nepadotos,» tālos notikumus restaurēja J. B. Hanibalsons.
«Atceros, skaļruņos atskanēja: «Sievietes un bērni, lūdzu, atstājiet vecpilsētu!» Un ziniet, notika tieši pretējais - cilvēki steidzās uz Vecrīgu!» pieminēja Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, kuras dzīvoklī nedēļas nogalē risinājās viena no filmēšanas epizodēm. «Mēs tajā brīdī vēl nezinājām, ka tās būs Padomju Savienības beigas, bet tieši tāda bija notikumu attīstība,» sacīja J. B .Hanibalsons. Varas vakuums Maskavā pēc augusta puča viņam deva iespēju operatīvi akceptēt Baltijas valstu neatkarību. Īslandes piemērs iedrošināja citas rietumvalstis.
«Briti savā vēsturē nekad nav aizstāvējuši mazas nācijas, arī franči ir imperiālisti. Tas bija brīdis, kad viena maza nācija varēja izrādīt solidaritāti otrai. Maskavas puča izgāšanās bija izdevības logs, kas bija nekavējoties jāizmanto, jo situācija varēja mainīties,» sarunā ar Dienu akcentēja J. B. Hanibalsons. «Filma nav tikai par manu braucienu, bet arī par Baltijas valstu neatkarības cīņu. Man dažkārt liekas, ka pat jūs paši nesaprotat, cik svarīga bija jūsu demokrātiskā revolūcija.»
Dokumentālā darba scenārija autore J. B. Hanibalsona meita Kolfina Baldvinsdotira atcerējās, kā tēvs 1991. gada janvārī steigā pakojis somas un devies pretī nezināmajam. Viņai tolaik bijuši 20 gadi. «Esmu izaugusi ar šo stāstu, esmu dzirdējusi to tik daudz reižu, un, tuvojoties Baltijas notikumu 20. gadadienai, sapratu, ka tas ir laiks veidot filmu. Turklāt Īslandē cilvēki ļoti maz zina par Baltijas valstīm. Tās šķiet tālu prom, un tur notiekošais neliekas tik svarīgs. Turklāt, Dānijas bijušais ārlietu ministrs Ufe Ellemans-Jensens intervijās vienmēr uzsver, ka Dānija bija pirmā, kas deva neatkarību Baltijai. Taču tā nebija taisnība. Šis stāsts ir jāizstāsta arī mūsu goda dēļ: mēs arī esam maza valsts, kas ilgus gadus bija Dānijas kolonija.»