Valdības koridoros ir pieteikts mūsu nacionālās attīstības nākamā posma vadmotīvs - ekonomikas izrāviens. Laikam esmu naivs, bet man liekas, ka izrāviens paģēr zināmu valsts resursu mobilizāciju un arī neapstrīdami valsts resursu pārvaldītāju saskaņotu, mērķtiecīgu komandas darbu. Tādu kā harmonisku visu instrumentu simfoniju. Taču patlaban nekas labāks par slikta modernisma stilā ieturētu kakofoniju nesanāk.
Nu, piemēram, kaut vai stāsts par Pasažieru vilciena (PV) vagona būvēšanas kontraktu, vienu no lielākajiem konkursiem Latvijas vēsturē, kas teorētiski varētu nodrošināt gandrīz simt miljonu vērtas investīcijas Latvijas ekonomikā. Pēdējā nedēļā vērojot «runājošās galvas» televīzijā, rodas iespaids, ka mūsu Ministru prezidents, finanšu ministrs, satiksmes ministrs un PV valdes priekšsēdētājs katrs dzīvo uz savas planētas. Runa ir par miljoniem Latvijai, turklāt diezgan sensitīvā lietā, kurā konkurenti burtiski elpo pakausī, bet mūsu amatpersonas kā tādas tirgus sievas brīvi dalās ar savām nesaskaņotajām versijām, bažām un savstarpējiem pārmetumiem. Sākās jau ar to, ka televīzijas ziņu raidījumā finanšu ministrs un satiksmes ministrs runāja tā, it kā Brīvības ielas 36. namā viņiem nu nekādi nebūtu iespējas satikties. Un galvenais - pašas Eiropas Komisijas vietā jau sāka filozofēt, vai tā dos naudu šim projektam vai nedos, vai tas ir pelnījis naudu vai nav. Nebūtu brīnums, ka pēc tamlīdzīgiem mūsu premjera izteikumiem Briselē ierēdņi saausītos un kļūtu daudz aizdomīgāki pret Latvijas kapacitāti šī projekta realizācijā. Varbūt tomēr būtu labāk, ja mūsu lemjošie vīri vispirms tā klusi sasēstos kopā, izvillotos, ja vajag, un beigu beigās izlemtu - vajag vai nevajag mums to projektu, un, ja vajag, vienotos par kopēju rīcības plānu, lai to dabūtu cauri. Vai arī par to aizmirstu, ja ir kādi labāki nodomi.
Ja runā par investīcijām, vēl viens skaists stāsts ir nu jau mēnešus garā publiskā attiecību skaidrošana starp valdību, ekonomikas ministru un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktoru. Nu jau nonācis līdz savstarpējiem apvainojumiem pat krimināla rakstura pārkāpumos. Atkal attiecības un kašķi tiek sparīgi risināti publiskajā telpā. Aizrāvušies ar spēlēm, kas un kāpēc kādu grib izēst vai neizēst, varas vīri (arī pati LIAA vadība) šķiet piemirsuši, ka viens no galvenajiem LIAA uzdevumiem ir veicināt Latvijas biznesa vides uzticamību potenciālo investoru acīs. Diez vai parotaļāšanās (turklāt no abām pusēm) publiskajā telpā ar apgalvojumiem, ka premjera birojs izdara nelikumīgu politisku spiedienu uz LIAA, vairo šādu uzticamību. Beigu beigās, LIAA ir valdības aģentūra, būtisks instruments tieši ekonomikas lauciņā, un būtu vienreiz jāsaņemas un tā vai otrādi šis attiecību mezgls jāatrisina, nevis televīzijas skatītājiem jāpiedāvā bezgalīgs seriāls meksikāņu kaislību gaumē. Starp citu, tāpat kā ik pa brīdim ar jaunu sparu uzvirmojošais seriāls Latvijas ostu pārvaldības sakarā.
Ja runājam par izrāvienu, skaidrs, ka valdība viena pati par sevi nekur neizrausies. Šajā sakarā pavisam bēdīgā stadijā iegājušas valdības un tā saukto sociālo partneru attiecības. Sāksim jau ar to, ka ar vieglu roku tika pārkāpta iepriekšējā valdības vienošanās ar sociālajiem partneriem pensiju jautājumā. Nodokļu izmaiņu jautājumā puses atkal izskatās kā dažādu planētu iedzīvotāji. Valdības rati te rullē pilnīgi savā nodabā (Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) vadītājas Līgas Menģelsones vārdiem runājot), bet tā sauktie partneri cēlā vientulībā organizē skumjas PowerPoint prezentācijas par saviem priekšlikumiem, ko demonstrē televīzijas. Kam LDDK un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) to prezentē un demonstrē, nav skaidrs. Lai kacinātu cilvēkus? Ņemot vērā reālo «sociālo partneru» ietekmi uz valdības lēmumiem, šādu demonstrāciju citādi kā par fantāzijas filmu nenosauksi.
Vēl jau var minēt dažādus piemērus. Edmunds Sprūdžs, kurš plāno noasfaltēt teju visu Latgali, versus premjers, kurš televīzijas ekrānos LTV1 ir neziņā, par cik un kādu naudu to varētu darīt. Protams, visam pa virsu kultūras ministres «problēmas komunikācijā», ko nu ministre risina ar visai neapdomīgiem papildu naudas solījumiem. Un ir vēl valsts kontroliere Ingūna Sudraba ar savu pārbaužu kārtējiem rezultātiem un saucieniem, ka valsts un tās ierēdņi nevar strādāt bez konkrēta plāna, līdz ar to bez objektīviem sava darba efektivitātes kritērijiem. Kā parasti - tā kā saucēja balss tuksnesī.
Tā nu saskaņotas melodijas vietā tāds troksnis un dusmas vien sanāk. Kāds var teikt - tā ir demokrātija. Bet demokrātijas otra puse ir sabiedrisks koplīgums par noteiktām darbībām. Ja kungi un dāmas pat valdības un tās partneru starpā nevar saskaņoties, ko var prasīt no sabiedrības kopumā. Un mūsu ekonomiskais izrāviens var kļūt līdzīgs tiem slavenajiem ratiem no Krilova fabulas - visi vilcēji it kā enerģiski stums, bet no vietas tie nekustēsies.