Tomēr var mēģināt paraudzīties uz šo krīzes izpausmi no gaišās puses - konsulātus Austrumzemēs varbūt vairs nemaz arī nevajag, kopš, piemēram, Riekstiņa partijas biedrs Aigars Kalvītis savējo šejieniešu intereses Krievijā pārstāv tik sekmīgi, ka pats Putins viņam dod ēst, bet pie tējas pārrunā ar šo arī abu valstu divpusējās attiecības. Uz Maskavu allažiņ gatavi nobraukt arī Rīgas Šlesers ar Ušakovu, turklāt sola padarīt Latviju gan par Krievijas azartspēļu oāzi, gan par vārtiem uz Šengenas zonu, tirgojot uzturēšanās atļaujas tiem tūkstošiem austrumpuses labāko pārstāvju, kurus tajā pašlaik nelaiž iekšā. Bet seši miljoni latu rīdzinieku naudas, ko Šlesakovs šogad un nākamgad tērēs Rīgas popularizēšanai, ir tieši tik, cik paredzēts nogriezt Ārlietu ministrijai. Tāpēc Riekstiņam varētu ieteikt nevis gausties par konsulātu slēgšanu Krievijā un Baltkrievijā, bet gan atvērt Latvijas pārstāvniecību Rīgā.
Savukārt Latvijas institūta darbu - veicināt valsts pozitīvu starptautisko atpazīstamību un organizēt Latvijas tēla popularizēšanas pasākumus - tā kā tā diezin vai iespējams sekmīgi darīt par tiem 117 tūkstošiem, kuri institūtam bija pērn, kur nu vēl par šogad atvēlētajiem 55 tūkstošiem latu, kurus nākamgad paredzēts samazināt līdz nieka 21 tūkstotim. Daudz efektīvāk Latvijas tēlu bez starpniekiem veido mūsu valdības pašas, sākot ar nasing spešel ekonomiskās krīzes rekordiem un turpinot ar starptautisko aizdevēju «uzmešanu», līdzko kārtējā aizdevuma daļa saņemta - Latvijas vārds vai ik dienas ir lielāko ziņu aģentūru un laikrakstu virsrakstos. Tā kā tās ir lielākoties ziņas par starptautisko saistību nepildīšanu un valsts bankrota draudiem, tad mūsu politiķi acīmredzot ir apguvuši sabiedrisko attiecību profesionāļu aksiomu, ka jebkāda publicitāte ir laba. Tāpēc ziņa, ka tiek slēgta valsts pozitīva tēla veidošanas iestāde, būtu īpaši laba pašreizējam valsts tēlam.