Arhitektūra devusies brī0vdienās
Paviljonā sarkans ir viss, tikai daži interjera elementi ir zaļi - šīm krāsām pieskaņoti pat dārza ziedi, kas iestādīti paviljona malā. Sarkana tērauda konstrukcija, spoguļi un stikls, gumijas grīda un mēbeles, kas veidotas no dažādiem materiāliem, - telpai ir vairākas zonas, te ir kafejnīca un atpūtas sektors ar guļamkrēsliem, dīvāniem un sarkanzaļiem šaha galdiem. Pie ieejas izvietoti pingponga galdi. Objekts ir atvērts visiem - vasaras dienās tas ir pārpildīts, brīvu vietu atrast ir grūti. Tā ir ideāla tikšanās vieta, te var pasēdēt ar draugiem, te var vasarīgi meditēt. Žanam Nuvelam izdevies radīt komforta izjūtu - šis ir viens no apmeklētājiem draudzīgākajiem paviljoniem, kas radīti desmit gados.
Paviljonu, kura mūžs ir tikai trīs mēneši, pasaulslaveniem arhitektiem galerija Serpentine pasūta kopš 2000. gada. Būvei vienmēr ir praktiska nozīme - dienas laikā tajā darbojas kafejnīca, vakaros notiek sarunas ar māksliniekiem, konferences un performances. Paviljons dzīvo pilnvērtīgu radošu dzīvi.
«Sajūta ir tāda, it kā es būtu iestrēdzis dziļā brūcē. Uztraucoši, bet silti,» pēc paviljona apmeklējuma raksta BBC mājaslapas mākslas sadaļas redaktors Vils Gompertss. Projekta autors par brūcēm nerunā, iedvesmas avots ir pavisam cits: «Vasaras saule jūs apžilbina, jūs mirkšķināt acis un tajā brīdī jums šķiet, ka apkārt viss ir sarkans. No vienas puses, paviljons ir saules mašīna, kas akumulē saules gaismu. No otras puses, tas ir smalks zieds, kas vasarā uzplaukst parkā, rudenī novīst un pazūd. Sarkans ir Londonas krāsa. Autobusi, telefona būdas, vēstuļu kastes, karalienes gvardes formas tērpi. Taču šajā gadījumā sarkans pirmām kārtām ir saule.»
Žana Nuvela paviljons laukumā pie galerijas dzīvos līdz 17. oktobrim. Pēc tam tas tiks demontēts un pārdots kādai institūcijai vai privātkolekcionāram (objekta pārdošana ir viens no projekta finansējuma avotiem). Jūs domājat, ka arhitekti vēlas radīt tikai tādas celtnes, kas būs mūžīgas? Ž. Nuvels uzsver, ka arhitektam vienmēr ir prieks iesaistīties projektā, kuram nav varena turpinājuma un ilgtermiņa seku. «Paviljons parādās, paviljons pazūd. Tas atstāj iespaidu, paliek cilvēku atmiņā. Veidojas emociju atbalss un nekas cits. Arhitekts var atļauties būt brīvs. Tas nav perfekts vingrinājums arhitektūrā. Paviljons ir objekts, kas dzimst sapņos un raisa mazus, cerams, patīkamus pārdzīvojumus. Tā ir arhitektūra, kas devusies brīvdienās,» savu ideju intervijā laikrakstam The Guardian skaidro Žans Nuvels.
Pasūtīts - izpildīts
Galerijas Serpentine un arhitektu sadarbības rezultātā rodas arhitektūra, kas ir pievilcīga, kvalitatīva un videi draudzīga. Galerijas iniciatīvai ir izglītojoša funkcija - cilvēki iepazīst laikmetīgo arhitektūru, pārliecinās, ka tā var būt aizraujoša, ērta un spilgta. Paviljona parādīšanās ir gaidīts notikums Londonā. Ne tikai mākslas eksperti, bet arī Londonas iedzīvotāji, tūristi, vienkārši garāmgājēji un garāmskrējēji, kuru Haidparkā un Kensingtonas dārzos ir ārkārtīgi daudz, iesaistās diskusijā: vai Nuvels ir izgudrojis kaut ko foršāku salīdzinājumā ar Japānas arhitektu biroja SANAA vadītājiem Kadzujo Sedzimu un Rjui Nišidzavu, kuri projektējuši pērnā gada paviljonu? Tieši tā veidojas attiecības starp sabiedrību un arhitektūru.
Paviljons kļūst par atrakciju arī tāpēc, ka katru gadu to būvē superzvaigzne (projektā piedalījušies Zaha Hadida, Daniels Lībeskinds, Tojo Ito, Oskars Nīmeijers, Alvaro Siza, Rems Kolhāss, Olafurs Eliasons, Frenks Gērijs un citi). Tas ir mūsdienu arhitektūras Bībeles personu rādītājs. Galerijai ir koncepts - veidot paviljonu aicināti tikai tie meistari, kuriem piedāvājuma saņemšanas brīdī vēl nav pabeigts neviens cits objekts Anglijā. Projekta īstenošanas termiņš ir īss - pusgads no piedāvājuma saņemšanas brīža līdz realizācijai. Tas ir unikāls pasūtījuma modelis laikmetīgajā arhitektūrā.
Sirdspukstu intervāls
Arhitektu vidē Serpentine aicinājums ir līdzvērtīgs prestižas balvas saņemšanai, tas ir goda apliecinājums. 64 gadus vecais Žans Nuvels ir klasiķis - Prickera balvas laureāts (2008), Francijas Goda leģiona ordeņa bruņinieks (2002), Karaliskā Britu arhitektu institūta Zelta medaļas saņēmējs (2001), Japānas imperatora balvas Praemium Imperiale īpašnieks (2001). Viņš ir slavens ar mākslas galeriju, muzeju un koncertzāļu projektiem.
Ž. Nuvela arhitektūrai ir raksturīgas manipulācijas ar gaismu un apgaismošanu, caurspīdīguma un necaurspīdīguma saspēle, high tech stila savienojums ar dekoratīviem elementiem. Viņa veiksmīgāko projektu vidū ir Arābu pasaules institūts Parīzē, Cartier laikmetīgās mākslas fonds Parīzē, Lionas opera, kultūras un konferenču centrs Lucernā, debesskrāpis Torre Agbar Barselonā, Āfrikas, Okeānijas, Āzijas un Amerikas mākslas muzejs Quai Branly Parīzē. Viens no jaunākajiem biroja Ateliers Jean Nouvel darbiem - Kopenhāgenas koncertzāle DR Koncerthuset. Šobrīd Ž. Nuvels būvē Luvras filiāli Abū Dabī un gatavojas īstenot Kataras Nacionālā muzeja projektu.
Galerijā Serpentine līdz 19. septembrim skatāma vācu fotogrāfa Volfganga Tillmansa izstāde. Līdz 6. augustam mākslas cienītāji var piedalīties franču mākslinieka Kristiāna Boltanska projektā Sirds arhīvs. Visi tiek aicināti ierakstīt savus sirdspukstus (šis prieks maksā trīs mārciņas). Personalizēti skaņu faili veido arhīvu, kas glabājas Tesimas salā Japānas jūrā. «Mani interesē maza, personiska atmiņa. Tas ir pretstats lielai atmiņai, kas tiek iemūžināta vēstures grāmatās. Mēs esam unikāli tieši ar šo personisko mazo atmiņu, savu mazo vēsturi, kas ir trausla un izzūd līdz ar cilvēka nāvi,» uzsver K. Boltanskis. Sirds arhīva apmeklētāji Japānas salā varēs noklausīties visus ierakstītos sirdspukstus (darbosies meklēšana pēc vārda). Kompaktdisku ar savu sirdspukstu ierakstu saņem katrs projekta dalībnieks. Fails paliek arī Serpentine arhīvā. Paviljonā sirdspukstu simfonija netiek atskaņota.