Krustu šķērsu
Hibrīdi ir radušies fotogrāfijas un mākslas (lielākoties glezniecības) īpašajās attiecībās pusotra gadsimta garumā ne tikai Latvijā, tāpēc to pārlidojumi zīmē trajektorijas krustu šķērsu. Kuratores Irēnas Bužinskas trāpīgā metafora nosaukumā un scenogrāfa Reiņa Suhanova izstādes slīpi izvietotās starpsienas atdzīvina Arsenāla plānojuma svinīgo klasicismu ar neregulāriem, džezīgiem ritmiem. Telpas aicina cita citā, tomēr neiedzenot skatītāju pavisam šaurā bezizejā. Īpatnēji «tvistojoši» arī eksponātu grupēšanas principi: vietām blakus izstādīti viena autora darbi, bet nevajag brīnīties, ja pazīstams vārds turpmākajā izstādes gaitā parādās atkārtoti. Tā, piemēram, jābūt gatavam atpazīt Voldemāra Matveja ietekmes loku ne tikai vairākās netālu novietotās eksponātu grupās, bet arī improvizētā fotostudijā pie pretējās sienas. Ar Sandras Krastiņas, Frančeskas Kirkes vai Jāņa Mitrēvica rokrakstu izstādē nākas sastapties vairākkārt, bet dažos gadījumos tos bez paraksta neatpazīt. Minētie pieder pie latviešu mākslas «populārā gala», bet, piemēram, Valda Celma 70. gadu avangardiskie meklējumi plašai auditorijai rādīti pirmoreiz, tāpēc izkliedētie iespaidi «jālīmē kopā» katram savā galvā. Pat hrestomātiski latviešu fotoreālisma paraugi sagādā pārsteigumus - līdzās Miervaldim Polim, Līgai Purmalei un Imantam Lancmanim parādās kuratores jaunatklātie Juris Brīniņš un Vladimirs Pavlovs. Sava laika progresīvie meklējumi joprojām ir izstādes mākslinieciskās virsotnes.
Pastkartes un performances
Daudzveidība, kādā savienojas fotogrāfija ar glezniecību, šķiet neizsmeļama. Vietām darbi izstādīti blakus, ievērojot tapšanas secību, bet citur - izmantoto tehnisko paņēmienu vai vienkārši vizuālas līdzības dēļ. Piemēram, blakus senām pastkartēm, kuru varoņi fotomontāžas ceļā iemājojuši gaisa burbuļos, ir Solveigas Vasiļjevas mūsdienīgais darbs, kurā attēlotas līdzīgas formas. Pagājušo laiku un mūsdienu mākslas sajaukums ir principiāls. Tas redzams jau uz pirmās sienas, kas paveras skatienam: blakus izstādīti Jaņa Rozentāla un mūslaiku vidējās paaudzes gleznotāja Valda Krēsliņa darbi, kas, izrādās, tapuši pēc fotomateriāliem. Tālākajās telpās labi sadzīvo viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem māksliniekiem Jānis Staņislavs Roze un aktuālā Kristīne Luīze Avotiņa, ilustrējot mākslas un komercijas saistību pāri laikiem. Operas varones no pagājušā gadsimta pastkartēm un Sieviešu līgas performancēm, parādītas blakus, liek domāt par šarmu, ko kaitinošai pretenciozitātei spēj piešķirt vienīgi laiks.
Visiem vietas nepietiek
Ko tas viss vēsta? Pirmām kārtām atbilstoši kuratores koncepcijai, ka t. s. daiļās mākslas un fotogrāfija nav karojošas pasaules. Kā lai neatceras padomju laikā valdošos aizspriedumus pret māksliniekiem, kas gleznošanai «aizņēmās» sižetus, zīmējumu vai kompozīciju no fotogrāfijām! Izstāde piedāvā apgrieztu perspektīvu - glezniecība, kā to anotācijā uzsver kuratore, ne tikai veidoja fotogrāfijas valodu tās agrajā jaunībā, bet arī aizņēmās tehniskās iespējas, kad vien varēja. Fokusēšanās tikai uz «māksliniekiem kā fotogrāfiem» saprātīgi ierobežo tēmas plašumu, tomēr liek cerēt uz turpinājumu. Izstādē nepārkāpta paliek robeža, kas Latvijā šķīra «fotogrāfiju» no «mākslas» padomju laikos, kad fotogrāfi tiecās panākt māksliniecisku ekspresiju bez tradicionālās mākslas izglītības «aizmugures» un tika dēvēti gan cildinoši par «poētiskās fotogrāfijas skolu», gan vēlāk nievājoši par salonistiem. Gan šie nošķīrumi, gan vērtējumi prasīties prasās pēc revīzijas (uz to esmu aicinājis vietnē www.fotokvartals.lv). Pēc kritiskas refleksijas sauc arī pēdējā desmitgade latviešu glezniecībā, kad tādi autori kā Ritums Ivanovs, Vineta Kaulača, vēlāk savā veidā Andris Eglītis, Jānis Avotiņš, Mārīte Guščika un daudzi citi pievērsās fotogrāfisku attēlu «pārgleznošanai» ar konceptuālu pamatojumu. Iestrādnes, ko piedāvā Hibrīdu pārlidojumi, ir pārliecinošas.