Turklāt šis ir bijis filmu, īpaši spēlfilmu, pirmizrādēm bagāts gads. Kopš gada sākuma pirmizrādītas septiņas (!!!) latviešu spēlfilmas - skaitlis, kas savā treknumā var tikt salīdzināts ar sen aizmirstajiem latviešu kino ziedulaikiem - gan pilnīgi citā sociālekonomiskajā un ideoloģiskajā sistēmā PSRS. Taču skaitlis nedaudz «maldinošs», šī septiņnieka vidū ir gan divas gargabalnieces - «ievilktās» un gadiem ilgi producētās filmas (Mona un Golfa straume zem leduskalna) -, gan mazbudžeta eksperiments (Filma), gan igauņu režisora Pētera Simma darbs (Vientuļā sala), kopprodukcija ar Latviju, tomēr ir arī veiksmīgā Aika Karapetjana debija Cilvēki tur un jau pieminētās filmas Sapņu komanda un Picas, kas noslēgs Latvijas kino iluzori trekno gadu.
Kāpēc iluzori? Kopš 2008. gada, kad valsts budžeta līdzekļi, ko konkursa kārtībā sadala Nacionālais kino centrs, bija gandrīz 3 miljoni latu (Ls 2 960 000), kino budžets ir nežēlīgs cirpts un mērdēts - šogad tas ir bijis gandrīz četras (!) reizes mazāks par 2008. gadu (Ls 734 213). Šī summa tad arī ir jāsadala gan spēlfilmām, gan animācijai, gan dokumentālajām filmām. Visas Nacionālā kino centra pārraudzītās naudas nepietiktu pat vienai Sapņu komandai, kuras publiskotais budžets ir ap 2 miljoniem latu. Taču no šīs summas tiek uzturēta visa kinonozare (finansējumu nelielākiem kinoprojektiem var gūt arī Kultūrkapitāla fondā).
Nākamajā gadā labākajā gadījumā mūs sagaida tikai dažas pirmizrādes - Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu un vairāki jaunu režisoru mazbudžeta darbi. Statistiku uzspodrinās Miglā (rež. S. Lozņica, kopprodukcija ar vairākām Eiropas valstīm) un Aika Karapetjana teju bezbudžeta režīmā tapusī šausmu filma Mož - sens un provokatīvs projekts.
Totālās askēzes apstākļi Latvijas kino turpinās. Tāpat kā skatītāju kūtrums Latvijas filmu patēriņā, ja par patēriņa kritēriju uzskata kinoapmeklētības skaitļus, nevis filmu sasniegto auditoriju TV. Savulaik mobilizēt ignoranto Latvijas skatītāju patriotiskā aktā izdevās Rīgas sargiem. To rakstu bez ironijas, jo «smagā artilērija», kas tika izmantota maksimālas auditorijas sasniegšanā (LNT bezlimitu reklāmresursi, nacionālpatriotiskās tēmas rezonanse dažādās mērķauditorijas grupās - no sirmiem ļaudīm līdz bērniem, kuriem šī filma tika un tiek rādīta vēstures stundās), nesa augļus - 250 tūkstošu lielu auditoriju. (Šī tad arī ir viena no divām latviešu filmām, ko parasti spēj nosaukt LV augstskolu pirmā kursa students, līdzās Limuzīns Jāņu nakts krāsā.) Vai Sapņu komandai izdosies otrreiz iekāpt panākumu straumē, proti, vai filma par komandas spēku iz Latvijas sporta vēstures, rādīs laiks. Nedaudz bažīgu dara fakts, ka «sporta filmas» (pat Holivudas ražojumi), par spīti sporta globālajai popularitātei, Latvijā spožas komercuzvaras nesvin.
Ironiski, ka pavisam drīz uz ekrāna satiksies divu režisoru filmas, kas pārstāv radikāli opozicionārus uzskatus, - Holivudas kanonu cienītāju veidotā Sapņu komanda un radikāla autorkino pārstāve Laila Paklaniņa, kura pakļauj transformācijai trillera žanru. Picu galvenie varoņi ir divi picu cepēji un naudas zagļi, kas laiž ļekas prom uz Igauniju, repera Gacho mūzikai skanot. «Konfliktam» gan nav pamata, jo rokrakstu dažādība ir Latvijas kino bagātība un potenciāls, to šogad līdzās Graubam, Pakalniņai papildina arī Aika Karapetjana, Ināras Kolmanes, Jevgeņija Paškeviča u. c. filmas. To pamanīt gan var tikai tad, ja ir iespēja šīs filmas veidot.