Labāk vēlu nekā nemaz, tā varētu vērtēt pagājušās nedēļas nogalē publiskoto Baltijas valstu aizsardzības resoru paziņojumu Igaunijas aizsardzības ministra Marta Lāra viesošanās laikā Rīgā par jau šogad iespējamo kopīgo iepirkumu rīkošanu. Tikai žēl, ka līdz šādai rīcībai nācies iet veselus 20 gadus. Ja tas būtu izdevies vienu desmitgadi agrāk, Latvijas armijas rīcībā būtu krietni vien lielāks bruņutehnikas un ieroču daudzums. Atbilstoši - arī lielākas profesionālās spējas. Nav šaubu, ka pat teicami sagatavotam kareivim ir vajadzīgs labs ekipējums un ierocis, arī atbilstoša mobilitāte - spējas ātri pārvietoties un laikus nokļūt vajadzīgajā vietā. Tas viss nodrošina augstas kaujas spējas, un tieši tas taču ir naudas izlietošanas bruņoto spēku vajadzībām pamatmērķis. Tieši šādu viedokli Lārs paudis, pirms mēneša tiekoties ar NATO ģenerālsekretāra vietnieku Klaudio Bisonjēro, ar kuru tikusi apspriesta tā sauktā gudrā aizsardzība. Tā nozīmē efektīvāku risinājumu meklēšanu dažādu uzdevumu veikšanā un spēju nodrošināšanā, turklāt arī samazināta finansējuma apstākļos. Tomēr šāda ekonomēšana nenozīmē slēpšanos aiz citu muguras. Nevajag nemaz īpaši piepūlēties minējumos, kādu valsti domājis igauņu ministrs, lai gan Latvija ne tuvu nav vienīgā alianses valsts ar noslīdējušu aizsardzības budžetu. Tomēr ne jau uz citiem atpalicējiem vajag skatīties, bet gan uz pašiem tuvākajiem kaimiņiem. Piemēram, uz tiem pašiem igauņiem, kas šogad paredzējuši palielināt savu militāro budžetu līdz 2% no iekšzemes kopprodukta. Tāpat rīkojas vēl viena Baltijas reģiona valsts - Polija, kas 2012. gadā ieplānojusi palielināt aizsardzības izdevumus par 7% salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Interesanti, ka 24% no šī budžeta poļi izlietos apbruņojuma un tehnikas iegādei, bet 50% algām.
Šo divu valstu piemērs liek tāpat rīkoties arī Latvijai. Pat ja 2% robeža tiks sasniegta tikai 2020. gadā, kā izteicies premjers Valdis Dombrovskis, ir nepieciešams skaidri pateikt, kāds palielinājums aizsardzības budžetam gaidāms ik gadu. Jāņem vērā, ka tas vispirms ir nepieciešams pašai Latvijai. Tāpat kā sadarbība ar ciešākajiem kaimiņiem - lietuviešiem un igauņiem. Vai gan citādi Lārs preses brīfingā būtu teicis, ka Baltijas valstis daudz ko ir mācījušās no vēstures. Galvenā mācība - sadarbības trūkums starp Lietuvu, Latviju un Igauniju pagājušā gadsimta 40. gados, kura rezultātā visas trīs valstis zaudēja neatkarību. Labākais veids, kā izvairīties no šādu notikumu atkārtošanās, ir aizvien ciešāka triju valstu sadarbība drošības jomā.