Līdz ar 1996. gada konstitūcijas stāšanos spēkā Ukraina atgriezusies uz ceļa, kas nesola vajadzīgo attīstību. Savulaik arī otrais Ukrainas prezidents Leonīds Kučma valdīšanas sākumā ķērās pie savas varas nostiprināšanas, un tas beidzās ar oranžo revolūciju. Valstī ir iezīmējies bīstams autoritārs pavērsiens, kam šobrīd nav nopietnas pretestības. Iespējams, galvenais iemesls ir opozīcijas un sešus gadus valdījušās oranžās varas ideoloģiskā bezspēcība, kam bija liela nozīme arī varas atdošanā. Tā ir ukraiņu demokrātisko spēku hroniska slimība - nespēja atmest šauri būvētās ambīcijas plašāku nacionālo mērķu vārdā.
V. Janukoviča jaunā iniciatīva neapšaubāmi ir pa prātam valdošajām oligarhu grupām. Tās ir pārliecinātas, ka tikai varas sagrābšana ar autoritāra režīma izveidošanos ļaus monopolizēt pieeju valsts budžetam un resursiem, jo tikai tā tās var izdzīvot globālās konkurences un krīzes apstākļos postpadomju telpā.
Ar atgriešanos pie vecās kārtības trekna svītra pārvilkta pāri pēdējo gadu politiskajiem procesiem Ukrainā. Lai gan tie bija ar trūkumiem, tie norisinājās parlamentārisma apstākļos. Viss, arī premjera apstiprināšana un prezidenta kandidātu izvirzīšana, norisinājās saistībā ar parlamenta koalīciju samēriem un stratēģiju. Tagad ir notikusi atgriešanās postkomunistiskajā monarhismā, kad kolektīvo varu aizstāj vienpersoniskā vara. Tie ir draudi visai demokrātiskajai politiskajai sistēmai. Partijas, to konkurence un arī pašas vēlēšanas var izrādīties nevajadzīgas. Pazīmes liecina, ka, līdzīgi kā Krievijā, arī Ukrainā V. Janukoviča vadītā Reģionu partija pārtop par varas partiju, kas saaug ar valsts aparātu.