Princips ir pareizs, bet - tas arī darbojas. Jautājums tikai - vai tas darbojas mums par labu? Ja bērnu rokās ir mūsu turpmākā labklājība, kādu gan nākotni, pamesti novārtā tagad, viņi mums (Latvijas sabiedrībai, savām ģimenēm, mammai, tētim) spēs un gribēs dot?
Attiecīgi atbalstāma un veicināma ir katra iniciatīva, kas ar labu vai ar spaidiem sola uzlabot Latvijas bērnu sadzīvi un audzināšanu. Tāda ir arī pēc vairākiem gadiem atkal aktualizētā doma par papildu rīkiem bērnu uzturmaksas jeb, kā agrāk teica, alimentu piedzīšanā tiem vecākiem, kas no šā sava pašreizējā pienākuma un mūsu kopējās nākotnes nodrošināšanas izvairās. Doma vienkārša: mūsdienās ļoti nozīmīgu lomu cilvēka dzīvē ieņem transports, arī privātais, kas katru gadu ir jāatrāda atbildīgajai iestādei un jāmaksā par to nodevas, no kurām izvairīties ir ārkārtīgi grūti, tāpēc būtu ļoti ērti šo liktenīgo brīdi izmantot arī pret valsti iekrāto parādu - arī nenomaksātās uzturnaudas - dzēšanai.
Acīmredzot Ministru kabinetā pirms apmēram trim gadiem apklusinātais jautājums atkal celts dienas gaismā pēdējā laika statistikas dēļ: uzturnaudas nemaksātāju skaits pieaudzis līdz 20 tūkstošiem, kas ir par ceturtdaļu vairāk nekā pirms gada. Iepriekš iebildumi pret nemaksātāju saukšanu pie likuma un kārtības piespiedu kārtā bija dēļ iebildumiem, ka radītais ierobežojums, liekot pie CSDD kases lodziņa samaksāt arī parādu par valsts maksātajiem bērna uzturlīdzekļiem, būs pārāk liels un robežosies ar cilvēktiesību pārkāpumu, attiecīgi riskējot ar šādas likuma normas apstrīdēšanu Satversmes tiesā (ST). Jācer, ka likumdevēju pēdējā laika treniņš attiecībās ar ST būs nācis tiem par labu un devis gan uzņēmību, gan prasmi sakārtot arī jautājumu par šo papildu līdzekli uzturlīdzekļu piedzīšanai.