Iespējams, viņai tā ir krīze. Un sieviete uz laiku zaudē spēju racionāli domāt, plānot, organizēt. Ja vēl tuvinieki no viņas novēršas, tad aiz šīs lielās problēmu gūzmas viņa vairs nesaredz, nesajūt dzīvu bērnu. Sieviete ir nobijusies, un bailes pieprasa cīnīties vai bēgt. Nejuzdamās spējīga cīnīties, viņa bēg.
Tomēr es patiešām ticu, ka augstākā vara mums uzliek tikai tādus pārbaudījumus, ko esam spējīgi panest. Varbūt tieši tādēļ nezinu nevienu sievieti, kura būtu nožēlojusi, ka aborta vietā izvēlējusies radīt savu bērniņu, taču zinu daudzas, kuras savu izvēli par labu abortam nespēj aizmirst visu turpmāko dzīvi, jo šis «izgriezums» no sievietes dzemdes ir atstājis sāpīgu, neaizpildāmu tukšumu viņas dvēselē.
Domāju, ka sievietei, kas gaida bērniņu, ir vajadzīgs atbalsts un iedrošinājums, nepieciešama palīdzība apzināties realitāti. Tādēļ būtu ieteicams, lai pirms izlemšanas par/pret abortu sievietei būtu pieejamas bezmaksas psiholoģiskās konsultācijas. Arī ierosinājums pirms nosūtījuma uz abortu topošajām mātēm piedāvāt paklausīties gaidāmā bērna sirdspukstus, manuprāt, ir labs kā viens no veidiem abortu mazināšanā. Klausoties sirdspukstus, sievietei ir iespēja būt kontaktā ar realitāti - tā ir iespēja sajust, ka viņā mājo reāla, dzīva radība.
Runājot par nevēlamu grūtniecību pusaudžu, jauniešu vidū, manuprāt, lietderīgi būtu aizgūt citu valstu pieredzi un ieviest prezervatīvu automātus. Mūsu jaunieši ir izglītoti, taču daudziem ir kauns ieiet veikalā un nopirkt prezervatīvu, jo, nedod Dievs, viņu ieraudzīs kāds radinieks, paziņa vai pļāpīga kaimiņiene. Pusaudzis nevēlas, lai kāds, kaut vai pārdevēja veikalā, zinātu, ka viņš domā par dzimumdzīvi un plāno to.»