Varbūt, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs par to vien domā, kā palīdzēt mazāk nodrošinātajiem un par valsts ekonomikas uzlabošanu kopumā, taču ierosinājums trīs gadus paklusēt par vēsturi, ir nepārdomāts, provokatīvs un savā būtībā neīstenojams. Vēsturi, lai gan to kaut kādā ziņā iespējams uzskatīt par kaut ko beigušos, nevar vienkārši salocīt gabalā, ievietot koferī un noslēpt istabas tumšākajā stūrī. Kā lai atsakās to pamanīt, ja visapkārt tik daudz emocionālu traģisko notikumu liecību, kas par sevi atgādina ik uz soļa gan galvaspilsētā, gan arī provincē. Un tam nav nekā kopīga ar ciešanu kultivēšanu. Gluži pretēji - vienkārši sava - Latvijas - vēsture ir jāzina. Tā jāzina arī Ušakova elektorātam, kam būtu ieteicams uzzināt, ka mūsu valsts vēsture ir krietni senāka par 1945. gadu. Nevajadzētu noniecināt nozīmi, kāda ir zināšanām par aizgājušo gadu notikumiem un kā tās varētu palīdzēt Latvijas sabiedrības integrācijā. Teiksim godīgi, ar acīmredzamu vēstures notikumu, un tāda ir Latvijas okupācija, fakta neatzīšanu Saskaņas centra līderis dara pretējo - nepalīdz daļai sveštautiešu atbrīvoties no padomju laikos iepotētajām dogmām. Visiem Latvijas iedzīvotājiem - kā krieviski runājošajiem, tā arī latviešiem - ir pietiekami daudz savu maldu, kas joprojām ir gana spēcīgi. No tiem varētu atbrīvoties ar pārdomātāku un mērķtiecīgāku valsts atbalstu vēstures pētniecībā, kuras rezultāti būtu pieejami vēl plašākam cilvēku lokam kā līdz šim. Aicinājums paklusēt par vēsturi, kad ir izveidota divu valstu Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija, šķiet pilnīgi neatbilstošs. Kā rāda Polijas pieredze, tieši diskusijas par vēstures jautājumiem, kurās piedalās vēstures pētnieki un citi sabiedrības intelektuālās elites pārstāvji, var būtiski mainīt valstu attiecības.
Tas gan ir pavisam cits jautājums, cik lielā mērā poļu pieredzi kontaktos ar krieviem iespējams pārņemt arī Latvijā. Līdz šim tā arī nav izdevies sagaidīt, ka Krievijas medijos Latviju, Lietuvu un Igauniju nosauktu par valstīm, nevis republikām. Krievijā iznākušas daudzas vēstures grāmatas, kurās 1940. gada okupācija nav pieminēta. Tomēr jebkurā gadījumā, divpusējās vēsturnieku komisijas darba sākšana ir sasniegums.
Gribētos pievienoties vienam no labākajiem latviešu vēsturniekiem Edgaram Andersonam, kas norādījis: «Savas tautas un zemes interesēs latviešiem ir jākļūst «Lielās pasaules pilsoņiem», jāmeklē kopējas saites un sakari ar citām valstīm un tautām, kur vien iespējams, izmantojot Latvijas vēsturi. Sevī ieslēgušies «bezvēstures» grūtdieņi, sūdzētāji un palīdzības meklētāji atbaida; nacionāli pašapzinīgi plaša vēriena lielajā pasaulē operējoši, vēstures kopsakarības apzinoši latvieši pievelk, saista un ieinteresē citas tautas...»