Lielākajai daļai no viņiem nākamnedēļ nebūs jānodod Saeimas deputāta svinīgais solījums: «Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas.» Liedzot lielākajai daļai nu jau bijušās Saeimas deputātu vietu nākamajā parlamentā, iedzīvotāji ir uzskatāmi demonstrējuši, ka, vēlētājuprāt, 9. Saeimas deputātiem ar solījuma īstenošanu nav veicies īpaši labi.
Sabiedrības vilšanos pirms četriem gadiem ievēlētajos tautas priekšstāvjos nevar norakstīt tikai uz dramatisko ekonomikas lejupslīdi, kas sākās 2008. gadā. Netīksme pret 9. Saeimu bija vērojama jau pavisam drīz pēc tās ievēlēšanas. Vēl baudot iepriekšējo vēlēšanu uzvaras skurbumu, Kalvīša valdība iniciēja tā dēvētos drošības likuma grozījumus, «izdzina» tos cauri padevīgajai Saeimai un izprovocēja toreizējo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu apturēt šo likumu spēkā stāšanos un ierosināt tautas nobalsošanu. 2007. gada rudenī, kad Vecrīgā pirmo reizi izskanēja sauklis «Atlaist Saeimu», ar ekonomiku un labklājību viss šķietami vēl bija kārtībā. Tikai vēlāk nāca referendums par tautas tiesībām atlaist Saeimu, dižķibele, Parex bankas pārņemšana un 2009. gada 13. janvāris ar parlamenta logos lidojošiem akmeņiem.
9. Saeima nu jau ir pagātne. Latvijas parlamentārisma vēsturē ir ierakstīta vēl viena nodaļa. Iespējams, tā vienmēr paliks visnepopulārākā nodaļa. Bet, lai tā notiktu, aizgājušo deputātu vietā atnākušajiem un arī tiem, kas spējuši vēlreiz iemantot vēlētāju uzticību, ir allaž jāpatur prātā 9. Saeimas laikā pieļautās kļūdas un no visa spēka jācenšas izvairīties no to atkārtošanas.