Dalīties mīļumā
Abas meitenes iepazinās tikai pirms trim gadiem, kad vienā un tajā pašā mācību gadā sāka mācīties Bulduru Dārzkopības vidusskolā. Anda par pavāri, Anna - par viesnīcnieci. Anda ir spridzīga, Anna - mierīgāka, taču meitenes ātri atrada kopīgu valodu un drīz vien arī dalīja vienu istabiņu. «Mēs abas esam no laukiem, ļoti vienkāršas,» paskaidro Anda.
Viņa neslēpj, ka pirmo reizi, uzzinājusi, ka Anna aizbraukusi uz Zasulauku tikai tādēļ, lai izvestu patversmes suņus pastaigāties, demonstratīvi noraustījusi degunu. Taču nākamajā reizē iesēdās vilcienā, lai aizbrauktu līdzi, un pēc tam jau abas kopā divreiz nedēļā brauca izvest pastaigā suņus, kuriem nav īstu saimnieku. «Kad aizbraucām uz patversmi, katrs suns bija priecīgs par to vien, ka mēs esam atbraukušas. Lai gan suns nevar ar vārdiem pateikt paldies, viņš ar acīm prot pateikties. Ja vēl suni samīļo un sabužina, tad ir ļoti forša sajūta,» sēdēdama blakus draudzenei, piebilst Anda.
Meitenes uzsver, ka viņām nekad nav trūcis mīlestības - gan Anda, gan Anna nāk no trīs bērnu ģimenes, kur vienmēr valdīja mīļums. Tādēļ meitenēm bija šoks ieraudzīt suni, kurš ir tik ilgi turēts piesiets virvē, līdz aukla ir ieaugusi dzīvnieka kaklā. Grūti ir bijis arī tad, kad iemīļots dzīvnieks paņemts no patversmes.
Brīvprātīgo darbs patversmē ieaudzināja meitenēs atbildību - viņas saprata, ka nedrīkst ļaut sev pieķerties dzīvniekiem, par kuriem nevar uzņemties atbildību. Tādēļ tagad, būdamas 4. kursa studentes un apjauzdamas, ka studijas ir tik nopietnas, ka viņas vairs nespēj divreiz nedēļā aizbraukt uz dzīvnieku patversmi, to vairs nedarīs. Braukt pie dzīvniekiem pa reizei vienā divos mēnešos nav jēgas. «Varbūt arī suņi mūs neaizmirstu, bet tā no mūsu puses nebūtu nopietna attieksme,» nopietni saka Anda.
Sapnis, kas īstenojās
Tieši šī pati atbildības pilnā attieksme ir iemesls, kādēļ meitenes apņēmušās ne par ko neatteikties no sava otrā labā darba - palīdzības bērnunamu audzēkņiem. Būdamas pašas vēl bērni, viņas pirms diviem gadiem noorganizēja savu pirmo labdarības akciju Palīdzēsim Ziemassvētkos!.
«Kad studēju otrajā kursā, oktobra sākumā kādu nakti sapnī redzēju, ka mēs braucam pie bērniem ar piparkūkām. No rīta Andai izstāstīju, un viņa teica, ka tā ir laba ideja,» atceras Anna. Meitenes sazinājušās ar Jūrmalas pilsētas pašvaldības iestādi Sprīdītis, kur dzīvo bāreņi un bez vecāku mīlestības palikušie bērni, un saņēmušas atļauju rīkot savu pirmo akciju tieši Sprīdītim. Meitenes sāka likt santīmu pie santīma no vecāku iedotās kabatas naudas, lai varētu bērniem pirkt kilogramiem konfekšu. Andas mamma visu rudeni un ziemas sākumu adīja mazajiem zeķes. Viņas kolēģes laukos sarūpēja bērniem dāvanas un pēc tam ar autobusu sūtīja uz Bulduriem. «Skolā mēs visi kopā cepām piparkūkas un vienā no decembra vakariem līdz vēlam vakaram palikām mācību virtuvē, lai saceptu pīrādziņus. Visa skola smaržoja,» ar gaišu un sajūsmas pilnu smaidu atceras Anda. Šķiet, visa Bulduru Dārzkopības vidusskola dzīvoja līdzi šai akcijai - skolas biedri un skolotāji nesa Annai un Andai pašu sarūpētas lietas, mantas, rotaļlietas, ko dāvināt bērniem. «Bija reizes, kad mēs atnācām uz savu istabiņu no dušas un atradām pie durvīm maisus ar mantām un uzrakstu «Akcijai»,» atceras Anna. «Toreiz Ziemassvētkos aizbraucām uz bērnunamu milzīgām somām, pilnām ar dāvanām!»
Abas meitenes joprojām atceras bērnu prieku un sajūsmu. Katrai pie rokas pieķēries viens bērniņš, kurš negribēja Annu un Andu laist projām. «Viena meitenīte visu laiku sēdēja man klēpī un raudāja pat tad, kad aizgāju uz tualeti,» atceras Anda mazliet skumīgām acīm. Anna atceras puisīti, kurš no viņas nebija atkāpies ne soli un tik ilgi ucinājis dāvanā saņemto rotaļu kaķi, kam šūpojās galva, ka galva notrūka. Zēns sācis izmisīgi raudāt, Anna palūdza adatu un diegu, piešuva kaķa galvu un zēns apķērās viņai ap kaklu un sabučoja. Meitenes palīdzēja pirmklasniekiem pildīt mājasdarbus, mazākajiem lasīja priekšā grāmatas. Aizbraukt no bērnunama esot bijis ļoti grūti. Meitenes saprata, kādēļ mazie tik izmisīgi turēja viņas rokas. «Kad mēs tovakar stāvējām uz perona un gaidījām vilcienu, klusējām - katrai no mums bija savas pārdomas,» atceras Anna. Anda, kā mierinot sevi un draudzeni, piebilst: «Bija grūti redzēt bērnus ar asarām acīs, kad braucām projām. Bet mums nebija citu iespēju.»
Kad Anna un Anda pērn nolēma rīkot akciju Palīdzēsim Ziemassvētkos!, meitenes bija nolēmušas šīs dāvanas aizvest uz vienu no Rīgas bērnunamiem. Taču, kad viņas aizveda cilvēku ziedotās drēbes, rotaļlietas, grāmatas, pašu gādātās piparkūkas un konfektes, bērnunama darbinieces gandrīz pikti teikušas: «Kādēļ jūs to vedat mums? Mums to nevajag!» Pie bērniem meitenes nelaistas parotaļāties.
«Bija ļoti dīvaini ap sirdi,» atzīstas Anna. Anda neslēpj, ka, atgriezušās Bulduros, šaubījušās, vai kādam šāda labdarība ir vajadzīga. «Bet komandante teica, lai mēs nenokaram degunu. Lai nepadodamies!» atceras Anda. Meitenes apņēmušās rīkot akciju arī šogad un neatteikties no sava nodoma kaut ko darīt vecāku pamesto bērnu labā. Nekad.
Dāvina savu laiku
Bulduru Dārzkopības vidusskolas vadītāja vietniece Sarmīte Verze abas meitenes mīļi nosauc par skolas mazajiem dzinuļiem. Viņās ir darboties prieks, kas aizrauj gan skolas biedrus, gan skolotājus. Ikdienā strādājot ar jauniešiem, S. Verze novērojusi, ka ne mazums pusaudžu ir gatavi darīt labus darbus, tikai dažkārt viņi nezina, kā. Tā skolas dziedošajiem jauniešiem ir bijis liels atklājums, cik ļoti viņus gaida veco ļaužu pansionātā.
Diemžēl vairums no mums par labdarību atceras tikai adventes un Ziemassvētku laikā, tādēļ bērnunamu vadītājiem nereti jāpieliek lielas pūles, lai decembrī pār viņu bērniem nelīst teju nebeidzams dāvanu un saldumu konfeti, kamēr pārējos gada mēnešus viņi atkal ir visas lielās pasaules aizmirsti. «Mēs mēģinām panākt, lai bērniem dāvina pasākumus vismaz pāris mēnešu vēl pēc Ziemassvētkiem,» stāsta Sprīdīša direktore Kristiāna Andersone. «Ja meitenes vēlas turpināt savus labos darbus, es aicinātu viņas kļūt par brīvprātīgajām, kas mazajiem bērniem laiku pa laikam noorganizē rotaļu pēcpusdienas, bet sākumskolas audzēkņiem palīdz izpildīt mājasdarbus. Saturīgi pavadīts laiks ir nenovērtējama dāvana, ko mēs gaidām visvairāk.»
Anda un Anna ir pārliecinātas, ka šogad savu labdarības akciju atkal rīkos Sprīdīša bērniem Ķemeros - tur, kur viņas jutās gaidītas un vajadzīgas. Viņas vēl nezina, tieši ko darīs, bet pilnīgi noteikti zina, ka darīs visu iespējamo, lai pasaule kļūtu mazliet labāka.
Pieteikuma vēstules sūtiet [email protected] (elektroniski) vai pa pastu Mūkusalas iela 15, Rīga, LV-1004