Aišas ticības pārliecību pieredzētais nav ietekmējis, un Latvijā viņa aizvien turpina dzīvot saskaņā ar islāmu. Aiša pagaidām tikai meklē darbu, ko acīmredzot apgrūtina mērķis tādu atrast islāma vides ietvaros. Bet viņa nesteidzas, un ikdienā palīdz _Maher_ jeb, viņas vārdiem sakot, «saprātīga naudas summa iztikai, ko sievietei dod pēc šķiršanās». Palīdzot arī citi musulmaņi, kas islāmā esot pienākums - palīdzēt _Ummah_ jeb draudzes biedriem.
Aiša saka, ka no vienas puses latviešu vispārējā neizpratne par islāmu ir pat laba, jo tās dēļ latvieši ir vienaldzīgi arī pret šo to sliktu, kas notiek islāma pasaulē. «Latvijā es jūtos pat atvieglota,» viņa saka, «jo latvieši ir atturīga tauta.» Varbūt kāds arī jūtas traucēts, redzot musulmaņu tradicionālo apģērbu hidžābu, bet pārlieku atklāti tas netiek izrādīts. Tomēr neizglītotība un aizspriedumi, kad tie sāk izpausties, esot apgrūtinoši, tāpēc labāk tomēr sabiedrībai būtu zināt pamata lietas par islāmu.
Hidžābs, ar ko apzīmē ne tikai galvassegu, bet musulmanes apģērbu vispār, arābu valodā nozīmē arī «pieticība», «atturība», kā to pirmām kārtām uztver arī Aiša. «Tā ir pozitīva, nevis negatīva lieta,» viņa saka un, izejot no šā, paskaidro savas ticības principu: «Tā ir ar visu, pat ar Korānu. Ja tu skaties ar pozitīvu attieksmi kaut uz vienu tā aju (pantu), tu no tās pasaulē ienesīsi pozitīvo. Bet, ja tu uz to skaties negatīvi, tad arī tavi secinājumi būs tādi. Latvieši pagaidām nav nekādi. Bet tā vairāk ir klusējoša neziņa, nevis zinīga miermīlība. Kā latviete es gan zinu, ka šī miermīlīgā tauta varētu tāda būt.»