Mūziķa pirmā sastapšanās ar Berlīnes filharmonijas orķestri notika 1992. gadā - Gajs Braunšteins bija viens no solistiem Zubina Metas diriģētajā Ludviga van Bēthovena Trīskāršajā koncertā. 2000. gadā viņš kļuva par orķestra pirmo koncertmeistaru. Kopā ar Berlīnes filharmoniķiem viņam jāstrādā četri mēneši gadā, pārējā laikā vijolnieks var sadarboties ar citiem orķestriem un kameransambļiem, kā arī sniegt solokoncertus. Gajs Braunšteins spēlē Frančesko Rudžēri 1679. gadā darināto instrumentu. Berlīnes filharmonijas orķestrim viņš pievienojās laikā, kad tā mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents bija Klaudio Abādo. Pēdējos desmit gadus orķestri vada sers Saimons Retls.
Es visu sāku no nulles
«Man nav ne iecienītu diriģentu, ne komponistu. Kad tu kāp uz skatuves, vārda vērienam vairs nav nozīmes. Tajā brīdī paliec tikai tu un mūzika,» saka vijolnieks. «Pirms dažiem gadiem Ķelnē es dzirdēju, kā Andra Nelsona vadībā izskanēja Mālers, - sēdēju ar muti vaļā. Es biju laimīgs par iespēju sadarboties ar Andri, veidojot šo programmu ar Berlīnes filharmoniķiem. Viņš ir viena no mūsu paaudzes lielajām cerībām,» piebilst Gajs Braunšteins. Programmas pirmajā daļā viņš lieliski un iedvesmojoši spēlēja Johannesa Brāmsa Vijoļkoncertu, otrajā daļā bija Riharda Štrausa simfoniskā poēma Varoņa dzīve.
Klausītāji Rīgā, kuri var priecāties, ka viņiem kabatā jau ir biļetes uz LNSO sezonas noslēguma koncertu (viss ir pārdots!), Gaja Braunšteina interpretācijā dzirdēs vienu no skaistākajiem vijoļkoncertiem - Fēliksa Mendelszona opusu. «Vēl būdams pavisam jauns, es bieži klausījos, kā šo koncertu spēlēja dažādi spoži mūziķi. Taču katru reizi, kad es atveru partitūru, es mēģinu iztēloties, ka to visu vēl nekad neesmu ne dzirdējis, ne spēlējis. Katru reizi cenšos izlasīt mūziku no jauna. Šī ir mana ierastā pieeja jebkuram skaņdarbam. Nav svarīgi, cik daudz reižu es pats to esmu atskaņojis vai dzirdējis citu solistu sniegumā. Gatavojoties priekšnesumam, es visu sāku no nulles. Iedziļinos notīs, pētu materiālu, it kā tas būt kaut kas absolūti jauns un neizzināts,» stāsta mūziķis.
Atbildības un atpūtas sajūta
Gajam Braunšteinam ir plašs repertuārs, kurā viņš izpaužas gan kopā ar lieliem orķestriem, gan mazākos sastāvos: «Es bieži spēlēju mūziku, kas sacerēta pēdējos desmit gados. Es bieži spēlēju baroka mūziku. Un visu to, kas ir pa vidu starp baroku un laikmetīgo. Es nekad nespētu gūt piepildījuma sajūtu, ja neaptvertu visu šo skaņu mākslas spektru. Teiksim, pērn kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri un Saimonu Retlu man bija tā laime spēlēt vācu komponista Hansa Vernera Hences Otro vijoļkoncertu. Tas tika sacerēts pirms 40 gadiem, taču atskaņots ārkārtīgi reti. To ir tik grūti spēlēt, taču tas ir viens no visu laiku izcilākajiem opusiem vijolei ar orķestri. Tas ir vienā līmenī ar Mendelszona, Čaikovska un Brāmsa koncertiem.»
Vijolnieks uzsver, ka pret darbu izturas nopietni: «Šajā ziņā gandrīz esmu kļuvis par vācieti. Esmu pedants ar saasinātu atbildības izjūtu. Taču, kad koncerts ir beidzies, es atkal esmu visjocīgākais, vistrakākais un visstulbākais cilvēks, kādu jūs jebkad būsiet sastapuši! Es baudu dzīvi visās tās izpausmēs. Es spēlēju basketbolu, nodarbojos ar gumijlēkšanu, ceļoju uz eksotiskām vietām, kurās satieku tikpat trakus cilvēkus. Es vēlos paņemt no dzīves visu, ko tā piedāvā. Varu piedzerties kādā bīstamā rajonā, bet ne jau dienu pirms koncerta. Kad ņemu rokās vijoli, esmu pati nopietnība, kļūstu uzmanīgs un kārtīgs - nekādu joku. Visi koncerti man ir vienlīdz svarīgi neatkarīgi no tā, kur tie notiek - kādā mazā ciematā 300 kilometru attālumā no Telavivas vai Kārnegija zālē Ņujorkā.»
Ne fans, bet frīks!
Gaja Braunšteina ģimene dzīvo Izraēlā. Viņa vecvecāki bija Austrumeiropas ebreji, mūziķa mātes vecāki dzīvoja Rīgā. Mūzikas izglītību Gajs ir guvis Telavivā un Ņujorkā. «Es vienmēr esmu bijis Berlīnes filharmonijas orķestra fans. Pat ne fans, bet frīks! Kad jaunības gados viesojos Eiropā, es allaž centos atbraukt uz Berlīni, lai dzirdētu šo orķestri ar Herbertu fon Karajanu pie diriģenta pults. Es biju ar to apsēsts, tas bija mans fetišs! Es juku prātā šā orķestra dēļ. Tā skanējumā un stilā bija jūtams tradīciju spēks. Man nebija vēlmes par jebkuru cenu iekļūt šajā orķestrī, tomēr brīdī, kad parādījās koncertmeistara vakance, es pieķēros šai iespējai ar abām rokām, kājām un visu ķermeni. Es neteiktu, ka tas bija mans sapnis. Es nekad neesmu sapņojis kļūt par vijolnieku. Tas nav sapnis, bet mana realitāte - vienkārši es neesmu palaidis garām tās iespējas, kuras dzīve man piespēlēja.»
Par saviem nozīmīgākajiem iedvesmas avotiem Gajs Braunšteins uzskata pianistu Arturu Rubinšteinu un dziedātāju Mariju Kallasu. «Tāpat kā viņi, es gribu mainīt savu ādu atkarībā no repertuāra, kurā man ir jāiedzīvojas. Es nevēlos spēlēt tikai un vienīgi Brāmsu, es gribu spēlēt Debisī, Čaikovski un daudz ko citu. Katra autora darbus es gribu spēlēt tā, it kā es būtu nācis no kultūras, kas ir tuva šim komponistam. Klausoties Rubinšteinu spēlējam spāņu un franču mūziku, jūs nekad neuzminētu, ka viņš bija polis. Viņš mainījās katru reizi, un tā ir vērtīgākā īpašība katram mūziķim.»