Zaļās salas

Tā nu es pērnajā pavasarī iepazinos ar Lucavsalu. Nē, ne to pusi, kur pludmale vai volejbols, bet otru - zaļo. Vairs neatceros, kā pie manis nonāca informācija par mazdārziņiem pilsētniekiem, un, dodoties aplūkot salu, āķis bija lūpā... Vienā krastā privātmājas, sakoptas teritorijas, daudzās pat dārza namiņi pārveidoti par vasarnieku namiņiem, dārziņu kooperatīvu teritorija un Lucavsalas ekokopienas aktivitātes... Vietām iekopti kārtīgi gabaliņi un turpat blakus - džungļi, kuros augļu koki un krūmi ieauguši zālēs, ziedos, dīvainos augos... Dažviet redzamas kārtīgas, bet drusku nezāļainas dobes - kāds saimnieks tās kopis vēl pērn. Jau uzbūvēju veselu sapņu pasauli par buršanos ar zaļajiem īkšķīšiem, saulainām pēcpusdienām, zemenēm un puķzirņiem. Tomēr sapņu burbulim nebija lemts ilgs mūžs, tas pārplīsa brīdī, kad vēl pavasarī Rīgas dome paziņoja, ka jaunus dārziņus iedzīvotājiem vairs nepiešķir, jo esot citi plāni - zaļo salu padarīt ne tik zaļu... Tik drīz nekādas darbības nenotiks, un nav skaidrs, kāpēc tā vietā, lai kaut vai vēl dažas vasaras ļautu iedzīvotājiem saimniekot salā, tai jāaizaug ar džungļiem. Tomēr Lucavsala man ir kļuvusi par iecienītu pastaigu vietu. Mazi taciņu līkloči, kas ved kaut kur - nezin kur un savijas, aizvijas. Ja apmaldies, pacel acis uz augšu, un Polārzvaigznes vietā par pareizo debespusi liecinās televīzijas tornis. Ja atnāc vakarā, pilsētas skaņas paliek kaut kur tālu un var dzirdēt, kā no kokiem krīt āboli. Varbūt tā vientuļiem staigātājiem nav drošākā vieta, jo dārzu mājiņas iecienījuši bezpajumtnieki, daudzas no tām uz laiku pārvēršot savās vasaras rezidencēs. Tomēr pusdienlaika saulītē nemanīts dārziņu džungļus neizložņāsi - vietējās tantes un suņi ir modri un nelūgts viesis dabūs dzirdēt skarbu vārdu, tomēr, kad lapas iekrāsojas sarkanas un zeltā, nemaz nevajag skriet uz Siguldu - izbaudiet salas brīnumpasauli tepat, kamēr vēl var!