Taču stāsts nav par šo visai dīvaino draudzību, bet gan par to, ka Sutins visbiežāk savas gleznas mālēja uz krāmu tirgos par grašiem pirktām sagatavēm - vecām bildēm, kas bieži vien bija XVII-XVIII gadsimta mākslinieku darbi. Proti, drūmi spilgtais t. s. Parīzes skolas talants Sutins, kurš cilvēku portrejas/sejas veidoja līdzīgi «miesniekam, kas nežēlīgi samaļ gaļu», savas gleznas klāja burtiskā nozīmē uz glezniecības vēstures miesas!
Estētisks hibrīds
Dž. Dž. Džilindžera Marija Stjuarte arī atgādina ko līdzīgu tradīcijas (varbūt leģendas par kādu reiz diženu teātri?) pārmālēšanai - profesionāli šāda ideja ir interesanta, vien paliek jautājums, uz kuru būtu jārod atbilde izrādes laikā - kā vārdā tas darīts?
Pagaidām izrāde atbildi nedod. Uz t. s. tradicionālā teātra modeļa ir uzpotēts kāds man neizprotams estētisks hibrīds, kurš vienbrīd liek domāt tā kā par akadēmisma stilizāciju, taču citbrīd spiež sarauties - nē, tomēr viss ir domāts bez ironijas. Tas nav Džilindžera ciniskais jociņš - gribējāt «tradicionālo», to glīto, kārtīgo, vecmodīgo teātri ar skaistām kleitām un prīmām - lūdzu, vai man grūti! Kas svarīgākais - publikai patiešām patīk (kā vēl lai izskaidro dažu entuziastu sarīkotos bravo brēcienus un celšanos kājās, kam drīz seko arī pārējie kautrīgie latvieši; atceros Lielajā/Boļšoj teātrī tādu amatu kā klaķieris, kurš par desmit rubļiem viens pats spēja visu parteru uzraut augšā).
Estētiskais hibrīds uzpotēts uz «vecās Dailes» miesas jeb tradīcijas, kas jo sevišķi vēsturiskajos iestudējumos bija raksturīga ar statuāri dekoratīvām aktieru pozām, izvērstām, tīrām mizanscēnām, deklamāciju un grezniem defilē. Šādi dekordefilē ir arī jaunajā Marijā Stjuartē, piemēram, vairāki Elizabetes - Rēzijas Kalniņas pompozie izgājieni cauri skatītāju zālei uz troni pie 16. rindas - nefunkcionāla, toties smuka atrakcija ar skatītāju kaklu grozīšanu bez jelkādas jēdzieniskas slodzes. Vienīgais domas aizmetnis, kas var ienākt prātā - ka Elizabete ir daļa no tautas - ir absolūtā pretrunā ar lugu un izrādi, jo izrādē savukārt vienīgā dzīvā vieta/aina, kurā var dzirdēt organisku R. Kalniņu, ir tā, kad karaliene, dzīvnieciski rēcot/sēcot, ņirgājas par tautu, nolādot šo savu krustu - būt tautas valdniecei. Artis Robežnieks apjukuša memmļas - valsts sekretāra Devisona tēlā ideāli atbilst Elizabetes priekšstatiem par tautu - ko tādi švabraki var izlemt, ja pat domāt pastāvīgi nespēj!
Deklamē kaut kādus priekšstatus
Jāatzīstas - visai ātri apradis ar izrādes kaitinoši lēno, dekoratīvo ritmu, kurā efektīgi tiek eksponēti Ilzes Vītoliņas pseidohistorisma tērpi (ir gana labi, kaut šā vai tā trūcīgi!) un skatītājam tiek borēts - redziet, mēs tagad esam ne jau 2010. gada septembrī Rīgā, bet gan XVI gadsimta Anglijā, jo visi 12 izrādes vīrieši un viena sieviete - Olga Dreģe Marijas aukles lomā - nemitīgi un centīgi taisa tos etiķetes knikšus un padevības žestus abu karalieņu priekšā, kaut gan turpat blakus eksistē Kristapa Skultes izteikti nosacītā polifunkcionālā dekorācija - transformers, kas vienlaikus ir gan Elizabetes apartaments, gan Marijas ieslodzījuma vieta, gan pils parks, gan nāves soda telpa un turpat blakus eksistē Kārļa Lāča melodiskā, patiesi skaistā mūzika, par kuru tiek ilgi maitāts jebkurš labais iespaids dēļ tās holivudiskā pielietojuma (mūzika ilustrē jau acīmredzamo), bet neglābjami mūziku saķērnā brīdī, kad tā tiek uzgriezta uz pilnu klapi, ilustrējot dejas ainu - Elizabetes un viņas favorīta - nodevēja Dadlija (Ģirts Ķesteris) aseksuālo, būtībā infantili bērnišķo attiecību dabu - no «nepieskaries - nenotrauc» operas. Nu, bet «popsa uz pilnu klapi» jau gan ir Džilindžera stilā, vien režisors nav pamanījis, ka skatītāji nav kurli marasmatiķi. Kaut es jau tā kā sarosījos - vo, tūdaļ ies vaļā Zemfira vai KISS. Ja nopietni, problēma nav vis aktieri, kuri cenšas izturēt melodeklamācijas decento stilu (Rainis takš!), kā bērni glītrakstīšanā cenšas nekļūdīties. Problēma ir tā, ka lugas tekstā ir pazudusi katra aktiera paša individuālā balss jeb organika (jeb - mūsdienīga aktiera eksistences veids, kurā viss psihofiziskais ķermenis un līdz ar to, saprotams, arī balss jūtas/funkcionē dabiski) - izņēmums ir tikai Pēteris Liepiņš (Talbots) un Vita Vārpiņa (Marija Stjuarte, bet ir arī mazi atkritieni tīšā melodeklamācijā, kas robežojas ar patētiku, un tā jau pati par sevi ir falša).
Pārējie tēlo kaut kādus priekšstatus par uzrakstītajām vēsturiskajām figūrām - cits ar lielāku ticamības pakāpi (Juris Žagars kā Polets, Kristaps Rasims kā Mortimers), cits - mazāku (J. Paukštello, O. Dreģe). Cits vispār neiespringst un vālē, kā patīk (Ģirts Ķesteris mūžīgā dvēselē aizlauztā ciniskā ļaundara ādā un jūtas komfortabli, jo tāds viņš visiem patīk, Andris Bērziņš mūžīgā nekontrolējamā nerra maskā, Āris Rozentāls kā mūžīgi atieztā smaida ūnikums).
Un karalienes?
Pamatoti jautāsit - bet kā tad karalienes? Viņu konflikts? Bēda tā, ka nekāda konflikta nav. Viņas eksistē katra savā «vientulības lokā» - arī mizanscēniski viņas slīd viena otrai garām un cauri - kā cēlas figūras, kā prīmas. O. K., nav nepieciešams, lai karalienes māsas viena otrai plēstu matus vai drēbes (redzētas arī izrādes, kurās abas izkaujas līdz asinīm vai nobendēto mīļāko asiņu baseinā nododas dikti lesbiskai masāžai). Taču Dailes karalienēm a priori nav paredzēta sadursme, jo režisora versijā starp šīm abām dāmām nemaz nav nekādu dižo pretešķību - Marija Stjuarte ir grēkojusi katoliete, kamēr Elizabete, visticamāk, nodarbojas ar galma intrigu izskaitļošanu un pašanalīzi - apjēgšanu, kas vispār ir vara (Džilindžers apzināti abu sieviešu seksuālo dzīvi, pēc avotiem, visai vētrainu un nekārtīgu, atstājis pilnībā aiz borta - par to liecina jau minētā Elizabetes deja ar Dadliju un Marijas konstantā svētulība). Nevar taču Latvijā mūsdienās par galveno konfliktu uztiept katoļu - protestantu pretstāvēšanu, jo vairāk tāpēc, ka Elizabetes «reliģiskā piederība» nekādu īpašu akcentējumu Džilindžera versijā negūst. Marijas konflikts ar pasauli ir pašas grēkapziņa, to V. Vārpiņa demonstrē godam. Elizabetes konflikts ar māsu, grozies kā gribi, sanāk ķēķa kašķa līmenī - nu, neļaušu es tai, otrai, justies pārākai!
Ja O. Krodera Marijā Stjuartē teju vai aizraujošākais bija pats «iekšteatrālais» sižets - kā cīkstas divas labas aktrises Ieva Puķe un Elīna Vāne, tad Dailē atkrīt arī šī cīņa (uzvarētāja ir monumentālā, tēlā «karaliene - mocekle» diezgan ierobežotā, tomēr arī šādā traktējumā pārliecinošā, emocionāli cēlā V. Vārpiņa, jo R. Kalniņa pārlieku knosās ap izpausmju detaļu sīkumiem - sažņaugtas rociņas, tāda kā trīcelīga nervozitāte, tāds kā pusjukušās stāvoklis, ka gribas palīdzēt un uzsaukt - nomierinies, atslābsti, tas viss jau bija Ivonnā, Burgundijas princesē, Barabā u. c. Kaut gan saprotu, ka R. Kalniņai kā izteiktai «atrādīšanas» (jeb Vijas Artmanes paškontroles tehnikas) tipa aktrisei, kas, līdzībās sakot, nekad nelaiž atveidojamo tēlu dziļi dvēselē, būs aizvien grūtāk atrast lomas, ar kurām pārsteigt sevi un skatītājus. Izskatās, ka režisors šoreiz nav lielais palīgs bijis. Protams, var jau arī atrast šīs izrādes Elizabetē kādu brutālu līdzību ar mūsdienām - visas sievietes, kas lien politikā, agri vai vēlu kļūst par neirotiskām maitām un piedzīvo privātās dzīves krahu. Vismaz šādu «rezumē» var nolasīt finālā no R. Kalniņas Elizabetes, tērptas melnā mūķenes naktskreklā. Jo labām ticīgajām ideālistēm nocērt galvu - bet tik glīti, ka viņas vēl pirms nāves pamanās sārtajā kleitā tērptās rokas izplest liegi graciozā žestā kā Maija Pļisecka Mirstošajā gulbī! Bilde, ko Džilindžers uzgleznojis virs Dailes tradīcijas, mulsina pārāk ļoti.