Rīt Ziemassvētku vakars, un tā negribas rakstīt par politiku, vēl jo vairāk - par ekonomiku. Šajos jautājumos mums priekšā stāv visādas raibas izdarības - referendumi un kaislības ap tiem un arī pēc tiem, valsts parādu pārfinansēšana, cīņas par kredītreitingiem un iesaistīšanās eiro glābšanas operācijās utt. Labāk pie šīm, ne vienmēr tik jautrajām, domām atgriezties (kur spruksi?) pēc svētkiem. Šobrīd piemērotākas šķiet dažas pārdomas tieši Ziemassvētku noskaņās.
Šo svētku laikā bieži dzirdam frāzi «miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts». Nesen lasīju kādu publikāciju, kurā teikts, ka šī frāze īstenībā ir nedaudz «pazudusi tulkojumā» un patiesībā atbilstoši oriģinālam tai vajadzētu skanēt: «Miers virs zemes cilvēkiem, kam labs prāts.» Tieši tādai šai frāzei ir tā dziļākā jēga. Neviens cits kā vien mēs paši ar savu prātu vai neprātu padarām to pasaulīti mums riņķī mierīgu vai tieši otrādi - nemiera pilnu. Ja neuzticamies, neticam, apšaubām, apsmejam, apsūdzam, baidāmies, ja mēs visu laiku ar visu karojam, tad arī apkārtējā pasaule mums atbild ar to pašu - nepārtraukti karo ar mums. Un mēs dzīvojam nemierā un trauksmē. Ziemassvētki varbūt ir tas laiks, kad nomierināt visupirms jau pašiem savu prātu. Ja ne miera, tad vismaz pamiera laiks. Ar pasauli - kāda tā ir.
Ir vēl viena doma, ko gribētos pieminēt Ziemassvētku noskaņā. Mēs visi labi zinām Jaunajā Derībā teikto: «Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.» Bet bieži neaizdomājamies par šo frāzi tās pilnībā. Proti, tā pasaka, ka pirmām kārtām ir jāmīl sevi, tika tad tu varēsi tā pa īstam mīlēt arī tuvāko. Un cilvēks, kurš nemīl sevi, nav diez kāds labais citu mīlētājs. Bet mīlēt sevi arī ir darbs. Dažkārt man liekas, ka tieši ar to sevis mīlēšanu mums, latviešiem, diez ko nevedas. Esam vēstures nesaudzēti, mazi, izmirstoši, ļoti daudzos jautājumos mums liekas, ka esam nepareizākie pasaulē, igauņi visos jautājumos ir labāki, esam Eiropas nomale utt. u. t. jpr. Un arī savās personiskajās ikdienas gaitās - cik mēs mīlam sevi? Plēšamies uz pusēm, pārstrādājamies, izdabājam, intrigojam konkurencē ar citiem, mācām un pāraudzinām citus, atliekam sev veltītu laiku uz nenoteiktu nākotni, it kā pat rūpējamies par kādu, un pašiem sevis mīlēšanai laika un spēka nepietiek. Un rezultātā - tuvākā mīlēšanas vietā sanāk dusmošanās. Bet manis citētā Jaunās Derības frāze skaidri pasaka - sevis mīlēšana nav grēks, drīzāk tas ir pienākums. Lai patiešām mācētu un varētu mīlēt arī savu tuvāko.
Rīt Ziemassvētku vakars. Un ne jau vizīte stāvgrūdām piepildītā baznīcā vai no ēdienu dažādības un pārpilnības Ziemassvētki galds, vai lielveikalos sapirkts dāvanu maiss ir šo svētku galvenais saturs. Drīzāk gan - parunāšanās ar bērnu sevī. Kas tur silītē dus.