Žurnālistiem jau ir ētikas kodekss. Tas ir Latvijas Žurnālistu savienības kodekss. Interesanti, vai paši žurnālisti to zina? Protams, visi savienībā nav iestājušies, bet kodeksi turpat vai vienmēr ir saistīti ar kādu organizāciju, un, ja uzskatām, ka tā uzdevums ir ne tikai palīdzēt lemt, kuru un par ko var no konkrētās organizācijas izslēgt, bet piedāvāt arī rīcības paraugus vai izvērtējuma kritērijus, tad savienības kodekss noder jebkuram žurnālistam. Ja šis nepatīk, ir vēl pāris, no kuriem izvēlēties (skat. Latvijas Preses izdevēju asociācijas mājaslapu).
Visi šie kodeksi nosaka: žurnālistam ir jāpārliecinās par informācijas patiesumu, jābūt objektīvam notikuma atspoguļojumā, jārespektē privātā dzīve (proti, tas, ko politiķi žurnālistiem parasti pārmet). Turklāt žurnālistu kodekss, manuprāt, ir gana kvalitatīvs - vismaz tādā ziņā, ka tajā ne tikai minēti vispārīgi un tāpēc plaši interpretējami principi (skat., piemēram, Saeimas deputātu ētikas kodeksu), bet arī ieteikumi, kā rīkoties apmulsušam mediju pārstāvim, kas nonāk bieži sastopamās, bet ētiski problemātiskās situācijās (dot tekstu pārlasīšanai vai nedot, pabrīdināt intervējamo, ka tas ir aizrunājies par tālu, vai ne, pakļauties jebkurām redaktora prasībām vai ne, un vai redaktori drīkst prasīt jebko).
Cita lieta, ka šāds kodekss diez vai novērsīs to, kas varētu uztraukt Kastēnu un co. Viena lieta, ka aicinājums rakstīt «patiesību», nepakļauties «nekādai ietekmei», rakstīt «nepārprotami» ir vienīgi atgādinājums, par ko jādomā žurnālistam, gatavojot materiālu, nevis burtiski saprotama norāde. Piemēram, prasīt rakstīt patiesību ir absurdi, jo nav jau zināms, kurš - ja vispār kāds - to zina.
Var prasīt rakstīt taisnību, proti, nemelot, bet diez vai kāds var pretendēt uz «objektīvās patiesības» zināšanu. Protams, var prasīt, lai žurnālists nemēģina manipulēt ar lasītāju, piemēram, ievietojot tekstā neskaidrus mājienus, tomēr nekas neliecina, ka kādam būtu izdevies radīt kādu «nepārprotamu» tekstu, lai gan laiku pa laikam zinātnieki un filosofi ir centušies. Tas nenozīmē, ka var rakstīt visu, bet tas nozīmē, ka nav iespējams izvairīties no personiskām versijām par notikumiem. Pats «notikums» jau ir žurnālista izvēle, «faktu» uzskaitījums ir žurnālista izvēle (neviens taču neapraksta visu pēc kārtas). Tā ka nav pamata cerēt, ka, ja panāksim, ka žurnālisti ir «objektīvi», tad viņu versijas par notikumiem sakritīs ar politiķa, teiksim, Kastēna versiju. Tā var sakrist tikai ar cenzūras palīdzību, un politiķi patiešām mīl atsaukties uz ētiku, lai attaisnotu cenzūru (skat. savā laikā norakto Plašsaziņas līdzekļu ētikas padomes projektu).