Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Pacelt medaļu

Viens no Latvijas sporta lielākajiem pārsteigumiem 2021. gadā bija svarcēlāja Artūra Plēsnieka bronzas medaļa Tokijas olimpiskajās spēlēs. Pārkāpumu dēļ svarcelšanai šobrīd nav garantēta vieta 2028. gada Losandželosas olimpiskajās spēlēs, bet, ja sporta veids olimpisko statusu tomēr nezaudēs, Artūrs neizslēdz savu braukšanu arī uz šīm sacensībām.

Dobele ir spēka sportā pazīstama pilsēta. Kā tu nokļuvi tieši svarcelšanā?

Atceros, ka tētis mani aizveda uz treniņiem, jo vēlējās, lai attīstītos fiziski, kā arī ārpus skolas kaut ko darītu, nevis klaiņotu apkārt. Tomēr precīzu stāstu nezinu, jo mans tēvs aizgāja pāragri – kad biju desmit gadu vecs un svarcelšanā trenējies tikai nedaudz vairāk par gadu. Sākumā nokļuvu pie trenera Jurija Andruškeviča, bet turpat blakus strādāja arī izlases galvenais treneris Eduards Andruškevičs.

Kad tēva vairs nebija, turpināju trenēties, bet kādā brīdī, apzinoties, ka esmu kļuvis fiziski stiprāks, izlēmu beigt – vairs nebija motivācijas, jo tādā vecumā nesaproti, ka tas var palīdzēt nākotnē. Tad nu treneri mani meklēja un ķēra, lai atgriežos treniņos, jo saprata, ka potenciāls ir. Tiku paņemts uz sacensībām Vācijā un Polijā, zālē iepazinu vairāk draugu un interese atgriezās, lēnā garā sporta veids aizrāva. Uz pirmo Eiropas čempionātu jauniešiem man piedāvāja braukt 14 gadu vecumā, bet jau bija par vēlu mani pieteikt, tāpēc aizbraucu gadu vēlāk un U17 grupā izcīnīju sudrabu grūšanā. Redzot, ka izgriežu pogas arī divus gadus vecākiem puišiem, ieguvu āķi lūpā.

Pēc šī čempionāta pārcēlies uz Ventspili.

Viktoram Ščerbatiham, gatavojoties Pekinas olimpiskajām spēlēm, bija labs valsts atbalsts, un treneris lūdza, vai nav iespējams Ventspilī atvērt svarcelšanas nodaļu, arī es tobrīd tieši biju pārgājis no Jurija trenēties pie Eduarda. Svarcelšanu Ventspils atbalstīja jau pirms tam, bet tur īsti nebija kur strādāt – uz vienu stieni gaidīja trīs cilvēki. 2008. gadā tika atklāts sporta nams Centrs un tajā izveidota arī svarcelšanas zāle, kaut gan sākotnēji tās plānā nemaz nebija.

Tev bērnībā bija kāds elks sportā?

Peldētājs Maikls Felpss, kurš ir staigājoša leģenda. Iespaidīgi, ka viņš ilgus gadus spēja noturēt sportiskās formas virsotni, turklāt, lai cik medaļu būtu izcīnījis, mācēja arī zaudēt. Atceramies, kā 2016. gadā Rio viņš zaudēja jaunam sportistam, kuram bija elks (Džozefam Skūlingam no Singapūras – aut.), un ar kādu cieņu pret to izturējās.

2008. gadā visa Latvija uzzināja, ka svarcelšana ir ļoti stratēģisks sporta veids, jo Viktoram vajadzēja tikt pie augstākas vietas, bet trenera kļūdas dēļ sanāca tikai bronza.

Tieši tāpēc uz lielajām sacensībām ir jābūt ne tikai trenerim, bet nepieciešams arī kāds, kurš varētu viņam palīdzēt. Tokijā šo darbu ļoti labi veica fizioterapeits Arnis Noveičuks. Tur bijām plānojuši pēdējā mēģinājumā grūšanā iet uz 232 kilogramiem, bet pretinieka gājienu neieskaitīja un varēju celt mazāk. Tam visam nepieciešams sekot līdzi un vienam cilvēkam, turklāt adrenalīna apstākļos, to paveikt grūti. Es pats šajā ziņā pagaidām nevaru sūdzēties. Kā taktiski veiksmīgākā reize prātā nāk 2016. gada Eiropas čempionāts, kad uzvarēju, jo biju par 200 gramiem vieglāks nekā konkurents. 

Tokijā tu startēji svara kategorijā līdz 109 kilogramiem, bet nesen kļuvis zināms, ka 2024. gadā Parīzē būs tikai līdz 102 un virs 102 kilogramiem.

Jā, svarcelšanas nākotne olimpiskajās spēlēs ir apdraudēta, un arī tiek samazināts kategoriju skaits. Atlikušās kategorijas nepieciešams sabalansēt, lai nevienu kontinentu neapvainotu – ne Āziju, kur ir daudzi svarā vieglāki sportisti, ne Eiropu un Ameriku, kur smagāki. Smagajā kategorijā man nav ko darīt, tāpēc vajadzēs diezgan iespringt, lai samazinātu svaru. Spēlēm būs daudz grūtāk kvalificēties – vairāk cilvēku tiks izmētāti pa kategorijām un konkurence būs ļoti blīva.

Esi piedalījies jau trijās olimpiskajās spēlēs – laikam jāsaka, ka pēc pirmajām un trešajām paliki apmierināts, bet otrajām vīlies.

Jā, pēc Rio biju vīlies. Mani jau vairākus gadus pirms tam mocīja pleca trauma, bet pats vien esmu vainīgs, jo nebiju pietiekami strādājis pie pleca nostiprināšanas. Olimpiādē šī trauma pamatīgi traucēja, nepalīdzēja pat pretsāpju līdzekļi.

Saki godīgi, pirms došanās uz Tokiju pats ticēji medaļai?

Es zināju, uz ko esmu spējīgs, veselība turējās. Redzot starta sarakstu, sapratu, ka pieci konkurenti būsim praktiski vienā līmenī – beigās starp mums tieši arī bija cīņa. Zināju, ka iespēja izcīnīt medaļu ir, un arī ļoti, ļoti stipri to vēlējos.

Esi ļoti pārliecinoši izcīnījis otro vietu Sporta Avīzes 50 ekspertu aptaujā par labākajiem Latvijas sportā 2021. gadā! Kas tev pašam palicis atmiņā no 2021. gada sporta notikumiem?

Vispirms atmiņā nāk olimpiskās spēles – gan 3x3 basketbols, gan arī mans panākums. Jāatzīst, ka man mājās nav televīzijas un arī ziņas lasu reti, jo tur ir tikai par kovidu. Tāpēc vistuvākais ir tas, ko pats esmu piedzīvojis.

Kādi būs tavi mērķi 2022. gadā?

Pirmais starts būs Eiropas čempionāts. Vēl neesam izlēmuši, kurā svara kategorijā startēsim – vai iesim lejā uz 102 kilogramiem, vai palikšu uz aptuveni 104–105 kilogramiem, startējot 109 kilogramu kategorijā. Būtu labi jau šajās sacensībās sākt pierast pie tā svara. Savukārt gada beigās Ķīnā gaidāms pasaules čempionāts, sākoties olimpiskajai atlasei. 

Tālāk jau sapņo ne tikai par 2024., bet arī 2028. gada olimpiskajām spēlēm?

(Smaida.) Ja man veselība pēc Parīzes būs kārtībā, noteikti gribētu aizbraukt arī uz piektajām spēlēm, lai būtu vienīgais no Latvijas, kurš svarcelšanā kā sportists ko tādu paveicis. Tomēr pats pirmais mērķis neapšaubāmi ir Parīze.

Paralēli treniņiem ne tikai mācies, bet arī strādā par treneri.

Es skaitos kā treneris, bet, tā kā joprojām pats sportoju, neuzskatu sevi par tādu. Es sevi saucu par trenera palīgu – pieskatu un trenēju savas grupas audzēkņus, bet šobrīd vēl nevaru šim darbam atdoties pilnībā.

Olimpisko medaļnieku uz ielas atpazīst?

Vasarā pēc olimpiskajām spēlēm, kad biju aktuāls, gadījās, ka mani apsveica nepazīstami cilvēki. Tas bija mīļi. Vienīgi pāris reižu nepatika, ka cilvēki bildēja no malas, – pienāciet un pajautājiet, neviens taču nekož! 

Šo un citus rakstus lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Jāņa Daliņa dzīves soļi

Viens no divdesmitā gadsimta izcilākajiem soļotājiem Latvijā un pasaulē Jānis Daliņš savas karjeras laikā uzstādījis septiņus pasaules un vairāk nekā 40 Latvijas rekordus dažādās distancēs. 1932. g...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā