Dzīves baudītāja
Ratiņkrēslā Poļina ir kopš 2009. gada 15. februāra, kad piedzīvoja smagu kritienu, braucot ar snovborda dēli. "Tajā dienā bija ļoti daudz dažādu faktoru, kas ietekmēja, – pazuda saule, parādījās ledus, apkārt stāvēja cilvēki. Viss neveiksmīgais sakrita un sanāca, kā sanāca. Tagad pagājis jau 11 gadu," sportiste saka ar smaidu, piebilstot, ka laiks skrien ļoti ātri. "Uzreiz pēc kritiena zināju, ka atbrauks ātrie, bet ļoti cerēju, ka tā būs roka vai maksimums kāja. Kad nokritu, sāpes aizgāja uz labo kāju, likās, ka ir atvērts lūzums, un vēl mēģināju piecelties, ko nedrīkstēju darīt. Vispirms kļuva grūtāk runāt, tad grūtāk elpot un tad beidzot sajutu sāpes mugurā."
"Pirms traumas es biju laimīga. Atteicos no ļoti interesanta darba Pirmajā Baltijas kanālā un aizgāju strādāt par aerobikas treneri. Es vienkārši baudīju dzīvi – biju laimīga, no rītiem pamostoties un redzot savus mīļos klientus. Man bija interesantas mācības, visam pietika laika, varēju izvēlēties, ko darīt. Finansiālajā ziņā, protams, pazaudēju, bet iekšēji kļuvu laimīgāka. Man arī negribējās braukt atpūsties, jo kāpēc atpūsties, ja visu laiku esi laimīgs?" Rožkova atceras laiku pirms nu jau vairāk nekā 11 gadiem.
Ar snovborda dēli braukusi labi un pat apsvērusi domu mācīties par treneri, jo, ja viņu kaut kas aizrauj, vēlas ar to dalīties. Tobrīd rīdziniece studēja Rīgas Tehniskajā universitātē, bet mācības nepaspēja pabeigt un skolā atgriezās vien pēc trim gadiem. Arī tagad viņa mācās – maģistrantūrā apgūst programmu par ilgtspējīgu pilsētu un reģionu attīstību. "Tieši vides jautājumi mani interesē. Vēlos paveikt ko labu Latvijas attīstībā. Nerunāju tieši par ratiņkrēslu vides pieejamību, bet to izmantotu arī veci cilvēki, cilvēki ar dzirdes un redzes traucējumiem, jaunās māmiņas, skrejriteņu braucēji, kuriem arī visiem vajag, lai uz ielas nav šķēršļu. Ja kaut kas der ratiņniekiem, tas noteikti der visiem! Dati liecina, ka Latvijā ir 194 tūkstoši cilvēku ar invaliditāti, kas ir daudz. Ja cilvēkam ir invaliditāte, tas nozīmē, ka viņam klājas grūtāk, līdz ar to, piemēram, biežāk nepieciešami soliņi, atjaunināts sabiedriskā transporta parks."
Par vides pieejamību Poļina var runāt ilgi. Viņa saka, ka Rīgā situācija uzlabojas, tomēr tas notiek ļoti lēnām, turklāt, kā jau mēs visi zinām, dažreiz tiek uztaisīts tā, ka cilvēks to nemaz nevar lietot. "Nauda iztērēta, un rodas jautājums, kāpēc jūs to darāt tieši tā." Kā pozitīvu pilsētu vides pieejamības ziņā, ko apmeklējusi, viņa sauc Riodežaneiro, kur bija uz paraolimpiskajām spēlēm. "Brazīlija nav ļoti bagāta valsts, bet visforšāko vides pieejamību esmu redzējusi tieši tur. Tas nebija paraolimpisko spēļu dēļ, jo tikai tāpēc nenomainīsi visu pilsētu. Brīvajā dienā pabraukāju ar sabiedrisko transportu un biju pozitīvi pārsteigta, cik tur labi uztaisīts. Tāpat bija Apvienotajos Arābu Emirātos, kur piedalījos pasaules čempionātā paukošanā, arī Honkongā. Mūsu jaunais sabiedriskais transports ir ļoti labs, tomēr problēma ir tajā, ka cilvēki nevar izkļūt no mājas."
Jāmācās lūgt
"Pēc notikušā man rokas nenolaidās. Man nebija tam laika!" Poļina apņēmīgi saka. Pēc traumas gūšanas viņas dzīvesprieks un cīņasgars saglabājās. Uzreiz pēc nelaimes sapratusi, ka nepieciešams vingrot, lai maksimāli atgrieztos patstāvīgā dzīvē. "Man negribējās raudāt. Vienkārši sev teicu, ka jāvingro, jātrenējas, jānoliek sevi vismaz vertikālā stāvoklī. Uzreiz pēc Cēsīs notikušās operācijas piezvanīju mammai un pastāstīju, kur man stāv gumijas, hanteles, lai tās atved. Ceturtajā dienā pēc operācijas jau vingroju. Jā, pēc pāris gadiem kļuva sevis žēl, jo gribējās kuplu kleitu, augstpapēžu kurpes, bet sapratu, ka nevajag žēloties, jo es esmu dzīva." Pirmos divus ar pusi gadus pēc nelaimes jaunā sieviete gandrīz tikai atradusies dažādās rehabilitācijas iestādēs, kas ļoti palīdzējis. "Vēl pērn devos uz Igauniju un domāju – pagājis jau vairāk nekā desmit gadu: ko es varu iegūt? –, bet ieguvu. Tur bija ļoti interesanta kompleksa pieeja un tiešām kļuva labāk."
Pirms 11 gadiem aicinājums finansiāli palīdzēt Poļinai izskanēja dažādos medijos, iesaistījās arī palīdzības fonds, tomēr viņa saka, ka lūgt palīdzību nemākot joprojām. "Apzinos, ka man palīdzība nepieciešama, tomēr palūgt ir ļoti grūti. Pirms traumas biju pilnīgi neatkarīga, varēju daudz izdarīt fiziski, tomēr pēc tam nācās mācīties lūgt. Arī finansiāli. Kad mātes draudzenes viņai iedeva naudiņu, kas palīdzētu man, sākumā teicu, lai viņa dod atpakaļ, jo nebūs tā, ka nevaru pati nopelnīt. Man tas likās pazemojoši. Tomēr, kad uzzināju rehabilitācijas cenas, biju pilnīgā šokā," no sirds smaida sportiste. "Biju pārliecināta, ka paies daži mēneši un es skriešu – pusgads, gads, nu labi, divi gadi, nu trīs. Maksimums pieci gadi! Ļoti grūti samierināties un pieņemt, ka neko nevari izdarīt, kaut arī daudzus gadus ir trīs treniņi dienā, rehabilitācija, fizioterapija, dažādas masāžas. Tu cīnies, bet vienalga joprojām nevari skriet. Visi mani iekšējie termiņi jau sen pagājuši."
"Gūstot traumu, man krasi mainījās draugu loks. Tas bija abpusēji. Cilvēkiem bija ļoti grūti pieņemt mani tādu, viņiem manis bija žēl, bet man bija ļoti grūti ar viņiem kontaktēties – mēs vienmēr kopā skraidījām, sportojām, bet tagad man tikai jāsēž un jāvēro? Arī man pašai tā negribējās un sanāca, ka šis loks ar laiku mainījās," stāsta jaunā sieviete.
"Skolā pirmajos gados ar latviešu valodu man grūti gāja, jo ģimenē neviens nerunāja latviski. Kad LNT kanālā parādījās pirmie meksikāņu seriāli, tos visu laiku skatījos un ar subtitru palīdzību valodu iemācījos. Pēc pamatskolas aizgāju uz tehnikumu, kur bija latviešu plūsma, tāda bija arī universitātē." Poļina uzsver, ka, dzīvojot Latvijā, obligāti jāzina latviešu valoda, bet bieži vien krievvalodīgajiem traucē prakses trūkums, jo valsts valodā netiek runāts ne pagalmā, ne skolā. "Līdzīgi bija arī darbā – mana pirmā priekšniece bija latviete, un sapriecājos, ka tūlīt iemācīšos normāli runāt, bet viņa lūdza mani runāt tikai krieviski, jo viņai bija daži klienti no bijušās PSRS valstīm, tāpēc viņa vēlējās trenēt krievu valodu. Kērlingā, kad esam ārzemēs, visi runājam latviski. Jā, treniņi notiek bilingvāli, jo esam divi latvieši un divi krievi, bet pat tad cenšamies vairāk latviski. Arī paukošanā, kad atrodamies ārzemēs, uzreiz ar treneri runājam tikai latviski. Tas ir ļoti ērti – neviens tevi nesaprot."
Kļuvusi par komandas spēlētāju
"Ja cilvēks ar invaliditāti vēlas sākt nodarboties ar sportu, vispirms jākonsultējas ar ārstu – kādas slodzes viņam vispār ir atļautas un tiek rekomendētas. Latvijas Paralimpiskās komitejas (LPK) mājaslapā pieejams sporta veidu saraksts un jāizvēlas, kas sirdij vairāk patīk," stāsta Poļina, kura pati paraolimpiskajā sportā vispirms vēlējusies nodarboties ar basketbolu, bet sporta ārsts uzreiz pateicis, ka to darīt nevajag, jo, piedzīvojot kritienu, var sekot nākamā operācija un ar veselību kļūt vēl sliktāk.
"2009. gadā biju Ukrainā uz rehabilitāciju, pamēģināju paukošanu un iemīlējos tajā. Atbraucu uz Latviju, zvanu uz paralimpisko komiteju un prasu, kad varu iet uz treniņu, bet man atbild, ka mums tāda sporta veida nav. Pēc tam rehabilitācijā Vaivaros mani aicināja uz kērlingu. Tas bija netālu no manas dzīvesvietas un pamēģināju, lai beidzot varētu iziet no mājas un sākt kontaktēties ar cilvēkiem. Tolaik komanda gatavojās pasaules čempionātam, tāpēc nolēmu tomēr netraucēt, jo ledus laiks ir ierobežots. Atnācu pēc gada un tā arī paliku. Pēc tam 2012. gadā beidzot parādījās arī paukošana. Jā, profesionālais parasports bojā veselību, bet man nebija jautājumu, vai nodarboties ar to, man bija jautājums, cik ātri to varu sākt darīt un ko drīkstu darīt, ņemot vērā manu muguras traumu. Visu mūžu esmu bijusi saistīta ar sportu un nevaru iedomāties dzīvi bez tā. Pirms traumas nodarbojos ar vieglatlētiku, basketbolu, piecus gadus ar hiphopa dejām, piedaloties arī starptautiskās sacensībās. Tāpat man Latvijas mēroga panākumi bijuši volejbolā. Mans tēvs strādāja par glābēju, cik sevi atceros, peldu. Viņš mani jau no bērnības mācīja, ka vajag nodarboties ar fiziskām aktivitātēm."
"Paukošana ir individuālais sporta veids – cik daudz ieguldi, tik saņem atpakaļ. Vēl pirms diviem gadiem man labāk patika individuālais sports, bet kādā brīdī beidzot sāku izjust un izbaudīt tieši komandas spēli. Pirms tam domāju pēc sistēmas "es un citi", tagad beidzot esmu kļuvusi par komandas spēlētāju," stāsta sportiste, paužot savu viedokli, ka ratiņkērlings ir sarežģītāks par parasto. "Par kērlingu visi smejas, ka tas taču nav sports, bet mūsu sporta veids ir sarežģīts – mums neberž ledu, tāpēc uzreiz jāmet ļoti pareizi. Tehniskajā ziņā paukošana ir grūtāka par kērlingu, bet, kad domā par detaļām, kas atšķir parastu kērlinga komandu no vadošajām komandām, apzinies, cik daudz nianšu ļoti īsā brīdī jāpaveic."
Pirms olimpiādes atzīst par veselāku
Poļinai parapaukošanā starp vadošajām atlētēm izdevās ielauzties pusotra gada laikā, neilgi pirms Riodežaneiro paraolimpiskajām spēlēm pat kļūstot par pasaules ranga līderi B veselības grupā. "Jāsaprot, ka fiziskā sagatavotība man jau bija ļoti labā līmenī, jo pēc traumas vairākus gadus veicu rehabilitāciju. Tāpat man ļoti paveicās ar treneri Mihailu Jefremenko, kurš ļoti daudz iegulda ne tikai paukošanā, bet arī dvēselē. Es uzreiz savu dzīvokli aprīkoju ar mērķiem, lai varu arī mājās trenēties, braucu uz Kleistiem strādāt individuāli – pamodos ar domām par paukošanu, tad visu dienu bija paukošana, un aizmigu ar domām par paukošanu."
Tomēr Riodežaneiro nācās samierināties ar desmito vietu starp 12 sportistēm, ko lielā mērā iespaidoja viņas pārcelšana uz A veselības grupu. "Pavisam neilgi pirms spēlēm tika pateikts, ka mana veselība ir pārāk laba B grupai. B grupā startē sportisti ar muguras traumām, bet A grupā – ar amputācijām. Man mugurā ir metāls, tā sagriezta līdz lāpstiņām un tīri fiziski nevar salīdzināt manu ātrumu ar cilvēku, kuram, piemēram, nav pēdas. Nevaru teikt, ka Rio nekas neizdevās, jo arī desmitā vieta nav pats sliktākais rezultāts, bet, protams, B grupā cerēju uz medaļu. Mans sapnis nebija aizbraukt uz spēlēm, bet gan cienīgi nostartēt, nav svarīgi – A vai B grupā. Vai nostartēju cienīgi? Laikam Rio varēju labāk, bet mēnesi pirms sacensībām biju guvusi rokas traumu un psiholoģiski tas bija grūti. Neilgi pēc paraolimpiskajām spēlēm notika Eiropas čempionāts, un tur gan A grupā parādīju labāko sniegumu savā karjerā – kad apzinies, ka fiziski esi vājāks, tev jādomā viltīgāk. Toreiz apakšgrupā, kur uzvarētāju noskaidro cīņā līdz pieciem punktiem, ar ļoti līdzīgu rezultātu zaudēju vien nākamajai čempionei un vicečempionei. Īsos mačos varu izturēt, bet man nav tādas veselības, lai viņām tiktu līdzi izslēgšanas turnīrā, kur uzvarētāju noskaidro jau līdz 15 punktiem."
Pēc tam rokas iekaisumu sportistei nācies ārstēt divus gadus, jo, atrodoties ratiņkrēslā, viņa nevar ļaut rokai kādu laiku atpūsties – visa ikdiena notiek tieši ar roku palīdzību. "Arī tagad roka šad tad sāp, bet tā ir tāda lieta, pie kuras laikam tomēr pierod."
Kērlinga kapteine
"Kā joks aizbraukšana gan uz vasaras, gan ziemas spēlēm izskanēja jau pašā sākumā. Pati vēlējos pamēģināt kādu individuālo ziemas sporta veidu – bobslejs pagaidām nav olimpiskais, mani vilināja slēpošana. Labprāt nodarbotos arī ar snovbordu, bet tas ir ļoti dārgs." Poļina saka, ka viņai nebūtu psiholoģiski grūti atgriezties sporta veidā, kas mainījis dzīvi. "Es ar ļoti lielu prieku atgrieztos snovbordā – kustība, ko tur piedzīvo, ir bauda."
Ratiņkērlingā Poļina spēlē komandā ar Ojāru Briedi, Sergeju Djačenko un Agri Lasmani. Viņi 2018. gadā izcīnīja trešo vietu pasaules čempionāta B divīzijā, kas ļāva iekļūt spēcīgākajā grupā, kur pērn un šogad gūta attiecīgi devītā un septītā vieta. Šis rezultāts ļāvis garantēt ceļazīmi uz Pekinas paraolimpiskajām spēlēm. "Ojārs komandā ir vissenāk, es pievienojos dažus gadus vēlāk. Katru gadu kādam komandas biedram bija problēmas ar veselību, tāpēc Ojārs palūdza, lai mums izpalīdz Agris, bet kā pēdējais kvartetam pievienojās Sergejs, kuru uzaicinājām no otras Latvijas komandas," saka sportiste, kura pēdējos gados jau kļuvusi par kapteini – tātad veic endu izšķirošos metienus. "Par kapteini kļuvu lielā ieguldītā darba un apstākļu sakritības dēļ. Kad atnācu uz kērlingu, ļoti gribēju augt – vispirms spēlēju pirmajā pozīcijā un vēlējos iemācīties spēlēt tā, lai varētu to darīt trešajā, ceturtajā pozīcijā. Vēlējos kērlingu saprast tik labi, lai varētu būt kapteine, izšķirt endu likteni. Skatījos daudzas spēles, daudz jautāju trenerim Arnim Veidemanim, mācoties nianses. Tā brīža kapteinim Ojāram bija problēmas ar veselību, viņam tika veiktas vairākas operācijas labajai – metiena – rokai. Viņš atgriezās un tagad met ar kreiso roku, kas ir ļoti grūti. Tomēr laikā, kad viņš nevarēja spēlēt, kādam vajadzēja kļūt par kapteini un treneris norīkoja mani."
"Uz 2018. gada čempionātu B grupā bijām ļoti labi sagatavojušies. Pirms tam daudz ieguldījām tehnikā, meklējām, kas der tieši mums, mācījāmies teoriju. Savukārt pirms 2019. gada čempionāta mums visai komandai bija tikai viens kopējs treniņš uz ledus, jo vairāk nevarējām atļauties – šajā čempionātā morāli un fiziski bijām iztukšoti, bija grūts grafiks, mums nav tādas pieredzes, ka spēles nedēļas garumā notiek viena pēc otras," debiju starp pasaules spēcīgākajām izlasēm atceras Latvijas paraolimpiete. "Arī šī gada čempionātā pamata doma bija palikt A grupā, jo arī tas garantē olimpiskās atlases punktus, bet septītā vieta ar tādu sagatavošanos, kāda bija mums, ir fantastisks rezultāts, turklāt varējām arī iesaistīties cīņā par medaļām – vien pēdējās spēles pēdējā endā zaudējām izredzes iekļūt sešiniekā, kas dotu vietu ceturtdaļfinālā. Citām valstīm gada laikā ir labi, ja divas atpūtas nedēļas, tās regulāri savā starpā aizvada sacensības un būtu gatavas pieņemt arī mūs, tomēr varējām atļauties aizbraukt vien uz sacensībām Somijā, savukārt par pasaules čempionātu pat esam parādā Latvijas Kērlinga federācijai, jo mums pašiem nebija tik daudz naudas."
Izvēlies – redzi krīzi vai sauli
"Pērn dienu pirms Latvijas čempionāta nomira mana mamma. Tas bija ļoti grūts laiks. Komanda piedāvāja atteikties no starta, bet es pateicu, ka māti ļoti mīlu un paspēšu noorganizēt viņas bēres, tomēr atslēdzu telefonu," atceras Poļina. "Kērlingā esmu desmit gadu un sapratu, ka man nav tiesību nestartēt, jo tas varēja mums atņemt teorētiskas iespējas tikt uz ziemas olimpiskajām spēlēm. Kad spēlēju, jutu, ka māte ir blakus, – daži metieni bija tādi, ka nesapratu, kā to paveicu."
Latviju ziemas paraolimpiskajās spēlēs līdz šim pārstāvējis tikai viens sportists – 1994. gadā ar īpašo ielūgumu Lillehammerē slēpošanas sacensībās piedalījās Aldis Šūpulnieks, kurš vēlāk kļuva par titulētā Aigara Apiņa treneri. "Lai drīkstētu startēt olimpiskajās spēlēs, mums obligāti jāaizbrauc uz nākamā gada pasaules čempionātu, kas arī paredzēts Pekinā, bet, lai nokļūtu tur, nepieciešamas finanses. Mērķi ir lieli, visa komanda ir gatava strādāt, bet treniņos uz ledus varam tikt tikai pa dienu un arī tad ne vienmēr visi spēj atbraukt," skarbo realitāti atklāj sportiste. Viņa cer uz gaidāmo paraolimpisko sporta centru, kur solīti arī četri kērlinga celiņi ar izlases sportistiem īpaši iedalītu ledus laiku. "Šī gada pasaules čempionāta laikā jau tuvojās vīruss, tāpēc organizatori lika atvērt visus logus un vēdināt telpu. Tas ļoti ietekmēja ledus apstākļus, tāpēc arī pašā pēdējā metienā mums nedaudz pietrūka, lai iekļūtu sešiniekā. Kērlingā ledus visur ir atšķirīgs – pie mums pēc skaņas vari saprast, vai metiens izdevies, bet savulaik Skotijā nebija vispār nekādas skaņas. Skaties uz akmeni un nevari saprast. Jo vairāk iegūsim iespēju trenēties un piedalīties sacensībās, jo lielāka būs mūsu pieredze. Manā skatījumā paraolimpiskais sports nav valsts pienācīgi atbalstīts. Ja mums nav iespēju trenēties kopā, no mums arī nedrīkst prasīt rezultātu. Pati daudz eju individuāli trenēties, lūdzos, lai man ļauj kāpt uz ledus, jo apzinos, cik daudz jātrenējas, lai varētu spēlēt kā kapteine, – tā ir liela slodze gan morāli, gan fiziski. Es zinu – ja ieguldīšu ļoti lielu darbu, varēšu baudīt spēli, bet, ja nebūšu pārliecināta par sevi, arī spēlēt būs grūtāk. Pēc ieguldītā darba varētu sevi saukt par profesionālu sportisti, bet pēc tā, ko iegūstam, tas ir hobijs."
Kaut gan Rožkova ir valsts patriote, sociālajos tīklos viņa asi kritizē Latvijas politiķus. "Neuzskatu, ka jautājums par to, kas valstij jādara, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām justos labāk, ir korekts. Jāprasa – kas valstij jādara, lai cilvēki justos labāk. Mēs visi esam cilvēki. Ja gribam, lai Latvija attīstās, jāmaina attieksme no valdības puses. Viņi ir tautas algoti darbinieki un viņiem jādarbojas tautas interesēs. Sāp, ka ir tāda attieksme." Tomēr brīžos, kad nerunā par politiku, Poļina ir noskaņota ļoti optimistiski. "Kā motivēt cilvēkus, lai nenolaistos rokas? Atcerieties, mēs esam dzīvi. Un, ja esam dzīvi, tātad kāds mērķis ir – jāpriecājas par katru dienu un ar Dieva palīdzību viss būs labi. Pat sliktākajās situācijās nedrīksti teikt, ka vairs negribi dzīvot. Tu pats izvēlies, vai redzi ārā esošo sauli vai to, ka valstī ir krīze!"
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Sports mūs vieno! saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. Projekta redaktors Armands Sametis.
vārds