Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
"Ja māksliniekam nav ambīciju, viņš nekad neuzzinās savu talantu robežu. Taču ambīcijas ir jānošķir no iedomības un lepnības – tā ir liela starpība," uzsver Rokpelnis

Intervija ar dzejnieku Jāni Rokpelni. Dzejoļi visai pasaulei

"Šajā grāmatā ir divu veidu ceļi: zemes ceļš jeb ceļš līdz kapam un ceļš līdz Dievam," savu jaunāko krājumu Tīmeklītis raksturo dzejnieks Jānis Rokpelnis.

Jānis Rokpelnis ir Dzejnieks ar lielo burtu, kas raksta vairākus desmitus dzejoļu dienā, bet lielāko daļu no tiem noraksta makulatūrā. Izaudzinājis daudzas jauno dzejnieku paaudzes un rediģējis neskaitāmas dzejas grāmatas, 2016. gadā saņēmis Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā. Iepriekšējais dzejas krājums Post factum (apgāds Neputns) izdots 2015. gadā; 2017. gadā izdots Muzejs (Neputns), romāns konspekts, kā Jānis pats apzīmē tā žanru. Vērīgs lasītājs Muzejā varēja sazīmēt romāna galvenā varoņa iesaisti padomju režīma mašinērijā kā nelāgā tīmeklī, kurā cilvēks sapinas. Tomēr jaunākais dzejas krājums Tīmeklītis, kas tikko iznācis izdevniecības Neputns paspārnē, dzejnieka sajūtas un pārdzīvojumus saistībā ar šiem un citiem notikumiem atšķetina.

Kas tas par "tīmeklīti"?

Tīmeklītis ir ļoti sens mans tēls, jau no pirmā dzejoļu krājuma, bet krājumā Līme viens no sonetiem beidzās ar vārdiem: "Uz tīmeklīšiem pasaule šī turas// kad pavardos vairs uguns neiekuras." Tas ir par vecām, pamestām mājām, kur zirneklis auž tīklus. Jaunākajā krājumā tīmeklīša tēls ir iznācis priekšplānā un tā nozīme visu laiku mainās. Tas ir kaut kas, kas tur pie dzīves, kas tur pie dzīvības, ved kaut kur, arī vienkārši tīmeklis un trauslums. Arī dzeja turas uz puņķiem, respektīvi, uz tīmeklīšiem. Māksla ir grūta un ārkārtīgi jūtīga, acumirklī tur var kaut ko pazaudēt, tāpēc tīmeklītis palīdz to noturēt.

Šajā grāmatā ir divu veidu ceļi: zemes ceļš jeb ceļš līdz kapam un ceļš līdz Dievam. Šajā krājumā ir daudz reliģisku dzejoļu, bet saciklēts šis krājums ir tā, ka tie nāk juku jukām ar mīlestības dzejoļiem, ar maniem pārdzīvojumiem – pagājušais gads bija ļoti smags sakarā ar vispārzināmām VDK lietām un ar to, ka nomira mans brālis. Tas bija vienīgais man tuvais tuvinieks. Man vēl ir dēliņš, kas dzīvo Amerikā no piecu gadu vecuma. Bet tuvu tuvinieku man nav, tāpēc brāļa aiziešana pagājušajā gadā mani satrieca.

Šajā krājumā ir arī agrāk sacerēti dzejoļi, šo grāmatu rakstīju kādus četrus gadus, parasti es rakstu grāmatu piecus sešus gadus, un tur ir ap sešdesmit dzejoļu, es rakstu veselu mēnesi katru dienu līdz trīsdesmit dzejoļiem.

Trīsdesmit dzejoļu dienā?

Jā, kāpēc gan ne! Bet tie ir īsi. Un lielākā daļa ir neizdevušies. Dažreiz vesels mēnesis ir neizdevies. Tā ir mana metode kopš septiņdesmitajiem gadiem – man ir jāuzraksta ārkārtīgi daudz makulatūras. Trīsdesmit dienā ir maksimums, bet padsmit ir noteikti. Tāda apmātība. Parasti tas notiek augustā.

Šoreiz bija tā, ka man bija sakrājušies dažādi dzejoļi, bet tie neveidoja krājuma kodolu – katrai grāmatai vajag kodolu, spēcīgu. Tad es nezin kāpēc iedomājos, ka man ir jābrauc uz Jēkabpili, tur ir mani draugi – dzejniece Ruta Štelmahere un citi, tur Aknīstē festivālā Sansusī, ko cenšos katru gadu apmeklēt, es intuitīvi sajutu, ka atradīšu to diedziņu, aiz kura paraut un veidot krājumu. Es dzejoļus rakstu galvenokārt intuitīvi. Piepeši kāds man atgādināja manu dzejoli "ko es jūtu?/ Kristus mazgāja kājas Jūdam". To es uzrakstīju pirms diezgan daudziem gadiem, biju piemirsis, nezinu, vai tas kur bija publicēts, bet mani draugi to atcerējās no galvas, jo tas ir spēcīgs dzejolis. Tas man deva skarbuma un tiešuma latiņu, balstu krājuma kodolam un citu dzejoļu uzrakstīšanai.

Dzejolis par Kristu un Jūdu kļuva par tīmeklīša centru?

Es sāku rakstīt. Tas parāva slūžas. Tas deva man balstu visā pagājušajā gadā, kad cilvēki man nevarēja palīdzēt. Vienā dzejolī es par to rakstu: "stiepās rokas lai noturētu/ mani kā pūžņojošu rētu/ bet cilvēku rokas par īsām/ tās plīsa"...

Es gadus trīsdesmit esmu ticīgs kristietis. Lai pabeigtu sarunu par čeku – es tajā iesaistījos, lai uzrakstītu grāmatu, kas daudziem skan ļoti neticami, ka rakstnieks padomju laikā grib uzrakstīt grāmatu nevis par komjaunatnes triecienceltnēm, ne par zeļošiem kolhoziem, bet par VDK iekšējo dzīvi, ko es drausmīgi ienīdu un no kā es baidījos. Nāca pārmaiņu laiks, un likās, ka no čekas varēs ar veselu ādu izkļūt, bet man tomēr vajadzēja VDK kuratoram kaut mutvārdos stāstīt, ko es domāju par apkārtējo vidi. Es nepiederēju pie nomenklatūras, kurai savukārt piederēja arī izcilākie mākslas un kultūras darbinieki, kuri tika attiecīgi aprūpēti un kurus turēja garākā saitītē – ļāva vairāk, drošāk, tautiskāk runāt. Taču iznākums bija traģisks – neatgriezeniski izpostīju savu dzīvi, sadarbojoties ar VDK noziedzību, ar ļaunumu...

Savā iepriekšējā prozas grāmatā Muzejs tu jau par to raksti.

Es gribēju atstāt dokumentālus pierādījumus, jo, ja pienāktu tāds veselības stāvoklis, kad es vairs fiziski nevarētu parunāt, es varētu vismaz parādīt uz to grāmatu ar pirkstu, ka tur ir rakstīta mana biogrāfija. Es gribēju pirms nāves atzīties obligāti. Es neticēju, ka manā dzīves laikā publicēs tos čekas maisus, turklāt nezināju, vai esmu tajos iekšā vai ne.

2018. gada aprīlī es aizgāju uz TSDC, un izrādījās, ka es nemaz neesmu čekas maisos. Es pats sevi atmaskoju, jo jutu nepārvaramu sirdsapziņas spiedienu – kā ticīgs cilvēks es griezos pie mācītāja un vaicāju, vai tas nav ļaunais gars. Atbilde bija: "Nē, nav." Draugiem es to jau biju izstāstījis, viņi ļoti priecājās, ka es atzīšos. Bet, kad tas nāca klajā kādā intervijā, radās jautājumi, kāpēc es atzinos. Jo reliģija nevienam neprasa atzīties publiski. Tā bija mana sirdsapziņa un attīrīšanās, tas arī redzams dzejā – manos iepriekšējos krājumos ir pilns ar tādiem tēliem kā dzīles, vainas, slīkoņi... Šādi dzejoļi ir rakstīti spontāni, tie nav kaut kādi izgudroti dzejoļi.

Daudzi nesaprata, kāpēc atzinies, bet vai tad sirdsapziņa nav pietiekams iekšējs motīvs?

Protams, ir. Bet gandrīz nevienā rakstā par čeku "sirdsapziņa" netiek minēta, ētika nav minēta, ir tikai "kauns". Antīkā kultūra bija kauna kultūra – teatrāla – kā Seneka pārgrieza vēnas... Un tā tika pretstatīta Jeruzalemei, kas ienesa "sirdsapziņu". Ne velti Lidija Lasmane-Doroņina teica, ka Rokpelnim neviens nesekos – kad es aicināju sekot un atzīties arī citus –, jo viņš ir kristietis, bet citi nav.

Visvairāk man bija kauns no mana tuvākā drauga Ulža Bērziņa un mana mācītāja Alvja Saukas, kura draudzē es biju. Bieži man pārmet novēlotu atzīšanos. Bet es taču atzinos jau 1993. gadā! – LSDSP Uzticības komisijai. Tā bija tipiska lustrācija. Vai bija kāda cita instance, kam atzīties? Nebiju ārlietu ministrs, topošais Saeimas deputāts u. tml., biju sīks ierēdnītis Raiņa un Aspazijas fondā.

Vai tu tagad nožēlo savu atzīšanos?

Nē, nekādā gadījumā. Man bija sajūta, ka manī ir līķis – šajā krājumā pat ir tāds dzejolis – "guļ manī līķis un nesatrūd" –, tas līķis esmu es pats. Visu laiku es biju sevī nesis mironi.

Šajā krājumā tu to norakstīji nost?

Jā, norakstīju nost.

Vai šo var uzskatīt par tavu atklātāko krājumu?

Citos krājumos man ir pa dzejolim, kur es runāju par šo tēmu, – "uz neuzdotiem jautājumiem es arī atbildēšu..." un "viss, kas zemē bija rakts, vienreiz izracies ir laukā...". Es nerakstu tieši, bet caur tēlu – lai cik vienkārši, bet tomēr caur tēlu.

Taču es gribēju uzrakstīt kārtējo grāmatu, nevis kaut kādu pirmsnāves grāmatu. Lai gan pēdējā dzejolī ir šis tēls – ceļš, kas beigās kā slieka ielīdīs zemē, – tas ir zemes ceļš. Un tīmeklītis dažreiz simbolizē netveramo. Te visu laiku klātesams ir arī tas debesu ceļš. Es neticu nekādām astroloģiskām lietām, bet mana stihija ir gaiss jeb gars. Savukārt Uldim Bērziņam ir zeme – ārkārtīgi detalizēti aprakstīta. Viņš visu laiku man pārmet, ka man ir par maz piesaistes zemei, ka es tikai lidoju pa gaisu. Varbūt tāpēc mūzika man ir tuvāka, vārds mani pārāk saista. Un neprogrammatiska mūzika, akadēmiska mūzika.

Grāmatā tev ir atvadu dzejoļi no Rīgas, tu esi pārcēlies uz dzīvi Cēsīs?

Jā, tur ir tāda dīvaina emocionāla attieksme. Cēsis es mīlu, jau sen sapņoju uz turieni pārcelties, bērnībā kādu mēnesi ārstējos sanatorijā Gaujas līči, un tie iespaidi man ir palikuši atmiņā tā, it kā Cēsis būtu mana dzimtā pilsēta, varbūt tāpēc es tur jūtos kā mājās.

Krājumā ir arī himna Cēsīm, ko es uzrakstīju kā eksperimentu – kā var uzrakstīt vienkāršu, banālu tekstu pilsētas himnai, ko varētu izdziedāt. Atsevišķi tas dzejolis neskanēja, bet, ja to ieliek krājumā starp citiem, tas acīmredzot iederas. Cēsis savulaik bija latviešu inteliģences skološanās centrs, vēl pirms tam tur bija ordeņa centrs, un bruņinieki bija mūki ar šķīstības un nabadzības, paklausības zvērestu. Cēsīs gaiss ir pilns ar visām šīm mūku lūgšanām, labajiem eņģeļiem, to visi jūt.

Kāpēc tu gribēji tikt prom no Rīgas? Šajā krājumā Rīga ir tāda padrūma.

Esmu divdesmit gadu pētījis Rīgu kopā ar piecdesmit dzimušiem rīdziniekiem, tevi ieskaitot. Redzu, ka nomaļu estētika pārņem visu centru, ka Rīga kļūst bezpersoniska, un to daudzi jūt. Es pazinu vēl piecdesmito gadu Rīgu, kad nevis jau dominēja padomiskais, bet gan vēl vāciski latviskais, pirmskara gars. Kad Vecrīgu sāka restaurēt un to ielenca žogs, Rīga sāka zaudēt savu garu.

Es aizbraucu no Pārdaugavas, kur dzīvoju pretī 2. slimnīcai, jo, dzīvojot pretī slimnīcai, ikdienas gaitās uz ielas sastopi vai nu slimniekus, vai slimnieku apmeklētājus – tas ir ļoti depresīvi, bet man ir pastiprināts nervu sistēmas jūtīgums, tas nozīmē, ka zemapziņā uztveru svešas emocijas. Iesākumā gribēju dzīvot Pārdaugavā, jo tas bija Ojāra Vācieša rajons, kur viņš klaiņoja. Man tolaik blakus dzīvoja Vērdiņš, Inga Ābele un Dobrovenskis ar Kaltiņu. Kad viņi visi izceļoja, es paliku viens.

Rīgā tu pavadīji savu jaunību. Nesen pirmizrādi piedzīvoja dokumentālā filma par apvienību Kaza, kuras daļa arī tu biji. Filmā stāsti, ka tevi vairāk interesē jaunā paaudze, un arī tavas grāmatas redaktors ir Kārlis Vērdiņš, kas pārstāv jauno paaudzi.

Es rediģēju Vērdiņa pēdējos trīs krājumus, tagad viņš rediģē manas grāmatas. Viņam bija liela loma dzejoļu sakārtošanā. Taču filma tapa kādus desmit gadus, un pa šo laiku ir tapusi jau atkal jauna paaudze.

Jaunā paaudze nedrīkst skatīties atpakaļ, citādi uzkrausies virsū visa pasaules literatūras vēsture, bet to taču nevar pastiept! Ir jābūt lielai pašapziņai. Ja māksliniekam nav ambīciju, viņš nekad neuzzinās savu talantu robežu. Taču ambīcijas ir jānošķir no iedomības un lepnības – tā ir liela starpība. Jo dažs mākslinieks agri vai vēlu apzināti vai neapzināti sāk domāt, ka viņa talants ir viņa sasniegums, nevis iedzimts – dabas vai Dieva dots – atkarībā no uzskatiem. Romānā konspektā Muzejs es rakstu, ka māksla attīsta arī ļoti negatīvas īpašības – konkurences garu, iedomību...

Kas ir tavs lasītājs?

Es nezinu. Es visu laiku domāju, ka tie ir dzīves pabērni – garīgi – vai nu ļoti ekstravaganti cilvēki, vai arī depresīvi. Un vairumu tādu es sastopu. Kopš jaunības depresīva, traģiska dzeja, melnais humors man devis spēku dzīvot, nevis nomāc. No sākta gala man vienmēr ir patikuši ļoti īsi dzejoļi, haikas – studenta gados vienā kabatā man bija Basjo, otrā – Apolinērs.

Dainas arī ir ļoti lakoniskas, tas nozīmē, ka ar saviem īsajiem dzejoļiem es esmu ļoti latvisks dzejnieks. (Smejas.) Mani ļoti sašauj tieši īsie dzejoļi citu autoru daiļradē, piemēram, Bloks, kura iespaidā es sāku rakstīt, rakstīja arī īsdzejoļus. Tas man tagad ir asinīs, vai arī tā ir mana talanta specifika. Kad man septiņdesmitajos gados pārmeta, ka pārāk koncentrējos uz zilbi, es sāku rakstīt garāk, un rezultātā man bija daudz vājāki dzejoļi, un rakstīt īsi es arī vairs nepratu.

Ja runājam atkal par tīmeklīti, vai tā konotācija neietver arī zināmu risku sapīties?

Es tur nepinos, jo tie ir rudens tīmekļi, kas pland gaisā, nevis zirnekļu tīkli. Šeit ir domāti tieši tie tīmekļi, kas lido gaisā, šīs sudrabainās stīgas – tie bija manā priekšstatā, un tajos sapīties nevar.

Kā saskan tavas izjūtas ar krājuma mākslinieces Ditas Pences traktējumu?

Simbols uz krājuma vāka ir Urbi et orbi. Iznāk, ka tas ir visai pasaulei. Interesanti, ka es to simbolu nebiju ievērojis, lai gan es daudz «šēroju». Kad māksliniece man izskaidroja šo simbolu, es ievēroju, ka esmu to daudzkārt redzējis, bet nebiju pievērsis tam uzmanību. Te arī ir tā stīga... – tā ir iespēlēta šajā simbolā. Bet "tīmekļu krustceles" – es nezinu, kas tas ir. Jebkurā gadījumā tas nav ceļš uz viņsauli, tas tomēr ir šaisaulīgs.

Vai tīmeklis ir arī mūsu vienotā apziņa?

Nē, tā ir individuālistiska grāmata. Bet te ir vairāki dzejas cilvēki un liriski varoņi. Es kā reliģisks cilvēks zinu, ka daži dzejoļi ir rakstīti kā no neticīga cilvēka skatu punkta, piemēram, dzejolis, kurā skan: "stāvu uz tilta", – tur ir daudz tīšu alūziju uz Apolinēra Mirabo tiltu, arī "aizsaules stari"... – tas ir nekristīgs cilvēks. Gluži kā jebkurā romānā te ir ļoti daudz dažādu varoņu.

Vai viņi visi ir tevī klātesami?

Jā. Jā, jā. Jaunībā es aizrāvos ar dāņu filosofu Kirkegoru, viņš rakstīja par ētisko, estētisko un reliģisko cilvēku. Astoņdesmitajos gados jutu, ka esmu pacēlies līdz tam ētiskajam cilvēkam, bet līdz reliģiskam nē – tur es nonācu deviņdesmitajos. Cik atceros, Kirkegora ideja bija, ka cilvēks staigā pa šiem stāviem kā lifts, nenoturas vienā līmenī. Tas atspoguļojas visā manā dzejā, jo es nemitīgi ceļoju pa tiem stāviem.

Kur tu šobrīd esi ar šo krājumu?

Cilvēki man nespēja palīdzēt – man ir dzejolis "kad zeme vērās", un viss bruka. Man palīdzēja vienīgi tas, "kas vairumam stulbi un dumji", – Dievs, protams. Tā ir Klints. Sākumā tāds bija domāts arī krājuma nosaukums – Klints. Ar Klinti ir domāts Dievs, Kristus – tā ir alegorija, tas vairs nav nekāds simbols.

Šajā krājumā ir arī citi spēcīgi simboli, ir arī dzejolis par pakāršanos, par striķi un ziepēm, kur pieminēta PSRS.

Tas ir viens no retajiem vecajiem dzejoļiem, uzrakstīts kaut kad divtūkstošo gadu sākumā. Ļoti reti, bet gadās, ka man uzrakstās kāds politisks dzejolis. Es to uzrakstīju, jo mani drausmīgi sanikno nostalģija pēc PSRS, kas ir arī mūsu vecajiem tantukiem, jo Rīga ir pilna ar visādiem ierēdņiem, pārtikušajām atraitnēm un tamlīdzīgu publiku, nevajag aizmirst, ka arī latvieši ņaud par aizgājušajiem laikiem.

Katram laikam bija kaut kas savs. Pat visbaismākajā režīmā ir kaut kas... – piemēram, jaunība. Skolā es biju pilnīgi apolitisks. Viena gada laikā, mācoties Ļeņingradā, es kļuvu par pārliecinātu antikomunistu. Līdz tam taču es piederēju pie nomenklatūras sava tēva dēļ, kurš bija, piemēram, PSRS Latvijas PSR himnas teksta līdzautors. Pēc dažiem mēnešiem es jau Pēterpils universitātes gaitenī bļaustījos, ka piedzīvošu tos laikus, kad komunisti karāsies pie laternu stabiem.

Kādas ir smagākās emocijas, ko tu esi šeit norakstījis nost?

Brāļa nāve. Un čeka. Nu, iedomājies, ka pusotru gadu es tieku visur vazāts. Bet kad cilvēku sistemātiski dauza... un es tiešām jūtos vainīgs, es patiešām esmu vainīgs, lai gan nevienu nenodevu. Kad man prasa nezinoši cilvēki, kāpēc es neatzinos astoņdesmitajos gados, tolaik taču neviens neatzinās.

Vai norakstīšana nost palīdzēja?

Man atzīšanās palīdzēja, bet notikušo sadarbības faktu nevar izdzēst. Toreiz es biju ļoti pašpārliecināts – biju izgājis Literatūras un mākslas publicistikas skolu, es biju spēcīgs, man bija kādi četrdesmit gadi, es dzīvoju sētnieka dzīvoklītī, man bija deviņus mēnešus vecs bērniņš, suns, sieva studēja konservatorijā, un vienalga es parakstījos.

Tev ir padomā arī nākamā grāmata?

Neesmu aprakstošs dzejnieks, bet es gribētu braukāt uz Austrumeiropu, Austrumiem, tur man ir draugi. Rietumu kultūra vairs tā nevilina. Mans diplomdarbs bija veltīts antīkajai tematikai Liktenis un brīvība stoiķu ētikā, un Bībeli esmu studējis visādās iestādēs un patstāvīgi studēju vēl joprojām jau trīsdesmit gadu. Tur ir bibliskie ceļi – arhaiskā Grieķija ir tagadējā Turcija, es gribu to apceļot. Es būšu tajā bibliskajā, antīkajā vidē, ko pazīstu teorētiski un psiholoģiski, jo pēdējos gados izlasīju ilgi nelasīto – antīkās traģēdijas, antīkās komēdijas – un pārliecinājos, ka visas psiholoģiskās tēmas tur ir iekļautas, nekā jauna nav, cilvēks nemainās ne par mata tiesu. Jaunā grāmata varbūt būs ar jaunu emocionālo pieredzi.

Top komentāri

lustīgais nerris uz tirgus plača
l
"Nepiederēju nomenklatūrai..." saka Jānis Rokpelnis, noklusējot faktu, ka bija dzimis nomenklatūrā, jo tēvs, Fricis Rokpelnis, bija Latvijas PSR himnas vārdu autors! Kuram katram vis neuzticēja rakstīt vārdus LPSR himnai, (kurai starp citu pavisam nesliktu meldiņu sacerēja Anatols Liepiņš). Tātad, JR dzima un auga padomju laiku priviliģētā gaisotnē. [Salīdzinājumam: PSRS himnas vārdu autors bija Sergejs Mihalkovs, kura dēli - kinorežisori Ņikita un Andrejs (Končalovskis) - bija ne tikai priviliģēti, bet par laimi arī TALANTĪGI - diemžēl ārkārtīgi reta kombinācija.] Jautājums, kas Žoludei neienāca prātā: kādēļ priviliģētam jaunēklim vispār bija jāļaujas savervēties VDK tīklos? Vai godkārība tikt publicētam bija lielāka par dzejnieka talantu? Vai varbūt kāds pavisam cits iemesls???
VVZ
V
Atslēgas vārds ir "čeka". Tāpēc savu dzeju vari iebāzt sev...
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Līgo svinēšu:

Kopā nobalsojuši: 677

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja