Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Intervija ar režisoru Jāni Znotiņu. Nedaudz revolūcijas

Valmieras vasaras teātra festivāla programmas direktors režisors Jānis Znotiņš stāsta par mācīšanos no bērniem un jauniešiem un savu kolēģu ievilkšanu viņiem paredzētu izrāžu veidošanā

Šajā nedēļas nogalē notiks Valmieras vasaras teātra festivāls, kura programmas pamatā ir īpaši tam radīti bērniem un jauniešiem domāti darbi, ko veido nacionālā un starptautiskā mērogā pazīstami profesionāļi. Neierastās vietās un oriģinālās formās Valmieras pilsētvidē tiks izrādīti deviņi iestudējumi. Šī gada festivāla programmas direktors ir režisors Jānis Znotiņš, ar kuru mēs satiekamies galerijā Istaba. Tieši šeit ir sācies viņa paša ceļš uz bērniem un jauniešiem paredzētu izrāžu veidošanu. "No vienas istabas līdz pilsētai," piebilst režisors.

Runājot par šī gada Valmieras vasaras teātra festivālu, jūs sakāt, ka bērni netiek uzskatīti par līdzvērtīgu sabiedrības daļu. Kāpēc jums tā šķiet?

Ja mēs paskatāmies kaut vai pilsētvidē un telpās, vai kāda no lietām ir domāta bērniem? Labākajā gadījumā tie ir rotaļlaukumi un vecāku iekārtotas istabas. Par viņu un ģimeņu eksistenci pilsētās runās arī mūsu sadarbības partneris – RISEBA starptautiskā arhitektūras un pilsētvides vasaras skola FestivaL’and. Bieži vien bērni tiek uztverti kā kaut kas tāds, kam ir jāizaug: kad tev paliks astoņpadsmit gadu, varēsi izteikt savu viedokli! Tas, ka bērni ir fiziski vājāki par pieaugušajiem, nenozīmē, ka viņi būtu jāuzskata par nepilnvērtīgu sabiedrības daļu. Tieši otrādi. Mums, pieaugušajiem, vajadzētu pamācīties no bērniem, kā uztvert pasauli brīvi no aizspriedumiem, un uzturēt sevī zināmu daļu no viņiem piemītošā naivuma. Tā ir abpusēji nepieciešama kvalitatīva komunikācija. Ne par velti tiek organizētas dažādas sociālas kampaņas, kas aicina kopā ar bērniem pavadīt laiku un uzklausīt citam citu, nevis iedod viņiem rokās viedierīci un izsaka norādījumus pavēles izteiksmē.

Vai nav žēl, ka pēc trijām festivāla dienām viss beidzas?

Tas ir visa sāls. Mūsu pienākums ir dalīties ar idejām, pašiem sevi izaicinot domāt plašāk, nodoties eksperimentiem, nebaidīties kļūdīties un piedāvāt svaigu, varbūt pat radikālu skatījumu gan teātrī, gan arī citās nozarēs, kas ir pārstāvētas šajā festivālā. Trīs dienas ir pietiekami, lai ieraudzītu, piefiksētu un nedaudz paskumtu par to, cik bija labi. Iespējams, tas rosinās pašus māksliniekus, uzņēmējus vai iestādes izmantot šīs idejas savā turpmākajā darbībā.

Kā notiek Valmieras vasaras teātra festivāla programmas veidošana?

Līdz šim to darīja Reinis Suhanovs, kurš ir Valmieras vasaras teātra festivāla idejas autors, bet pagājušajā gadā tika nolemts, ka viņš veidos pieaugušo programmu, bet es veidošu bērnu un jauniešu programmu, lai katram no mums būtu divus gadus ilgs sagatavošanās laiks. Mēs uzrunājam dažādus režisorus, lai viņi nāk ar saviem cilvēkiem un veido izrādes, savukārt mēs viņiem nodrošinām platformu un palīdzam piesaistīt skatītājus. Līdz šim ir sanācis tā, ka aicinājumam būt proaktīvam vairāk ir atsaukušies tieši jaunie mākslinieki. Šeit viņi gūst praktiskas zināšanas komandas darba organizēšanā, likumos, finanšu apritē un citos jautājumos. Mēs viņus iedrošinām būt neatkarīgiem un darboties pašiem arī turpmāk.

Divas izrādes ir līdzproducējis arī Istabas teātris.

Mēs esam līdzproducējuši Džesikas Vilsones izrādi braucošā autobusā Unwanted un Paulas Pļavnieces iestudējumu Stacija Nezinkaskuriens. Mums kā neatkarīgajam teātrim izdevās iegūt Britu padomes/ British Council pārstāvniecības Latvijā atbalstu un piesaistīt papildu līdzekļus festivāla darbiem.

Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par šī gada ārvalstu viesiem?

Ar Igaunijas kustību teātri United Dancers of Zuga mēs esam sadarbojušies jau 2017. gadā, kad tas atveda uz Valmieru savu iestudējumu Mindstuff un pielāgoja to vietējā tirdzniecības centra pazemes autostāvvietai. Šoreiz mēs to uzrunājām radīt izrādi īpaši festivālam kopā ar Valmieras Drāmas teātra aktieriem (tajā piedalās Elīna Hanzena, Aigars Apinis un Rihards Jakovels), kuriem tā ir iespēja iegūt unikālu pieredzi un paskatīties uz savu profesionālo darbību no cita skatpunkta. Šāda sadarbība ir viens no festivāla uzdevumiem. Mēs cenšamies nevest jau gatavas izrādes.

Mēs nesakām "nē" visām, bet ievērojam hierarhiju, kuras virsotnē ir oriģināldarbi. Vienīgais pastāvīgais izņēmums ir Latvijas Kultūras akadēmijas studentu un pavisam jaunu mākslinieku veikums (šogad tā ir Nelabā roka un Ārējais klimats/ iekšējais laiks). Savukārt ar Džesiku Vilsoni mēs iepazināmies jauno režisoru seminārā Vācijā. Es viņu uzaicināju un nokomplektēju radošo komandu.

Vai pats esat izbraucis viņas piedāvāto maršrutu?

Jā, es pat nevarēju iedomāties, ka tas ir tik liels brīnums. Režisore spēj radīt dažādu realitāšu sintēzi un liek ieraudzīt pilsētu pilnīgi citādi. Šīs izrādes tapšanā ir palīdzējuši arī vietējie bērni, daloties savos iespaidos par Valmieru. Mums ir svarīgs līdzdarbošanās princips.

Bērnu un jauniešu literatūrā labāka situācija ir ar bērnu, nevis jauniešu oriģināldarbiem. Kā ir teātrī?

Teātrī ir līdzīgi. Bērnu izrāžu ir vairāk nekā jauniešu izrāžu. Tie, kuri mācās vidusskolā, var iet uz pieaugušajiem paredzētajām izrādēm un pastarpināti atrast sev interesējošas lietas, taču konkrētam vecumam radīta konkrēta izrāde tomēr ir kaut kas cits. Man ir prieks, ka attīstās neatkarīgie teātri, kuri var un kuriem vajag darboties, bet kuriem rokas ir par īsu, lai kustinātu procesus valsts mērogā. Savu ierobežoto resursu dēļ tie var uzrunāt cilvēkus, kurus interesē teātris, kuri paši meklē un atrod, bet neatkarīgajiem teātriem ir grūti sasniegt tos cilvēkus, kuri nekad nav gājuši uz teātri vai darījuši to ārkārtīgi reti, – arī bērnus un jauniešus, galvenokārt tieši jauniešus, kuri paši izvēlas, uz kurieni iet un kam tērēt savu kabatas naudu.

Bērnus aizved vecāki.

Bērnus aizved vecāki, bet jauniešus – ne, tāpēc ir nepieciešama konkrēta kultūrpolitika. Programma Latvijas skolas soma ir labs projekts, kas iepazīstina viņus ar teātri, bet pēc tam ir nepieciešams nākamais solis. Mums ir vajadzīga vieta, kur jaunieši varētu pulcēties. Tur varētu būt viņiem domāts teātris, kino, mākslas galerija un tamlīdzīgas lietas.

Jaunieši ir ļoti interesanta auditorija, jo viņus interesē lielie jautājumi – kas es esmu, kāda ir mana vieta sabiedrībā, dzīvība, nāve. Tas ir vecums, kad viņi sāk klīst pa ielām. Man ir meita, kurai tikko palika divpadsmit gadu. Viņa kopā ar draudzenēm brauc uz Rīgu. Uz kurieni viņas iet? Viņas iet uz lielveikaliem. Tā ir vieta, kurā jauniešiem patīk un kurā viņi jūtas droši. Ar elegantiem paņēmieniem viņi tiek ievilkti patērētājkultūrā arvien vairāk un vairāk, bet mums nav alternatīvas, ko viņiem piedāvāt.

Ja būtu vieta, parādītos arī saturs?

Vispirms ir saturs un cilvēki, kas to rada. Šajā ziņā Valmieras vasaras teātra festivāls ir kā rīks, ar kuru es mēģinu saslimdināt citus režisorus ar to, ar ko pats esmu saslimis. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas grib radīt augstvērtīgus iestudējumus, nevis traļi-vaļi izrādes, kuras tiek vestas uz kultūras namiem vai skolām un uz kurām tiek sadzīti trīssimt bērnu un iekasēta nauda. Pašlaik ir vairāki režisori, kuri piedāvā kvalitatīvas izrādes.

Kā iet Istabas teātrim?

Mēs cenšamies, lai par mums uzzinātu arvien vairāk cilvēku. Tas nenākas viegli, jo esam neliela organizācija ar ierobežotiem finanšu līdzekļiem. Līdzīga situācija ir arī citiem neatkarīgajiem teātriem. Par mums zina tikai niecīga daļa no visiem potenciālajiem skatītājiem. Sarunājoties ar cilvēkiem, kas atnāk pie mums pirmo reizi, nākas dzirdēt – mēs par jums neko nezinājām –, jo daudzi automātiski iet uz Leļļu teātri, jo viņiem šķiet, ka tas ir vienīgais teātris Latvijā, kas piedāvā kaut ko bērniem un jauniešiem. Man negribas, lai par bērnu un jauniešu teātri spriestu tikai pēc Leļļu teātra repertuāra.

Vai jums ir kaut kādi argumenti, ar ko jūs pārliecināt savus kolēģus režisorus pievērsties bērnu un jauniešu izrādēm?

Visi jaunie mākslinieki grib izdarīt kaut ko revolucionāru – es radīšu citādu teātri! Viņiem ir vēlme kaut ko mainīt, eksperimentēt, attīstīties un iet uz priekšu. Labākais veids, kā to paveikt, ir veidot izrādes bērniem un jauniešiem, jo viņi būs tie, kuri pēc tam skatīsies arī tavus pieaugušajiem paredzētos iestudējumus. Mums ir jāaudzina auditorija un jāradina pie dažādām teātra formām. Turklāt tas ir veids, kā kaut ko mainīt ne tikai sevī un mākslā, bet arī sabiedrībā kopumā. Mums vajag bērnus un jauniešus barot ar labām lietām. Ja mēs to darīsim, viņi izaugs par veselīgi domājošiem un atvērtiem cilvēkiem. Tas ir svētīgs darbs, jo ar bērniem un jauniešiem vajag sarunāties, lai viņi justos labi un nebaidītos no šīs pasaules, kuru viņi pastāvīgi mēģina izprast.

Galvenais – sākumā netrāpīt uz nepareizo izrādi.

Es vienmēr saku, ka režisors nedrīkst kļūdīties ar vecuma grupas noteikšanu, lai skatītājiem izrāde nešķistu pārāk garlaicīga vai biedējoša. Tev ir jāsaprot, kādu mērķauditoriju tu gribi uzrunāt, palasi par to literatūru un tikai tad veido savu izrādi. Vai arī otrādi. Režisoram Reinim Boteram Valmieras vasaras teātra festivālā būs izrāde par bailēm jeb tikšanās ar šausmīgiem elementiem B_Ž_S, pie kuras mēs pielikām atzīmi "7+". Piecgadīgie sešgadīgie tai varētu būt par mazu, bet septiņgadīgie astoņgadīgie berzē rokas, ja viņiem tiek piedāvāti asāki piedzīvojumi. Tas ir jāievēro arī vecākiem, un nav jāved bērni uz viņu vecumam nepiemērotām izrādēm. Viņi var gūt negatīvu pieredzi un negribēt vairs iet uz teātri, jo "tur bija onkulis, kas skaļi runāja".

Ko jūs pats esat iemācījies kā režisors no bērniem un jauniešiem?

Piemēram, piecgadīgiem sešgadīgiem bērniem ir ļoti izteikta abstraktā domāšana. Viņi var ieraudzīt krēslā suni un spēlēties ar to. Viņi domā ārpus kastes. Viņiem neeksistē pareizās un nepareizās atbildes, kuras pēc tam ienāk caur skolu ar tās vērtēšanas sistēmu. Savulaik es uztraucos, ka kļūdīšos, un man šķita, ka uzreiz ir jātrāpa mērķī, ka uzreiz ir jārada ģeniāla izrāde un process ir aizliegts. Taču dzīvē nav kontroldarbu, tu vari mēģināt vienu reizi, divas reizes, trīs reizes. Sabiedrība tevi spiež uz tūlītēju rezultativitāti, bet tev ir jāspēj tam turēties pretī un dzīvot ar pilnu krūti.

 

Valmieras vasaras teātra festivāls

No 2. līdz 4. augustam dažādās pilsētas vietās

www.valmierasfestivals.lv

Top komentāri

Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Ak, kungs! Padomju laikā Latvijā visi bija dzejnieki; tagad - visi ir režisori.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 460

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja