Ir jābrauc. Aiz žoga. Intervija ar Ditu Rietumu

Paga! Par ko Jūs tagad? Tā problēma, par kuru rakstāt, protams, pastāv, bet Dita Rietuma, interviju ar kuru mēs te apspriežam, nedz kļuva par amerikānieti, nedz nolēma Latvijā neatgriezties. Tepat vien atpakaļ ir. Tas, ko viņa iesaka, ir doties studijās uz ārvalstīm, lai pēc tam ar tām zināšanām un pieredzi atgrieztos Latvijā, un tas tomēr nav gluži tas, par ko Jūs rakstāt.

Labi jau būtu, jo Pērkones līmenis ir šausmīgi nožēlojams

Komentārs

Vispār jau disertāciju paraksti izstrādā vairākus gadus (3-4 gadus minimāli) un tēma par "film noir" nevarēja uzraksties tikai tajā laikā, kad bija jāpilda anekta Fulbraita stipendijas iegūšanai. Tā noteikti bija jau pirms tam, ja jau reiz Dita Rietuma to disertāciju pa šo laiku ir gan pabeigusi, gan aizstāvējusi. Teikt, ka Dita Rietuma toreiz pirms gadiem ir izvēlējusies "film noir" žanra pētniecības tēmu tikai tāpēc, lai iegūtu Fulbraita stipendiju, jo ar Rīgu saistītā ebreja Borisa Ingstera daiļrade ir tiešā veidā saistīta ar "film noir" žanru, ir, maigi izsakoties, neloģiski. Un vēlreiz uzsveru, no viena gadījuma nevajadzētu izdarīt secinājumus par visiem Fulbraita stipendijas ieguvējiem (Jūsu komentārs par goju pētniekiem utt.). Šāda metode ir pretrunā ar jebkādiem socioloģiskās pētniecības principiem. Un kāpēc latviešu pētniekiem būtu jāpēta tikai un vienīgi latviešu tēmas? Pētniecības darba, it īpaši jau disertācijas, tēmas izvēlei tomēr jābūt ļoti cieši saistītai ar paša pētnieka interesi, jo pretējā gadījumā piespiet sevi uzrakstīt tik apjomīgu darbu par kaut ko sev pilnīgi svešu, bet tādu, kas ir izdevīgs tikai konjuktūras dēļ, ir pilnīgi neiespējami. No savas pieredzes varu teikt - nekad nevajadzētu pat salīdzināt disertācijas rakstīšanu ar bakalaura vai maģistra darba izstrādi. Tas ir tas pats, kas salīdzināt Maratona skrējienu ar īso sprintu. Tāpēc disertācijas tēmai vismaz daļēji jābūt paša pētnieka sirdslietai, citādi nekas prātīgs tur nevar sanākt.

nu, ko Jūs par to "film noir". - kāds sakars latviešu kinematogrāfam ar "film noir"? ====================================================================== Pasaki man: kas ir tavs sponsors - es par taviem 'sakariem' jautājumus neuzdošu. Ir viens tāds latviešu tautas teiciens: 'Dāvinātam zirgam zobos neskatās' - tā kā, 'film noir' vai kas - galvenais, ka stipendija un apmācība Ņujorkā?

vai varbūt Jūs domājat, ka kāds amerikāņu kino pētnieks pieteiksies uz Spīdolas stipendiju, lai varētu rakstīt doktora disertāciju par Lapenieku?

neņemiet ļaunā, bet es atbildēšu ar pretjautājumu - un kāpēc latviešu kino pētniecei nav būtiski rakstīt disertāciju par latviešu modernā kino, var teikt, pionieri, kurš trimdā ASV nevis mazgāja traukus, bet gan visu mūžu darbojās savā profesijā, turklāt diezgan veiksmīgi, kas pats par sevi ir unikāls fakts un liecina, ka Lapenieks ir bijis neslikts sava aroda meistars? Par Rainim tik labi negāja trimdā kā Lapeniekam! nu, ko Jūs par to "film noir". - kāds sakars latviešu kinematogrāfam ar "film noir"?

Es kā ļoti naivs cilvēciņš, kurš tomēr atļaujas greznību domāt, ka šo pasauli nevirza vienas vienīgas sazvērestību teorijas, domāju tā... ir ļoti mazas cerības saņemt DAAD (Deutsches Akademisches Austauschdienst), Fulbraita vai "British Council" stipendiju, piemēram, lai pētītu latviešu dzejnieka Jāņa Raiņa daiļradi, un ne jau tāpēc, ka Rainis bija latvietis, bet tāpēc, ka šādai pētniecībai nav sakara ar valsti, kura šādu stipendiju dod un kurā pētniecībai jānorisinās. Bet, neskatoties uz to, ka Rainis ir latvietis, ir diezgan lielas izredzes iegūt šādu pētniecības stipendiju piemēram no Šveices Konfederācijas tādēļ, ka ievērojams Raiņa dzīves un daiļrades posms, kurā viņš sarakstījis teju visas savas lugas, ir tiešā veidā saistīts ar Šveici. Tāpat varbūt ir ar tiem citiem pieteikumiem. Jo pāri vēlmei iegūt kādu konkrētu stipendiju un aizbraukt uz kādu konkrētu vietu vienmēr jādominē pētniecības objektam, proti, vēlmei patiešām kaut ko konkrētu izpētīt. Tāpēc pats uzstādījums par Jāņa Jāņa d. Kalniņa pienesumu šķiet nedaudz dīvains. Varbūt viņš nekad nebija kāju spēris uz Amerikas kontinenta un tās arhīvos nekā par viņu nav. Tad kāpēc lai tādā gadījumā dod pētniekam stipendiju braucienam uz Ameriku? Visticamākais, ka atteiks arī viduslaiku un renesanses arhitektūras pētniekiem :)) utt. No Latvijas ir vēl citi Fulbraita stipendiāti, kuri to ir saņēmuši, tāpēc intereses pēc vajadzētu paskatīties, kādas tēmas viņi tur pētījuši. Varbūt tomēr ir arī pa kādai ar Ameriku saistītai latviešu tēmai.

Noraidītu pieteikumu ir kaudzēm. Taču neviens arī netērēs laiku, lai pieteiktu pētījumu par Jāņa Jāņa dēla Kalniņa pienesumu jebkurā jomā, jo ikvienam , kas painteresējas par Fulbraita stipendiju politiku, ir skaidrs, ka ir pilnīgi bezcerīgi smērēt papīrus par tēmu, kas spriedējiem, mīksti izsakoties, varētu nešķist aktuāla.

Vai Jūs varētu minēt kādus noraidītu stipendijas pieteikumu piemērus? Citādi šim apgalvojumam nav seguma.

Pareiza atziņa. Fulbraita stipendiju un sponsorētas studijas nepiešķir par Jāņa Jāņa dēla Kalniņa ģeniālo pienesumu pasaules kīnomākslai.

Kas nu kuras svarīgāk - tas, ka Boriss Ingesters bijā "žīds", kā Jūs rakstāt, vai tas, ka viņš dzimis Rīgā. Starp citu, ja Jūsu aprakstītais Fulbraita stipendijas saņemšanas modelis atbilstu patiesībai, ak, cik daudz vairāk tādu būtu, jo kuram gan nepatiktu tā aizbraukt absolūti apmaksātā braucienā uz pašu Ņujorku kaut vai intereses pēc?

Nemurgo. Amerikā nekā tāda nav bijis. Amerikā vairākums balto iedzīvotāju dzīvo pilnās ģimenēs un sex offenders adreses un fotogrāfijas ir internetā. Miķelsons ir tīrs Latvijas "sirdsizglītības" rezultāts. Būsim precīzi - rezultāts mūsu egoistiskai viensētniecības kultūrai, kur "ne mana cūka, ne mana druva" (kāda arī Amerikā nav)

Par skatloga otru pusi labāk būtu paklusējis. Latvijas "dainu un sirdskultūra" ir radījusi Robertu Miķelsonu. Priekš 1 miljona nācijas iespaidīgs sasniegums. Tāda ir tā skatloga otra puse.

Tie, kas te vāvuļo par anketu pildīšanu, lai pamēģina tikt Tiša, Kolumbijas, Hārvardas vai citās ASV augstākajās iestādēs! Bet skaudību jau nenorimdināsi....

Man atkal par latvisko vīzdegunību drīzāk gribētos saukt to, ko te var izlasīt. Turklāt pēc Jūsu teiktā sanāk, ka pietiek ar veiksmīgu anketas aizpuldīšanu, lai tikšana pie Fulbraita stipendijas būtu garantēta. Tiešām? Un ko šajā kontekstā domājāt ar kvotām? Jā, tādas ir, bet kāpēc tās šeit pieminējāt? Bet tā es Zojai piekrītu šādos un tādos punktos, piemēram, ka neviena augstākā izglītība - ne Latvijas, ne ārzemju - nedos cilvēkam īstu gudrību. Studijas dod vienīgi ļoti labus pamatus, zināšanas un paņēmienus, kā tās sakārtot un izmantot, bet ne vairāk. Pats galvenais ir tas, kas ir cilvēciskais materiāls. Un tad arī cilvēks ar vidējo izglītību, kuram tas no dabas ir dots, atstās ēnā kādu citu izcili skoloto, kuram šādu dotumu nav. Nekas te nav automātiski - neviena skola cilvēku par ģēniju vai talantu nepadarīs, tā ir tikai talantu izkopšana. Bet tieši tāpēc jau gribētos, lai mūsu talantiem būtu iespējas sevi izkopt vispilnīgākajā veidā, kur tas katra individuālajā gadījumā ir vislabāk - ārzemēs vai Latvijā. Tas nav no svara. Būtisks ir rezultāts.