Brāļi Dāvids un Stefans Foenkinosi nav tikai režisori un scenāristi: Dāvids ir veiksmīgs rakstnieks, savukārt Stefans ir aktieru atlases jeb kastinga speciālists, kurš ir bijis iesaistīts daudzu pazīstamu režisoru filmu tapšanā. Viņš ir strādājis ar Klodu Šabrolu, Žanu Liku Godāru, Andrē Tešinē, Benuā Žako, Žaku Duajonu, Fransuā Ozonu, Annu Fontēnu, Danielu Tompsoni, Katrīnu Korsīni, Valēriju Lemersjē, kā arī Pīteru Grīneveju, Vudiju Allenu, Terensu Maliku, Robertu Zemeki un Florianu Henkelu fon Donnersmarku. Stefans Foenkinoss atlasījis aktierus vairāk nekā septiņdesmit filmām, ieskaitot Hariju Poteru un Uguns biķeri un divas bondiādes sērijas Mirsti citu dienu un Kazino Royale.
Dāvids un Stefans kopīgi pievērsušies kino veidošanai pēc Žaka Duajona pamudinājuma, savu pirmo īsfilmu viņi radīja 2005. gadā. Komēdija Pieaugušo fantāzijas/Les Fantasmes (2021) ir brāļu Foenkinosu trešā pilnmetrāžas spēlfilma. Viņi guva lielus panākumus ar savu debijas darbu Maigās jūtas/La Délicatesse (2011), kurā galveno lomu atveidojusi Odrija Totū. Filma uzņemta pēc Dāvida Foenkinosa romāna, kas latviski izdots ar nosaukumu Smalkjūtība. 2017. gadā uz ekrāniem nonāca brāļu otrā komēdija Greizsirdība/Jalouse.
Režisoru tandēma jaunākās filmas Pieaugušo fantāzijas idejas pamatā ir komēdija Mazā nāve/The Little Death (2014), ko radījis austrāliešu režisors, scenārists un aktieris Džošs Losons. "Mazā nāve" franču valodā (la petite mort) ir eifēmisms, kas apzīmē orgasmu. Tādējādi "mazā nāve" caur Austrāliju ir atgriezusies Francijā – Pieaugušo fantāzijas ir sešu skeču virtene, katrs no tiem vēsta par kāda pāra erotiskajām fantāzijām un seksuālā uzbudinājuma formām, kuras varētu uzskatīt arī par slimībām, jo katras fantāzijas oficiālā nosaukuma beigās ir "-filija". Šajā kompozīcijā ir ludofilija (uzbudinājums, ko izraisa lomu spēles), dakrifilija (uzbudinājums, ko izraisa asaras), sorofilija (uzbudinājums, ko izraisa partnera māsa), tanatofilija (uzbudinājums, ko izraisa nāve), hipofilija (uzbudinājums, ko izraisa atteikšanās no seksa) un autagonistofilija (uzbudinājums, ko izraisa mīlēšanās citu acu priekšā).
Lomas atveido populāri franču aktieri, kuru vidū ir Denī Podalidess, Nikolā Bedoss, Žans Pols Ruvs un Karīna Viāra. Pusmūža grāmatvedis, vēlēdams reanimēt attiecības ar sievu, iemiesojas poļu santehniķa, policista un daktera lomā un iestājas teātra pulciņā. Cits vīrietis reproduktīvajā vecumā vairāk uzmanības un siltuma velta sunītim nekā savai dzīvesbiedrei, kura atklāj, ka spēj sasniegt baudas virsotni, tikai ja partneris raud. Viņa inscenē dažādas absurda pakāpes ainas (sīpoli diemžēl nepalīdz), diezgan nežēlīgi spēlējoties ar mīļotā jūtām – un viņa sunīti. Skolotāja, divu pusaudžu māte, nelaimīgu sakritību rezultātā – kāpēc mājas apstākļos privātām vajadzībām tapuši videoieraksti tik viegli noplūst internetā? – atklāj sevī pornozvaigznes talantu un iedvesmo citas sievietes kļūt brīvākām savās izpausmēs.
Aktrises Monika Belluči un Karola Bukē ļaujas kaislei filmas Pieaugušo fantāzijas skečā Tanatofilija. Publicitātes foto
Filmas spožākās zvaigznes ir Monika Belluči un Karola Bukē – viņas spēlē ekstravagantas lesbietes, kuras uzbudina nāve. Savu dienu dāmas sāk, pie kafijas krūzes pētot līdzjūtību un nekrologu sadaļu laikrakstos, lai zinātu, kuras bēres vērts apmeklēt. Šajā skečā ir atsauce uz koronavīrusa pandēmiju. "Covid-19 dēļ esam palaidušas garām visas pērn notikušās bēres!" iesaucas Karolas Bukē varone. Viņām baudu sniedz grezna, klasiska bēru ceremonija – ar līķi zārkā (urna ar pīšļiem neder!), sērojošu radinieku un draugu rindām, atvadu runām un garīdznieku klātbūtni. Varones vienojas, ka viņām ir svarīga daudzveidība un vajadzētu aktīvāk sekot līdzi dažādu etnisko grupu pārstāvju bērēm.
Intervijā KDi Dāvids un Stefans Foenkinosi stāsta par savu radošo darbību un filmu Pieaugušo fantāzijas. Tā tiek demonstrēta kinoteātros Splendid Palace, Apollo Kino un Cinamon Kino.
Dāvids Foenkinoss. Labi atceros, kā 2014. gadā viesojos Rīgā savas grāmatas Smalkjūtība atvēršanā! Tas bija skaisti un maģiski.
Dāvid, kāpēc, jau būdams populārs rakstnieks, nolēmāt pievērsties kinorežijai? Nesen runāju ar vēl vienu ievērojamu franču literātu Emanuelu Karēru, kurš arī uzņem filmas. Ar ko jūs vilina kino?
D. F. Jā, jums ir taisnība. Skaidrs, ka daudzi literāti raksta scenārijus filmām, bet arvien vairāk autoru paši sāk režisēt. Man tas ir citādi, jo es radu kino kopā ar brāli. Apzinos, cik sarežģīts un milzīgs ir šis darbs, un es to nekad neuzņemtos vienatnē. Šajā ziņā esmu atšķirīgs no citiem rakstniekiem, kuri režisē filmas. Rakstot grāmatu, autors jūtas vientuļš, viņš pavada laiku pats ar sevi. Man patīk šis savienojums – es rakstu, satieku aktierus, iedvesmojos, radu stāstus, un mēs tos filmējam.
Kādas sajūtas un radošos impulsus jums sniedz kino salīdzinājumā ar literatūru?
D. F. Kino sagādā iespēju sadarboties ar citiem cilvēkiem. Mūsu pirmajā filmā Maigās jūtas spēlēja Odrija Totū. Varat iedomāties, ko nozīmē strādāt ar šāda līmeņa aktrisi, divus mēnešus katru dienu būt ar viņu kopā, skatīties uz viņu, runāt ar viņu. Mums ir paveicies ar lieliskiem aktieriem. Pieaugušo fantāzijās filmējām Moniku Belluči un Karolu Bukē – man nekad nebūtu iespējas ar viņām sadarboties, ja es būtu tikai rakstnieks! Tas ir apbrīnojami. Taču runa nav tikai par aktieriem – mums ar brāli dod gandarījumu viss filmas veidošanas process. Darbs ar māksliniekiem, operatoriem, montāžas režisoriem, tehnisko personālu.
Abi esat gan scenārija līdzautori, gan režisori. Kā savā starpā sadalāt lomas un atbildību?
Stefans Foenkinoss. Es visu daru, un Dāvids tikai skatās no malas! Man arī ir svarīgi uzsvērt, ka es viens pats neuzņemtos filmas veidošanu. Mēs papildinām viens otru. Mana darbība jau ilgus gadus ir saistīta ar aktieru atlasi, savukārt Dāvidu interesē kadra kompozīcija un procesa tehniskie aspekti. Kopīgi radītā filmā vienmēr ir dzirdamas mūsu abu balsis.
Domāju, ka arī aktieriem palīdz fakts, ka uzņemšanas laukumā ir divi režisori, – vienmēr ir atgriezeniskā saite, viens no mums nepieciešamības gadījumā var pienākt klāt. Tas palīdz arī tehniskajam personālam – varam strādāt ātrāk un reaģēt operatīvāk, jo esam divi. Filma Pieaugušo fantāzijas tika uzņemta piecās nedēļās pandēmijas apstākļos. Ja mēs nebūtu divi, to būtu bijis grūti izdarīt tik īsā laikā.
Jūsu jaunajā filmā ir daudz kolorītu personāžu. Vai par aktieru atlasi ir atbildīgs Stefans?
S. F. Mēs to vienmēr darām kopā. Vienīgais, ko projekta sākumā teicu brālim, – es gribētu, lai Pieaugušo fantāzijās filmētos aktieri, kuri iepriekš nav spēlējuši kopā. Tas filmai piešķir svaigumu, padara to aizraujošāku ne tikai skatītājiem, bet arī visiem procesā iesaistītajiem. Ņemot vērā pandēmijas laika specifiku, uzņemšanas laukumā bija neparastas situācijas: ierodoties aktieri viens ar otru sveicinājās ar elkoni, bet jau pavisam drīz viņi bija gultā un skūpstījās. Tāds ir mūsdienu pasaules un šīs filmas trakums.
Komēdiju Pieaugušo fantāzijas veido seši skeči. Šādas filmas uzņemšanu var salīdzināt ar kāzu vai dzimšanas dienas ballītes rīkošanu – var sajukt prātā, plānojot to un sastādot filmēšanas grafiku. Brīdī, kad sapratām, ka visi ir motivēti un atvērti darbam, varējām atviegloti nopūsties, un viss noritēja lieliski. Aktieri strādāja trīs četras dienas, atmosfēra bija labvēlīga. Kad kārtējais skečs bija nofilmēts, visi sacīja: "Ak, tas tik ātri beidzās!" Daži aktieri bija nedaudz greizsirdīgi, jo būtu vēlējušies nofilmēties kādā citā skečā, viņi gribēja uzkavēties un piedalīties nākamajā. Filmēšanas laukumā virmoja pozitīva enerģija.
Dāvids jau pieminēja Moniku Belluči un Karolu Bukē, kuras spēlē vienā no visjautrākajiem un visseksīgākajiem skečiem. Kā bija strādāt kopā ar šīm dīvām?
D. F. Tās bija viņas, kas mūs režisēja! Jūs nespējat iedomāties, cik vienkārši bija strādāt ar Moniku un Karolu. Viņas ir superzvaigznes, ikoniskas aktrises, divas bijušās Džeimsa Bonda meitenes. Viņas mums atbildēja visātrāk, trīs dienas pēc scenārija nosūtīšanas Monika un Karola piekrita dalībai filmā: "Aiziet!" Aktrises bija sajūsmā par iespēju spēlēt kopā. Viņas mums uzticējās. Katrs skečs ir kā īsfilma, kurā var brīvi izpausties un dzirksteļot. To viņas arī darīja, turklāt ar brīnišķīgu attieksmi un vieglumu. Sākotnēji bijām nedaudz uztraukušies, jo Monikas un Karolas varones ir mīļākās un mēs nevarējām paredzēt, vai aktrises gribēs skūpstīties un atklāti izrādīt kaisli. Jau pirmajā dienā Monika izrādīja iniciatīvu un bez jebkādas minstināšanās iekļāva Karolu savās skavās.
S. F. Viņas ir profesionāles, mums viņām neko nevajadzēja teikt. Monika un Karola izspēlē ļoti drūmu stāstu, un tieši tas viņām patika, viņas teica, ka šis skečs ir kā itāļu melnā komēdija. Mēs negribējām neko uzspiest – šo intimitāti mākslinieces radīja pašas, bez mūsu iejaukšanās. Viss, ko redzat filmā, tur ir tāpēc, ka viņas pašas to vēlējās. Monika un Karola ir ne tikai izcilas aktrises, bet arī brīnišķīgi, silti cilvēki.
Kādai ir jābūt mūsdienu komēdijai? Kādas pārmaiņas pēdējos gados ir piedzīvojis šis žanrs?
S. F. Skatoties ziņas, jau pēc desmit minūtēm gribas izdarīt pašnāvību, lai kurā pasaules malā mēs atrastos – Latvijā, Francijā vai citur. Mēs cenšamies izrauties ārpus šīs depresijas, un varbūt komēdija ir labākais veids, kā tikt ar to galā. Bieži var dzirdēt, ka skaistums un māksla glābs pasauli, taču es domāju, ka komēdija var glābt pasauli. Piemēram, nesen iznākusī filma Neskaties augšup/Don’t Look Up ir diezgan traģiska, bet komēdijas žanrs ļauj daudz ko pateikt.
Mēs Pieaugušo fantāzijās izmantojam komēdijas sniegtās iespējas, lai runātu par pāru izjukšanu un jūtu eroziju, par intīmo dzīvi un skumjām, kas valda pasaulē, kurā cilvēki nodarbojas ar bezpersonisku seksu vai izvēlas satikties ar partneriem, kurus nepazīst. Mēģinām saprast – kas ir tas, kas notiek. Komēdija ir atbildes reakcija uz apkārtējās vides drūmumu.
Vai cilvēki ir gatavi brīvi un atklāti runāt par savām fantāzijām un kaislībām? Vai tomēr viņi joprojām ir ļoti noslēgti?
D. F. Runāt par to ir diezgan grūti. Šī tēma ir tabu. Esam redzējuši, ka dažus skatītājus filma satrauc un viņi nevēlas to apspriest. Galvenokārt tie ir cilvēki, kuriem ir dzīvesbiedri un viņiem ir grūti par to izteikties.
S. F. Viņi izjūt diskomfortu un nezina, kā reaģēt uz filmu – vai ir jāsmejas vai jāpiekrīt tam, ko redz. Viņus uztrauc, ko nodomās partneris... Dīvainā kārtā tēmas, kas skar seksu, joprojām ir tabu.
D. F. Šī filma izraisa debates, pārdomas un sarunas. Daži saka: paldies, tagad mums ir dažas idejas šim vakaram! Citi pienāk pie mums un paziņo, ka var kaut ko ieteikt nākamajai filmai, un dalās savos stāstos.
Pieļauju, ka daudziem apslēpto vēlmju tēma privātajā dzīvē un attiecībās ir nevis komēdija, bet traģēdija. Neizdzīvotas seksuālās fantāzijas var būt arī kaut kas traumējošs, sāpīgs un problemātisks.
D. F. Jums taisnība, lielākā daļa filmas varoņu arī cieš. Viņiem ir jātiek galā ar savām kaislībām, un tas nav vienkārši.
S. F. Skečā Sorofilija aktieris Ramzijs Bediā atveido vīrieti, kuru pievelk viņa draudzenes māsa. Ramzijs ir burvīgs komēdiju aktieris, bet viņa varonim klājas ļoti grūti. Skečā Dakrifilija, kurā spēlē Selīna Saleta un Nikolā Bedoss, sievieti seksuāli uzbudina partnera asaras, un viņa ir spiesta provocēt traģiskas situācijas, lai vīrietis sāktu raudāt. Sanāk, ka viens no varoņiem ļoti cieš. Bieži vien cilvēki kļūst par savu fantāziju upuriem. Tas var pārvērsties par traģēdiju, taču mēs zinām, ka komēdija un traģēdija ir māsas. Ir tāds teiciens, ka komēdija ir "traģēdija plus laiks".
Varbūt viena no jūsu nākamajām filmām varētu būt pamatīga traģēdija vai drāma? Vai tomēr vienmēr uzņemsiet uzjautrinošu kino?
D. F. Mēs par to daudz runājam. Rakstot scenāriju, allaž gribam radīt kaut ko dziļu un traģisku, bet pēc tam no tā atkal izveidojam komēdiju. Savu filmu skatēs dzirdam, kā cilvēki smejas, un mums tas patīk. Tāpēc mūsu plāni mainās un traģēdija kļūst par komēdiju.
S. F. Svarīgākais ir būt patiesiem pašiem pret sevi. Kādā brīdī viss izkristalizējas: labam stāstam vienmēr ir jēga. Ja izdosies atrast iedvesmojošu stāstu un tā būs traģēdija, mēs to darīsim. Mums patīk sajaukt žanrus. Skaidrs, ka drāmas ir visaizraujošākās, jo tāda ir dzīve. Sākumā var smieties, pēc tam raudāt – tas notiek ar katru no mums.
D. F. Ja veidojam komēdiju, tas nenozīmē, ka savā darbā esam vieglprātīgi, pat ja cenšamies būt smieklīgi. Gribam aizkustināt skatītājus, likt viņiem aizdomāties par savām vēlmēm un rīcību attiecībās.
Cik daudz nākas aizdomāties par politkorektumu, uzņemot komēdiju? Vai jūtat daudz ierobežojumu?
S. F. Par to ir jādomā, bet cenšamies nepakļaut sevi pašcenzūrai. Ir jābūt atbildīgiem, ja filmā vēlamies runāt par seksu un attiecībām starp vīrieti un sievieti, starp sievietēm vai starp vīriešiem. Mēs nevēlamies pazemot savus varoņus. Protams, vēl ir daudz fantāziju, kuras mēs nevarētu parādīt uz ekrāna. Gatavojoties filmai un pētot tēmu, mūsu priekšā bija vēl 250 fantāziju. Nācās veikt atlasi, jo par daudzām no tām šodien nevar runāt. Savā ziņā tas ir labi, jo mums nav pašmērķa būt provokatīviem tikai provokācijas dēļ.
Vēlamies, lai cilvēki pēc filmas noskatīšanās aizdomātos par savām fantāzijām. Mums ir svarīgi izrādīt cieņu sievietēm un viņu seksualitātes izpausmēm. Ilgu laiku seksuālās fantāzijas ir bijušas vērstas pret sievietēm, tās rādījušas izkropļotu priekšstatu par sievieti, viņas lomu un vēlmēm. Mēs nedrīkstam darīt neko pazemojošu, bet tas nav politkorektums, tā ir cieņpilna un cilvēcīga attieksme.
Filmas Pieaugušo fantāzijas tapšanu ir iedvesmojusi austrāliešu komēdija Mazā nāve. Kā jums radās ideja izveidot savu adaptāciju?
S. F. Mūsu producenti noskatījās šo filmu un pajautāja, vai mēs varētu kaut ko izdarīt ar šo materiālu. Skatoties Mazo nāvi, es daudz smējos un tāpēc pat jutos neērti. Tad nodomāju – varbūt tā ir laba reakcija. Es teicu Dāvidam: tas viss ir ļoti smieklīgi, bet nezinu, vai mēs to varam paveikt. Dāvids atbildēja: tieši tāpēc mums tas ir jādara! Mēs nevarējām izmantot tās pašas fantāzijas, par kurām vēsta Mazā nāve, un atkārtot tos pašus jokus, jo sešos septiņos gados pasaule ir mainījusies. Izmantojot austrāliešu filmas koncepciju, mēs visu izdomājām no jauna, uzrakstījām scenāriju un devāmies citā virzienā. Rakstot mēs domājām par aktieriem, ar kuriem gribētu īstenot šo projektu.
Dāvid, kas pašlaik notiek jūsu literārajā darbībā?
D. F. Janvārī Francijā iznāca mana grāmata Numur divi/Numéro deux. Tas ir kino iedvesmots stāsts, kas balstīts patiesos notikumos – pirmās filmas Harijs Poters aktieru atlases procesā. Harija Potera lomai bija pieteikušies simtiem jaunu aktieru, un filmas producentiem 1999. gadā bija jāizvēlas viens no viņiem. Finālā bija palikuši divi zēni. Lomai tika apstiprināts Daniels Redklifs. Mana grāmata ir stāsts par otru zēnu, kurš no Daniela atpalika par mata tiesu.
Romāna sākums ir dokumentāls, pēc tam tā ir fikcija par otra aktiera dzīvi – kā viņš uzauga šajā briesmīgajā situācijā. Viņš bija tik tuvu tam, lai kļūtu par Hariju Poteru. (Aktiera vārds nav publiski zināms, un Dāvids Foenkinoss romānā viņu nodēvējis par Mārtinu Hillu – J. J.) Ceru, ka šis puisis uzzinās par grāmatu, kas ir patiess veltījums viņam, un varbūt viņš atnāks pie mana brāļa, kurš atlasa aktierus filmām. Pagaidām no viņa nav nekādu ziņu. Es arī uzrakstīju Dž. K. Roulingai, bet atbildes nav. Ceru, ka aizbraukšu uz Rīgu, lai iepazīstinātu ar šo grāmatu. Iepriekšējo reizi man pie jums ļoti patika.
Stefan, jūs kā aktieru atlases speciālists esat strādājis ar ievērojamiem Eiropas un ASV režisoriem. Ar ko jūs visvairāk aizrauj darbs kino?
S. F. Man ir bijis gods strādāt ar Žanu Liku Godāru, Klodu Šabrolu, Žaku Duajonu un daudziem citiem. Starp citu, esmu bijis iesaistīts ceturtās Harija Potera filmas veidošanā (Harijs Poters un Uguns biķeris, 2005). Katru reizi, kad esmu piedalījies kādas lielas ārzemju vai daudzu valstu kopražojuma filmas veidošanā, esmu pārliecinājies, cik ļoti filmas autori respektē manu darbu un cik ļoti viņi respektē aktierus. Es to vienmēr esmu uztvēris kā vienu no pārsteidzošākajām un interesantākajām sava darba detaļām – ja esi pieņemts komandā, filmas veidotāji nolemj tev pilnībā uzticēties. Tas ir svarīgi, jo aktieru atlases speciālistu darbs var ļoti palīdzēt aktieriem – bieži viņi tiek ievietoti noteiktās kategorijās, no kurām grūti ir tikt ārā. Viņi tiek asociēti ar noteiktu tēlu vai žanru. Aktieru atlases speciālists var pārliecināt ārvalstu producentus palūkoties plašāk, un producenti ir gatavi izskatīt dažādus variantus un kandidatūras – gan komiķus, gan drāmas teātra aktierus. Viņi nevērtē vienus augstāk par citiem, viņiem nav aizspriedumu.
Man ir paveicies, jo esmu strādājis ar Robertu Zemeki, Vudiju Allenu un Terensu Maliku un esmu ar viņiem komunicējis – tas šajā darbā ir pats svarīgākais. Nav jēgas strādāt ar lieliem režisoriem, ja ar viņiem nav tieša kontakta. Tāpēc varu teikt, ka joprojām ticu kino spēkam!
Kuri režisori jums ir snieguši vislabāko mācību? No kuriem visvairāk esat uzzinājis par kino kā mākslas veidu?
S. F. Man ir divi piemēri. Pirmais ir Žans Liks Godārs. Kopā ar viņu esmu piedalījies triju filmu veidošanā. Atceros, ka sākumā ļoti uztraucos. Pieredze ar Godāru man ir iemācījusi – ir jāatbrīvojas no aizspriedumiem, nav jāspriež, ka cilvēki ir tādi, kādus jūs viņus iedomājaties, pat nepazīstot viņus. Godārs man pajautāja: "Kura ir tava iemīļotākā aktrise?" Es nesniedzu konkrētu atbildi, jo nezināju, vai tas ir triks vai kaut kas cits. Tad es viņam pajautāju: "Kurš ir jūsu iemīļotākais aktieris?" Godārs paskatījās uz mani un teica: "Džims Kerijs." Es nodomāju, ka viņš joko, un piespēlēju: "Vai jums labāk patīk Eiss Ventura 1 vai Eiss Ventura 2?" Godārs atbildēja: "Eiss Ventura 2, jo tas man atgādina Marsela Paņola darbus." Tas mani pārsteidza nesagatavotu.
Žans Liks Godārs, tāpat kā Klods Šabrols, ir redzējis pilnīgi visu! Tas man visvairāk patīk šajos cilvēkos, viņu daiļradē un kino vispār. Bieži var dzirdēt, ka Godārs savā darbā ir atteicies no profesionāliem aktieriem un pēdējos trīsdesmit gados viņu vairāk interesē tehnoloģijas un kino tehniskās iespējas – jā, tā ir taisnība. Taču viņš joprojām skatās visu. Tas ir vislabākais piemērs, ka iespējams saglabāt zinātkāri.
Es gribētu vēlreiz pieminēt Hariju Poteru. Dž. K. Roulingas grāmatu ekranizācijas ideja pieder producentam Deividam Heimenam, viņa idejas dzīvotspējai sākotnēji neviens neticēja. Mans pienākums bija atlasīt franču aktierus filmai Harijs Poters un Uguns biķeris, es strādāju kopā ar pieredzes bagāto kolēģi Mēriju Selveju, kura pārraudzīja visu aktieru atlasi filmai. Deivids Heimens mūs iepazīstināja un ieteica strādāt kopā. Deivids zināja visas filmas, kuru veidošanā esmu bijis iesaistīts. Viņš visu par mani bija izpētījis. Nekad agrāk neviens cits producents nebija tik labi sagatavojies.
Mērija Selveja (1936–2004) bija iesaistīta aktieru atlasē filmām Supermens, Svešie, No Āfrikas, Absolūti iesācēji, Svešinieku mierinājums, Doktors Živago, Zvaigžņu kari, Mehāniskais apelsīns, Notinghila, Gosforda parks, Tāda ir mīlestība un vēl simtam citu. Viņa uzticēja man atrast aktierus Harijam Poteram. Ja tev uzticas, tu vari sasniegt vislabāko rezultātu. Es to vienmēr atceros, kad uzņemam filmas kopā ar brāli. Tā ir noderīga mācība – ticēt un būt gatavam, ka cilvēki var mūs pārsteigt.
Kuras trīs filmas veidojāt kopā ar Žanu Liku Godāru?
S. F. Tās ir divas paša Godāra režisētās filmas Mīlestības slavinājums/Éloge de l’amour (2001) un Mūsu mūzika/Notre music (2004), kā arī viņa dzīvesbiedres Annas Marijas Mevilas uzņemtā drāma Pēc izlīgšanas/Après la réconciliation (2000), kurai es ieteicu Godāru kā aktieri. Pēc ilgstošiem piemērota lomas atveidotāja meklējumiem es Annai Marijai atkārtoju: "Jūsu aktieris ir Žans Liks!" Godārs ir lielisks aktieris un piekrita filmēties tikai Annas Marijas dēļ. Pārējiem aktieriem ar viņu gan nebija viegli. Beigās viņš man pateicās par šo pieredzi.
Mēs bieži dzirdam vārdu "kastings". Skaidrs, ka skatītājiem kino patīk redzēt slavenus aktierus un pazīstamas sejas. Kāds ir veiksmīga kastinga noslēpums?
S. F. Deviņdesmit procentu mana kā aktieru atlases vadītāja darba ir veltīti aktieru bezdarbnieku iedrošināšanai un nodarbināšanai. Zvaigznes negadās redzēt pārāk bieži. Daži no tiem, kurus savulaik esmu atlasījis filmām, vēlāk ir kļuvuši par zvaigznēm. Esmu redzējis, kā viņi sāk karjeru. Deviņdesmit procentu mana darba ir būt starpniekam, un tas ir lielisks darbs, ja tas tiek darīts labi. Viss nebūt nav tā, kā parādīts seriālā Zvani manam aģentam!/Call My Agent!, – varbūt tie ir atlikušie desmit procenti mūsu darba. Taču situācijas, kuras atainotas seriālā, ir ļoti patiesas.
Vai aktieri ļoti mainās, kad kļūst par zvaigznēm?
S. F. Vieni mainās, citi ne. Odrija Totū un Mariona Kotijāra ir tikpat jaukas kā tad, kad tikai sāka strādāt. Es draudzējos ar Sesilu de Fransu un pieredzes bagāto aktrisi Fransuāzu Fabiānu, kura ir liela zvaigzne. Ja jums būs iespēja noskatīties režisores Orēlijas Sādas filmu Roza/Rose (2021) ar Fransuāzu Fabiānu, nepalaidiet to garām. Fransuāzai ir 88 gadi, un viņa ir apbrīnojams cilvēks. Savukārt daži jau divdesmit gadu vecumā ir ļoti sarežģīti.
Sarunas beigās atklājiet kādu no savām fantāzijām un kaislībām!
S. F. Man tās vienmēr ir bijušas saistītas ar sinefiliju. Kopš bērnības esmu gribējis būt daļa no kino pasaules. Mēs neesam no mākslinieku ģimenes, un tā allaž ir bijusi mana fantāzija. Tagad ir laiks atrast vēl kādu citu.
D. F. Mana fantāzija ir atgriešanās Rīgā. Man ir "latvijafilija".