gadā saņēmis AS _Latvijas Gāze _gada balvu par mūža ieguldījumu skatuves glezniecībā.
Ko jūs par sevi gribētu pateikt?
Ir dienasgrāmatas, kurās es kādreiz rakstīju par savu dzīves gājumu, atsevišķi par teātriem, par dekorācijām, par scenogrāfiju, par to, kā būvēju māju. Tas tika veidots uz tādu vieglu noti.
Jūsu gleznu izstādes katalogā Ainažu kultūras namā, kas atvērta līdz februāra beigām, šķērsām pāri iespiestajam tekstam ar jūsu roku rakstīts: «Nekas mani tā nevilina, kā ilūzija saskatīt skaisto dzīvē un mēģināt to parādīt citiem, bet tā tikai ilūzija...».
Katalogā ir viss mans dzīves gājums. Arī tas, ka mani notiesāja un tiku lēģerī. Tur arī pievērsos gleznošanai, jo veselības vairs nebija un ar kaut ko bija jānodarbojas.
Cilvēkam ir kāds dzīves posms, kad viņš sāk saprast dziļāk un vairāk. Kad jūs sevi atradāt?
Man šķiet, ka es nemainījos jau tad, kad nokļuvu čekas nagos. Es biju stabili savu domu izdomājis un kad nonācu mazgadīgo noziedznieku, zagļu, slepkavu un citu likumpārkāpēju varā, bez sava mugurkaula es tur nebūtu izdzīvojis.
Vilku barā jākauc līdzi.
Nē! Man bija četrpadsmit gadu un kad mani iemeta iekšā tajā lēģerī, ar noziedzniekiem es jau biju apbružāts pa etapiem. Ir divi grupējumi – vismaz tajā laikā tādi bija – urkas un sukas. Tā viņi sevi dēvēja. Jauns iemests iekšā pie apmēram trīsdesmit noziedzniekiem – vecums viņiem no kādiem divpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem. Vakarā tā saucamie sukas man jautā: «Suka budeš?» Es saku, ka nevaru būt. Kāpēc? Es saku – esmu fašists. Tad visiem bija brīnums, un viņi mani pieņēma kā vienīgo un savā ziņā bija pat lepni, ka viņiem ir viens fašists.
Ar ko viss sākās, kāds bija apcietināšanas iegansts?
Arī Latvijā tuvojās kolektivizācija. Tas bija 1949. gads. Es redzēju, kas notiek. Gāju pie saimniekiem lopus ganīt un redzēju smago stāvokli, kāds bija. Nākamajā pavasarī visiem vajadzēja stāties kolhozos, jo zemnieki vairs nevarēja tās lielās nodevas pavilkt. Tas jau bija paredzēts, un mēs, jaunieši, galvenokārt skolnieki, nolēmām parādīt kaut kādu pretestību un sākām veidot grupu.
Mūsdienās kaut kādā mērā pasaulē arī ir kolektivizācija, un daudziem ir smagi apstākļi.
Tagad tas ir citādākā veidā. Tolaik visus sadzina vienkopus, visu atņēma, viss bija kolektīvais īpašums.
Tagad notiek kas līdzīgs – daudziem nekā vairs nav. Nav darba, bet ir parādi bankām.
Tādas paralēles nevarētu vilkt, jo, ja kolektīvās saimniecības ir uz pareizas bāzes, savu uzdevumu tās veic labi. Neatņem jau tev visu, kas tev ir, bet tu liec iekšā no savas puses darbu. Tev ir rezultāts, un kaut kas nāk atpakaļ, bet tajā laikā jau nekas atpakaļ nenāca. Tad bija tā, ka par visa gada izstrādāto normu deva graudus, un to graudu bija tik daudz, ka vienā rokā varēja aiznest mājās. Tev piespiedu kārtā visu atņem, tu esi pliks. Nu, varbūt gotiņu atstāj un pārsimts kvadrātmetrus zemes, kur var kaut ko audzēt, bet gadu tu esi par velti nostrādināts.
Tagad daudzviet ir tāpat. Mēs esam labprātīgi visu atdevuši un ļāvuši...
Mēs nepareizi to izdarījām, kaut kur aizgājām šķērsām. Nevajadzēja visas labās lietas, kas pakāpeniski jau bija izveidojušās, likvidēt, bet to jau mēs aiz sava stulbuma un eiforijas, ka nu esam brīvi, izdarījām. Radās cilvēki, kuri to izmantoja. Kolektīvā manta lielākoties nonāca tikai dažu rokās. Tas bija nepareizi risināts, ka viss izjuka šādā veidā. Ja kādas saimniecības spēja pārkārtoties, tās pašlaik ir tās labākās. Vismaz dažas ir. Sertifikāti, kurus tolaik cilvēkiem izsniedza, ātri vien nonāca citu rokās un ar tiem sāka spekulēt.
Mēs esam aizgājuši no tēmas. Atgriezīsimies pie 1949. gada.
Pretestības grupu veidojām Pāvilostā. Un atradās viens, kas visu noziņoja, kur vajag. Tur nekā nevar darīt.
Tā vienmēr būs?
Es nezinu. Ideoloģiju sadursmes varētu vienmēr būt tādas. Diemžēl. Lielākoties paši latvieši taisīja sarakstus ar tiem, kurus vēlāk izveda uz Sibīriju.
Viņi saka – viņus piespieda.
Piespieda... Uz to var piespiest? Gribi vai negribi, kolaboracionisti, man šķiet, būs jebkurā tautā. Mūsdienās nav citādāk. Tas pats. Toreiz mūs vienkārši nodeva. Čeka mūs vienu aiz otra savāca.
Darot to, ko jūs darījāt, bijāt taču gatavi, ka var būt arī tāds rezultāts.
Mums bija zināma eiforija, gribējām tomēr kaut ko izdarīt. Kaut ko labu savam novadam. Zinājām, kas būs kolhoza priekšsēdētājs, kas partorgs un tamlīdzīgi, gribējām kaut kādā veidā stāties pretī tam visam.
Kāds bija jūsu mērķis?
Nepieļaut kolektivizāciju.
Kādā veidā?
Nu, kaut vai ar ieročiem.
Bariņš puišu pret visu pārējo pasauli?
Jā. Tas gars bija tāds. Neapmierinātība rūga arī pieaugušajos. Mēs uzņēmāmies iniciatīvu, un gandrīz jau arī lielie sāka mums pievienoties.
Cik daudz jūs bijāt?
Mēs bijām kādi astoņi, deviņi cilvēki.
It kā maz, it kā daudz.
It kā maz, it kā daudz... Tādas grupas manīja arī citās pusēs, tā, ka pretestības gars tajā laikā bija. Savā ziņā biju mazliet ideālists un pāris vasaras, ganot govis pie saimniekiem, redzēju visu to smagumu un grūtības, kas kļuva aizvien lielākas. Es augu jaunsaimnieka ģimenē. Tēvam bija zemīte – kādi 4 hektāri aramzemes, mežs, ganības, kopā apmēram 21 hektārs. Ģimenē mēs bijām trīs bērni, es biju pats jaunākais un stūrgalvīgākais.
Galva man bija laba. Tā kā tas bija tāds pārejas laiks – 1947. gads, 1948. un 1949. gads – trūka skolotāju. Man tajās klasēs, kur mācījos, gandrīz nebija, ko darīt, tādēļ mani sūtīja uz pirmo klasīti, lai es tur kūrēju bērnus.
Grāmatas es lasīju visas, kur vien varēju kādas dabūt, jo nebūtu bijis jēgas iet lopus ganīt bez grāmatas. Nez kāpēc man palikusi atmiņā kāda sena ūru leģenda par Gilgamešu. To es izlasīju, kad man bija gadi desmit. Tas ir viens tāds laimes, dzīvības meklētājs. Viņam ir daudz piedzīvojumu un daudz ceļojumu, bet galvenā doma – atrast mūžīgo dzīvības avotu.
Jūs esat to atradis?
(Smejas) Dzīvības avotu? Es domāju, ka dzīvības avots ir katra cilvēka iekšējā būtība. Ja viņš dara to, ko viņam vajag darīt varbūt, ka viņš to dzīvības avotu var atrast. Lieta ir drusku sarežģītāka – cilvēks jau nekad nav apmierināts.
Jūs arī?
Pasarg, Dievs! Un tur jau arī ir tā jēga – ja cilvēks nebūs ar visu mierā, viņš ies, meklēs un turpinās meklēt. Varbūt, ka tas arī ir tas galvenais, jo līdzko viņš apstāsies un samierināsies ar to, kas ir apkārt, kas ir ar viņu, varētu teikt, ka viņš mirs. Viņš mirs jau dzīvam esot. Es to uzskatu par aksiomu, jo ar to, kas tu esi, kas tev ir, nekad nedrīkst samierināties. Tev jāiet un jāmeklē! Vēl.
Ko jūs tagad meklējat?
Es nezinu, ko, bet es gribu daudz vairāk! Acīmredzot, ka to vienkāršā valodā nevar izteikt, bet es gribētu iet vēl dziļāk glezniecībā. Pašlaik es eju vairāk tikai uz krāsu attiecību. Izstādē Ainažos ir viens tāds darbs – man neinteresē tik daudz zīmējums un pati realitāte, kā krāsa. Krāsu attiecība viena pret otru. Krāsu uzliciens. Formai apakšā ir jābūt, bet ne jau tādā veidā, lai tā būtu dominējošā, kad tur viss izzīmēts un salikts pa plauktiņiem.
Reiz es mālēju turpat, Ainažu jūrmalā, un tovakar pie jūras bija ļoti skaista noskaņa, ko gribēju attēlot. Iet garām bērni. Viena meitenīte paskatās, aiz viņas nāk mamma, viņa pieiet pie mammas un kaut ko runā. Mamma pienāk klāt un saka: «Meita nesaprot, ko jūs te darāt. Skolā zīmēšanas stundā māca, ka katru lapiņu, katru zariņu vajag izzīmēt un izstrādāt.»
Es saku, ka man pašlaik ir cits uzdevums – dabūt šo te noskaņu, un es to varu dabūt ar kādiem desmit divdesmit triepieniem. Ja man vajadzēs to zariņu zīmēt, es ņemšu un gleznošu tikai to zariņu vai tikai to lapiņu.
«Jā, bet skolā māca tā!» viņa strīdas. Es saku – principā tas nav pareizi. Arī bērniem jāmāca, ka ne tikai šī bļodiņa jāuzmālē, jāuzglezno viss, kas tur iekšā, bet ir arī nākošais uzdevums.
Varbūt to mācīs nākamajā stundā...
Es domāju, ka tas jāmāca no paša pirmsākuma. Jāņem kopums, no kopuma jāņem atsevišķais. Varam uztaisīt kopbildi, kopējo noskaņu un tad no kopbildes ņemam šo mazo segmentiņu. Taisiet to gatavu, taisiet reālu! Man šķiet, ka pasniegšanas metode mazliet klibo.
Vai jūs esat ar kādu vizuālās mākslas skolotāju par to runājis?
Es necenšos savas domas nevienam uzspiest. Esmu skatījies audzēkņu darbus. Laba lieta ir, ja ļauj bērniem gleznot savas fantāzijas, bet ne tikai, jādod arī konkrēti uzdevumi. Tas viss jāmiksē. Ir vesela sistēma, ko vajadzētu atrisināt.
Esmu skatījies skolu programmas. Tas gan bija pirms kādiem septiņiem gadiem, un tur nav šīs aprites. Un tad mēs skatāmies izstādēs, kur gatavais mākslinieks vai gatavā māksliniece nostājas pie sava darba, kurš būtībā ir modes lieta. Jūs arī redzat, kāda pašlaik ir mode glezniecībā. Ir, ir! Ir modes lieta, un tad viņi tur klāsta savu filozofiju, ko viņi ar to domājuši, kas viņiem tur apakšā, kā to visu savākuši kopā un pasnieguši. Bet tā filozofija ir tikai filozofija, un pamata tur nav.
Glezniecība ir glezniecība. Un glezniecībā, ja tur nebūs jūtas iekšā, ja tur nebūs krāsu jūtu dziļums, tad es nezinu... Tad, vai ir vērts to darīt?
Latvijas Mākslas akadēmijas dārziņā arī metat akmentiņus?
Es domāju, ka jā. Jo no kurienes tad viņi visi nāk? No akadēmijas. Mazajiem bērniem var sabojāt fantāziju, var sabojāt uztveri, uztveri dabā. Viņš dabai pieiet pēc iemācītās formas.
Es pietiekami ilgu laiku esmu strādājis pie dekorācijām. Kas nāk ārā no tās pašas akadēmijas? Negribas man mest akmeni dārziņā, ar kuru esmu strādājis kopā daudzus gadus, bet vaina ir pasniegšanā. Ja ir kāds spēcīgāks mākslinieks, viņš aiziet drusku normālāk, aiziet savu ceļu, bet tādu ir ļoti maz.
Jūs negribat dalīties ar pasniedzējiem savā redzējumā?
Vispirms – es jau viņu nepārliecināšu.
Ne pārliecināt, bet darīt zināmu savu viedokli.
Labāk es savu viedokli paužu darbā. Man ir bijusi iespēja pašam veidot scenogrāfiju, dekorācijas. Darīts ir bez sava gala.
Ko speciālisti saka par jūsu veikumu?
Par gleznām es nekad neesmu interesējies, ko viņi saka.
Neinteresē nemaz?
Pamatā nē.
Varbūt esat iedomīgs un lepns?
(Smejas) Katrā gadījumā es eju ar savu pārliecību. Es neesmu iedomīgs un neesmu lepns, mani visu laiku kaut kas urda, ka man jāiet tālāk. Es pats ar sevi netieku galā, kāpēc man vēl mācīt citus?
Bet varbūt jums būtu vesels sekotāju pulks, kas klausītu uz vārda.
Es domāju, ka ne, jo es jau neeju to modes ceļu. Daudzi varbūt pateiks, ka tagad modē ir pavisam kas cits. Ir daudzi autori, kas pakļaujas tagadējai modei. Ja viņi grib nopelnīt naudu iztikai un pārdot savus darbus, var būt, ka tā jādara. Varbūt.
Iespējams, – viņiem ir arī cita veida darbi, kurus jūs neesat redzējis. Jūs jau viņiem nejautājat.
Ar tiem, ar kuriem esmu pazīstams, mēs vienkārši runājam. Un ne jau par mākslu. Varbūt mēs esam katrs par sevi un pašpietiekami. Sākumā es ar dažiem mēģināju runāt un strīdēties, bet mani no manas pārliecības neizsitīs. Tas, ka es neesmu ar sevi mierā, tas ir cits jautājums. Es gribu iet daudz, daudz dziļāk.
Ir kāds darbs, ar kuru esat apmierināts? Vismaz viens?
Viens darbs skatāms Agijas Sūnas mākslas galerijā, kur līdz 20. janvārim notiek galerijas un Swedbankas rīkotā konkursizstāde Gada glezna. Viens, bet nu jau šķiet, ka arī ne pati pilnība.
Ar tiem darbiem ir tā – ja tu viņu mālē, ne vienmēr viss izdodas. Vai arī sākumā viss liekas kārtībā, esi apmierināts, noliec nost, pēc kāda laika sāc skatīties – kaut kas tur nav! Saproti, ka kaut kas nav kārtībā un esi spiests labot.
Ekspromti ir ļoti reti. Galvenokārt darbi gleznoti vairākos piegājienos. Ekspromti vairāk ir ar dabu, ziediem, rudeni. Tur var dabūt gatavu vienā elpas vilcienā, ja tu esi tam visam nobriedis un tev ir skaidrs, ko tu gribēsi.
Bet vēl jau ir tas, ko tu savā iztēlē, savā fantāzijā redzi, kādam tam vajadzētu būt. Diemžēl rezultāts nekad nav ne tuvu tam.
Formas ne tādas, krāsa? Kas traucē?
Tur viss ir ne tā. Ne tā, kā tu redzi. Ja to varētu dabūt tādā veidā, kā fantāzijā tas ir veidojies un ko tu gribētu parādīt, tad jau varbūt nebūtu jēgas tālāk iet.
Varbūt, ka fantāzija bieži mainās un tur tā bēda.
Fantāzija vienmēr iet pa priekšu. Fantāzija un reālais darbs, ko tu esi ar krāsu un savu otu sasniedzis, ir apmēram tā, kā diena pret nakti. Kādreiz tiešām negribas tālāk strādāt, jo rezultāta, tāda, kādu tu vēlētos, – nav.
Varbūt vispār nav jēgas neko darīt, jo zini, ka nekad nebūs.
Tāds jautājums ir bijis bieži.
Kāda ir atbilde?
Atbilde ir tāda – kam tad ir jēga? Vai ir jēga turpināt dzīvot? Šeit jau tas jautājums ir, ka jāiet uz priekšu. Ja tu gribi dzīvot, jāiet uz priekšu. Maz ticības, ka tu sasniegsi to virsotni, kuru gribi, bet tik un tā uz to ir jāiet, jo citādi – kam tad ir jēga? Ja esi iesācis kādu darbu, tam jāturpinās.
Es visu tam esmu pakļāvis. Šo māju Salacgrīvā es būvēju tikai tāpēc, lai augšā varētu uztaisīt darbnīcu. Apakšstāvs mani neinteresēja. Tur viss ir, bet te, augšā, es varu mierīgi strādāt.
Ar māju esmu cīnījies kādus divdesmit gadus, visu brīvo laiku, kamēr 1990.gadā tapa gatava. Vienā pusē vēl bija tukšs, bedres, laipas, bet es augšā jau strādāju, mālēju. Ziemā, kad te bija ledus aukstums, ar karstu kafiju ar balzamu nācu augšā. Kamēr varēju, gleznoju, kamēr nosalu.
Modeļus arī saldējāt?
Nē, modeļi augšā nenāca. Kad dabūju krāsni iekšā, bija arī siltums. Šī ir vieta, kur es varu aizmukt no pasaules, no visa pārējā.
Pasaule skrien jums pakaļ vai atstājat to, kur ir?
Atstāju, kur ir. Šeit man ir viss. Cenšos dabūt arī kaut kādu lasāmo. Katru dienu cenšos mālēt, jo tas ir galvenais. Visi kakti ir pilni ar bildēm, ar audekliem.
Kad mani apcietināja un lietu skatīja kara tribunāls, man bija skaidrs, ka būs tā saucamā polnaja katuška. Man dod pēdējo vārdu, un es saku: «Esmu dzimis brīvā Latvijā un jūsu varu neatzīstu, un neuzskatu, ka jūs esat tiesīgi mani tiesāt.»
Man iedeva divdesmit pieci plus pieci un... sveiki. Sāku rēķināt, ka man būs jau pie piecdesmit gadiem, kad tikšu laukā.
Lēģerī sabeidzu veselību. Bija jautājums – izdzīvošu vai neizdzīvošu, un tad viens no politiskajiem – viņš mālēja plakātus – saka: «Sāc kaut ko zīmēt, mālēt!» Aizgāju pie viņa, un tā arī viss sākās.
Kad mani atbrīvoja no ieslodzījuma, braucām caur Ļeņingradu un es visu dienu pavadīju Ermitāžā. Impresionisti tajā laikā bija pašā augšā, – mani izdzina ārā, jo vakarā muzeju slēdza ciet. Es jau apmēram zināju, kādi viņi ir, bet dabūt redzēt tieši tos darbus...
Pēc cik ilga laika jūs atbrīvoja?
Turpat vai sešus gadus nosēdēju. Parastajā lēģera režīmā, kur puse kriminālie un puse politiskie. Kad kļuvu invalīds un neko nevarēju darīt, staigāju kopā ar mākslas vēsturnieku un mēs runājām.
Kad jau strādāju teātros, katru gadu man bija iespējams paņemt radošās dienas – nedēļu vai desmit dienas, lielākoties es vienmēr braucu uz Ļeņingradu. Tur varēju dabūt vietu Kultūras ministrijas viesnīcā un katru dienu gāju uz Ermitāžu. Vienmēr vienu un to pašu maršrutu.
Tagad, atskatoties atpakaļ, nav pārliecība, ka tas bijis Dieva vadīts ceļš? Jums vajadzēja izdzīvot Sibīrijā, satikt mākslas vēsturnieku un viss notika tā, kā tam jānotiek.
Jaunībā es gribēju būt matemātiķis, fiziķis, zinātnieks, jo matemātika man bija vistuvākais priekšmets skolā.
Gleznā bez matemātikas laikam arī nevar iztikt.
Tās ir savstarpēji saistītas. Tāpat kā matemātika, glezniecība, skulptūra, arhitektūra, mūzika. Tās visas ir saistītas. Viena bez otras nevar.
Manā mūžā tā viss sakārtojies. Es nevaru iedomāties, kas cits es varētu būt. Varbūt, ka dārznieks. Kādreiz te, dārzā, bija rožu plantācija. Viss dārzs aizaudzis, bet rozēs nevienas zālītes!
Tagad glezniecība mani pievelk aizvien vairāk. Acīmredzot ar to es arī savu uzdevumu veikšu. Glezniecība ir pats svarīgākais.