Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +23 °C
Daļēji saulains
Pirmdiena, 20. maijs
Venta, Salvis, Selva

Katru dienu kļūt labākam. Intervija ar horeogrāfu un režisoru Raimondu Martinovu

"Esmu dzīvnieku aizsardzības aktīvists, un to varēs redzēt šajā darbā," uzsver horeogrāfs un režisors Raimonds Martinovs, kurš Latvijas Nacionālajā operā ir iestudējis baletu Džungļu grāmata. Tajā skanēs Kārļa Lāča mūzika

Baletā Džungļu grāmata vēlos runāt par tēmām, kas ir un vēl ilgi būs aktuālas, – dabu, draudzību, mīlestību, cerību un ģimeni. Puisis īsti neiederas ne dzīvnieku pasaulē, ne starp cilvēkiem. Kur ir viņa mājas, un kas viņš vispār ir? Šajā sarežģītajā pasaulē līdzīgi var jautāt arī katrs no mums – saka Latvijas Nacionālā baleta jauniestudējuma Džungļu grāmata horeogrāfs un libreta autors Raimonds Martinovs. Radjarda Kiplinga stāstu krājuma iedvesmotā jaunā baleta mūzikas autors ir komponists Kārlis Lācis. Galvenās lomas atveidos Dariuss Florians Katana, Eidens Viljams Konefrijs un Aleksandrs Osadčijs (Puisis), Jūlija Brauere, Sabīne Strokša un Izabella Monastirska-Urtāne (Meitene), Alise Prudāne-Spridzāne, Iļana Puhova un Justīna Teličena (Vilku māte), Eidens Viljams Konefrijs, Antons Freimans un Raimonds Martinovs (Tīģeris). Iestudējuma muzikālais vadītājs ir diriģents Mārtiņš Ozoliņš.

Džungļu grāmatas pasaules pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā un baletā notiks piektdien, 12. aprīlī. Vēl šajā sezonā balets, kas domāts ģimenes auditorijai, būs skatāms 13. aprīlī un 3. un 5. maijā. Biļetes uz šīm izrādēm ir pārdotas, tagad var iegādāties biļetes uz Džungļu grāmatu 28. septembrī un 10. novembrī.

Kāpēc tieši Džungļu grāmata kļuva par iedvesmas avotu jūsu pirmajam lielās formas iestudējumam?

Šo tēmu izvēlējos tāpēc, ka esmu dzīvnieku aizsardzības aktīvists, un to varēs redzēt arī šajā baletā. Vēlos lauzt stereotipus par dzīvniekiem. Vēlos parādīt, ka cūkas patiesībā ir ļoti tīrīgi un gudri dzīvnieki, ka gotiņas ir nevis piena mašīnas, bet ražo pienu tāpēc, ka ir mammas. Savukārt vistiņas atceras sejas, sapņo, un katrai ir savs raksturs. Mana visiemīļotākā animācijas filma par dzīvnieku pasauli joprojām ir Karalis Lauva/The Lion King. Ļoti emocionāls ir brīdis, kad Karalis Lauva aiziet bojā. Šīs filmas mūzika mani vēl joprojām aizkustina līdz asarām. Bērniem ir jāļauj izjust dažādas emocijas, ne tikai prieku. Ja bērni izaugs, neko nezinot par dabu, viņi to arī nesapratīs. Ja viņi to nesapratīs, viņi to neaizstāvēs. Ja ne viņi, tad kurš?!

Kas ir pats galvenais, ko vēlaties skatītājiem pateikt?

Režisoriski visā baleta gaitā esmu ielicis mājienus, iestarpinājumus un aicinājumus riskēt domāt pašiem un aizdomāties arī par neērtām tēmām. Empātija, līdzjūtība, draudzība, mīlestība un ģimene ir šī baleta galvenās tēmas. Šis balets ir par personīgo evolūciju – katru dienu kļūt labākam.

Vai šis ir stāsts arī par to, kā izkristalizējusies jūsu personiskā pārliecība un dzīves vērtības?

Jā, varētu teikt arī tā, jo vienmēr esmu domājis, kā varētu parādīt dejā to, kas mani interesē dzīvē. Proti, daba, dzīvnieki un zinātne. Agrāk mēģināju to darīt miniatūrās, taču piecas vai desmit minūtes ir par īsu, lai es tiešām izstāstītu visu, ko vēlos. Tieši baletā par dzīvniekiem ir izdevība to visu atklāt. Lai būtu nevis vienkārši jautrs balets, bet balets, kas motivē aizdomāties. Izrāde būs divos cēlienos. Pirmais – 50 minūtes, otrs – 45 minūtes. Katrā cēlienā ir astoņas epizodes.

Dabā pastāv barības ķēde, kurā nav vietas žēlsirdībai.

Mēs varam būt pārāki, jo neesam evolūcijas upuri un varam paši pieņemt lēmumus. Mums tas nav likums, kuru mēs nevarētu lauzt. Es domāju, ka empātijai, līdzjūtībai ir jāstāv tam pāri.

Kā iestāšanās par dzīvniekiem izpaužas jūsu ikdienā?

Jau apmēram divpadsmit gadu nelietoju uzturā dzīvnieku gaļu, pēdējos četrus gadus esmu vegāns. Nelietoju ne piena produktus, ne olas. Iztieku tikai ar augu valsts produktiem, un ar to ir pilnīgi pietiekami.

Bet ko darīt, ja savairojušies plēsīgie zvēri sāk apdraudēt cilvēkus un mājlopus un postīt lauku sētas?

Mums ir jāuzdod sev jautājums, vai dzīvnieki šķērso mūsu ceļu vai mēs šķērsojam dzīvnieku mājasvietu. Ja dzīvnieki uzbrūk mājlopiem, mēs taču zinām, kas beigās tik un tā ar tiem mājlopiem būs… Ir dažādi citi veidi, kā aizsargāt dārzu no savvaļas dzīvniekiem, nevis viņus nošaut. Jā, stirnas apgrauž augļu kokus, bet varam taču kociņus apsiet vai uztaisīt žogu!

Neslēpšu, ka mežā lāci gan negribētos sastapt!

Mēs tikai domājam, ka lācis ir ļoti agresīvs dzīvnieks. Tā nebūt nav. Te atkal nāk par labu iemācīties dzīvnieku valodu un zināt, kā reaģēt. Ir jāzina, ka lācis atgriezīsies tur, kur ir pārtikas avots. Ieraugot lāci, labākais ir sastingt un dot tam zināt, ka mēs tur esam. Ja vējš nepūš no mūsu puses un lācis nesajūt mūsu smaku, viņš to nezina, var nobīties un tikai tāpēc uzbrukt. Ja skrienam prom, mēs viņu provocējam un instinkts viņam liek skriet mums pakaļ. Starp citu, lejā no kalna lācis skrien lēnāk nekā pret kalnu. Tātad mums labāk ir skriet lejup. Kad no Līgatnes rezervāta izbēga lācene, man bija sajūta, ka mednieki to vien tik gaida, lai būtu iemesls nošaut, nevis iešaut iemidzinošo šautriņu… Paši esam pie daudz kā vainīgi. Vienkārši ir jāiemācās dzīvot harmonijā ar dabu.

Kā to lai iemācās, dzīvojot pilsētā?

Mūsu grūtajā profesijā ir tikai viena brīvdiena, un es to izmantoju, izbraucot pie dabas. Man ir nepieciešams restartēties un atjēgties no ikdienas spraigā darba grafika. Daba palīdz atjaunoties. Vasaras pavadu laukos pie ezera – labi, ka mums katru gadu ir gandrīz divu mēnešu atvaļinājums. Man ir paveicies, ka man ir lauku māja. Lai arī veca, bet ļoti mīļa. Sentimentāla vieta Kurzemes pusē, netālu no Alsungas.

Lasīju, ka Džungļu grāmata ir piemērota bērniem no desmit gadu vecuma.

Auditorija ir visa ģimene – gan bērni, gan pusaudži, gan pieaugušie. Esmu veidojis baletu tā, lai visi varētu izbaudīt vakaru, lai būtu joki un ainas, kas uzrunā tieši bērnus (piemēram, 1. cēliena Draugu deja), un ainas, kas uzrunā pieaugušos (piemēram, Puikas atgriešanās mājās).  Latvijas Nacionālās operas un baleta apmeklētāji ved bērnus arī uz daudzām pieaugušo izrādēm. Domāju, vecāki paši labāk zina, kad ir īstais laiks.

Vai jums pašam pa rokai ir eksperti mērķauditorijas vecumā?

Vienīgi brāļameita, kura ir skolniece. Domāju, ka viņu šis balets interesēs. Iestudējumā ir iesaistīti arī Rīgas Horeogrāfijas skolas audzēkņi, un jau pēc pirmajiem mēģinājumiem viņi teica, ka šis būs viņu mīļākais balets, jo nav jāstāv piektajā pozīcijā un viņi vienkārši var būt pērtiķīši. Visiem bērniem patīk zvēru un dzīvnieku pasaule.

Kā izvēlējāties radošo komandu un lomu atveidotājus?

Pirmais, kuru uzrunāju, bija scenogrāfs Didzis Jaunzems. Ar viņu jau biju sadarbojies Latvijas simtgades deju lieluzvedumā Abas malas, kurš notika Arēnā Rīga un kurā strādājām ar četriem simtiem dejotāju, kas pārstāvēja dažādus žanrus. Didzis ieteica kostīmu mākslinieci Elīnu Miltu-Niedrāju, kura uzreiz uzzīmēja dažas skices. Ar videomākslinieku Uģi Ezerieti un gaismu mākslinieku Kārli Kaupužu jau bijām sadarbojušies dažādās miniatūrās, jo esam no viena teātra. Man gribējās jaunus cilvēkus, latviešu komandu, tāpēc uzrunāju komponistu Kārli Lāci. Tas bija vēl pandēmijas laikā. Mēs attālināti sazvanījāmies, un es viņam videoformātā dziedāju, stāstīju un dejoju priekšā katru epizodi. Tā arī pamazām uzrakstījām visu darbu. Es īpaši gribētu uzslavēt butaforu cehu, jo mūsu meistari ir izgatavojuši fenomenālas, reālistiskas dzīvnieku maskas.

Runājot par dejotājiem – es viņus pazīstu jau gadiem, tāpēc atlase nebija problēma. Pēc tipāža kā galvenā tēla Puiša izpildītāju uzreiz redzēju mūsu jauno solistu Dariusu Florianu Katanu. Vēlos, lai viss būtu sadalīts godīgi un brālīgi. Man nepatīk, ka visi lauri parasti tiek pirmajam sastāvam. Mums ir trīs sastāvi, un visi mākslinieki ir talantīgi un centīgi veido savus tēlus. Nekad neesmu sapratis tā sauktos pirmizrāžu karus, jo visi ies uz skatuves un katram būs sava pirmizrāde, kaut arī vēlāk. Dejotāju uzdevums ir sevi parādīt nevis domstarpībās un strīdos, bet koleģiālā attieksmē mēģinājumos un ar savu darbu un neatlaidību uz skatuves. Es ļoti vēlos, lai arī dejotājiem Džungļu grāmata patiktu. Ar šo projektu dzīvoju jau piecus gadus un nespēju noticēt, ka tā ir finiša taisne. Šo baletu veidoju, jo man bija kaut kas dziļi sirdī, ko gribēju izpaust. Viss tika radīts vienkārši tāpēc, ka ir ko teikt šajā tēmā – par dzīvniekiem.

Jūs pats atveidosiet Tīģeri. Radīt horeogrāfiju sev bija darba vieglākā daļa?

Tajā ir plusi un mīnusi. Pluss – pašam sev nekas nav jāstāsta, jo zini, kas ir jāizdara. Mīnuss ir tāds, ka jau savā diplomdarbā Kāda mākslinieka mūžs, kurā pats dejoju, sapratu, cik grūti ir vienlaikus visu redzēt un kontrolēt no malas. Tāpēc Tīģera lomā iznākšu tikai maijā vai pat nākamajā sezonā, kad izrāde jau būs ieskrējusies. Tīģeris ir interesants tēls. Jā, ļaunais personāžs, bet tam ir pamatojums. Tas nav viendimensionāls tēls. Tīģeris nevar ciest cilvēkus, jo ir uzaudzis cirkā, kur cilvēki viņu ir mocījuši. Manā versijā Tīģeris grib būt džungļu valdnieks, un vienīgais šķērslis viņam ir Vilku māte ar vilku baru. Viņš nogaida, kamēr Puika aiziet uz pilsētu, un redz izdevību kļūt par džungļu valdnieku. Puika atgriežas, jo viņa prombūtnes laikā ir noticis uzbrukums Vilku mātei. Diemžēl viņš nokavē… Atriebība ir galvenais iemesls, kāpēc viņš atgriežas un kļūst par džungļu valdnieku. Balets nav tiešs Kiplinga grāmatas atstāstījums, bet gan bērna fantāzijas lidojums par un ap šo tēmu.

Džungļu grāmatas horeogrāfijas pamatā ir dzīvnieku kustības. Kā tās pielāgojāt cilvēka ķermenim?

Tas bija neizbēgami, jo kā gan citādi lai dzīvniekus parāda? Es studēju katru dzīvnieku atsevišķi un pārņēmu to, kas katram – vilkam, lācim, panterai, šimpanzei vai bonobo – ir visraksturīgākais. Piemēram, vilks skrien lielus attālumus, virzība vienmēr ir uz priekšu. Darba procesā sevi filmēju, un, ja rezultāts sakrita ar to, ko biju iecerējis, šīs kustības atstāju. No vienas puses, negribējās ieslīgt banālajā, piemēram, parādīt vienkārši kaķiskas kustības, taču, ņemot vērā, ka baletu skatīsies bērni, daudzas kustības ir vienkāršas un saprotamas. Meklēju vidusceļu. Vilku dejai par pamatu ņēmu Amerikas pamatiedzīvotāju indiāņu rituālu kustības. Cilvēki vienmēr ir ņēmuši piemēru no dabas – skatījušies, kā lido putni, un būvējuši lidmašīnas, pētījuši delfīnu un sikspārņu eholokāciju, lai izmantotu šo principu lokatoros.

Tēlu galerijā, kuru pats uz Latvijas Nacionālās operas skatuves šajā sezonā atveidojat dažādos iestudējumos, valda liela stilu un raksturu dažādība. Dejojat baletos Drakula, Pie zilās Donavas, Serenāde. Carmina Burana un Dons Kihots, kā arī atveidojat klasisko izrāžu prinčus. Kā pārslēdzaties?

Grafiks ir saspringts. Ir liela slodze gan fiziski, gan psiholoģiski, bet man tas nav nekas jauns. Arvien vairāk saprotu, kāds ir lomu sadalījums starp dejotāju un horeogrāfu. Dejotājam ir viens ceļš – tēls, varonis, kurš ir jāatveido. Horeogrāfam ir desmit tādu ceļu – visas lomas, scenogrāfija, režija, mūzika un viss pārējais. Lai cik grūti būtu, es nevēlos būt nekur citur. Jebkurš radošs cilvēks mani sapratīs: kad sēdi un tev nav ko darīt, tu pamazām slīksti, bet, kad tev ir ko darīt, tu esi nepārtraukti aizņemts un saproti – lai cik grūti būtu, tu jūties noderīgs un sevi īsteno un pilnveido.

Dejotāji mēdz arī specializēties: princis vai raksturlomu atveidotājs, klasiskā vai laikmetīgā baleta izpildītājs. Jūs darāt visu?

Esmu multifunkcionāls mākslinieks: gan dejotājs, gan horeogrāfs, gan pedagogs un repetitors. Tas ir likumsakarīgi, jo man ir 25 gadu pieredze uz mūsu teātra skatuves. Es to nododu nākamajām dejotāju paaudzēm un nesu līdzi pats uz skatuves gan kā dejotājs, gan kā horeogrāfs. Jebkura sākotnējā neērtība ar laiku pārvēršas par normu. Šobrīd esmu labākā formā nekā daudzi trīsdesmitgadnieki, jo es ļoti sevi uzturu formā. Es to daru, jo gribu dejot un iet uz skatuves. Bez tā es nevaru, tā ir mana dzīve.

Jūs gribētu dejot simt gadu, kā grāmatā teicis leģendārais Māris Liepa un ko burtiskā nozīmē dara Vija Vētra?

Simt gadu gluži ne, jo katram pienāk brīdis, kad labāk vairs neizpildīt konkrētus tehniskos elementus. Mūsu teātra veterāns Genādijs Gorbaņovs vēl joprojām pasniedz stundas un vēl pavisam nesen piedalījās izrādēs. Kad viņš dejoja princi Zigfrīdu, es biju viņa pāžiņš, kurš iznesa viņam arbaletu. Vēlos dejot pēc iespējas ilgāk. Tā es jūtos dzīvs, jo nekas neaizstāj sajūtu, kas pārņem pēc emocionālas izrādes.

Kas dejotājam ir pats galvenais uzstāšanās brīdī?

Ejot uz skatuves, ir jāieslēdz savs ego uz pašu augstāko. It īpaši tik introvertam cilvēkam, kāds esmu es, ir jāpasaka sev, ka šajā mirklī, šajās divās stundās uz skatuves, būšu labākais pasaulē. Ir jāuzstājas ar šādu pozīciju. Tikpat svarīgi ir to atslēgt, ejot nost no skatuves. Un it īpaši, kā pedagogam strādājot ar jaunajiem māksliniekiem. Ne katrs labs dejotājs ir arī labs pedagogs. Ir jāatslēdz savs ego un jānodod zināšanas un pieredze tālāk. Ja savā audzēknī redzi konkurentu, nekas neizdosies.

Ko šajā pavasarī iestudējāt Francijā?

Piedalījos radošās komandas Barbe & Doucet veidotā Džoakīno Rosīni operas Pelnrušķīte iestudējuma sagatavošanā uz Tulūzas Théâtre du Capitole skatuves. Tas ir tas pats iestudējums, kas pirms diviem gadiem tapa Latvijas Nacionālajā operā un ir divu teātru kopražojums. Reno Dusē ir fenomenāls – viņš bija baletdejotājs, pēc tam kļuva par operas režisoru. Kad viņš veidoja Pelnrušķītes horeogrāfiju, es viņam asistēju, un nu viņš uzaicināja mani to iestudēt franču dejotājiem. Sākotnēji bija plānots, ka strādāšu Tulūzā veselu mēnesi, taču Džungļu grāmata bija prioritāte, tāpēc sarunājām, ka savu darbu izdarīšu nedēļas laikā.

Esmu priecīgs, ka pēdējā laikā ir izdevies daudz sadarboties ar Valentīnu Turku, kura Rīgā iestudēja Romeo un Džuljetu. Asistēju viņai Romeo un Džuljetas iestudēšanā Rumānijā, pirms tam – Mecas operteātrī Francijā. Tūlīt būs izdevība strādāt ar viņu arī Bulgārijā.

Tur dejosiet arī Tibalta lomu, kas ir jūsu repertuārā?

Līdz šim nav gadījies to darīt, taču man vienmēr līdzi ir Tibalta kostīms – ja nu kas, lai uzreiz varētu iziet uz skatuves un nodejot.

Starp citu, kā tas nācās, ka savas baleta gaitas iesākāt nevis Rīgā, bet Austrijā Vīnes baletskolā?

Latvijas Nacionālo operu tajā laikā slēdza, lai renovētu. Manam tēvam Sergejam Martinovam, kurš ir viens no spilgtākajiem basiem mūsu teātra vēsturē, bija iespēja dziedāt Vīnes un Grācas operā, un tā mēs aizbraucām. Kādu laiku dzīvojām Grācā un Parīzē. Vīnē gāju gan vispārizglītojošajā, gan baletskolā un dejoju operas izrādēs. Viens pats dzīvoju internātā Vīnē, pats braucu ar vilcienu mājās uz Grācu. Šis laiks Austrijā man ir devis lielu neatkarību.

Ko esat savai mākslai guvis ceļamaizē no tēva operdziedātāja?

Tas ir atstājis uz mani lielu iespaidu, jo esmu uzaudzis ar mākslu, ar operām. Pats galvenais, ko esmu ieguvis, ir muzikalitāte, kas baletā nav bieži sastopama. Es laikam to latiņu kā mākslinieks esmu uzlicis tik augstu, ka, strādājot par horeogrāfu, to pašu gribu redzēt dejotājos. Ja to neredzu, visu laiku sev ir jāatgādina: pacietību, pacietību, pacietību! Ja cilvēki nedzird mūziku, tas var, vienkāršiem vārdiem sakot, "uzvilkt".

Es zināju visas basa ārijas, kuras tēvs dziedāja. Atceros viņa spilgtākās lomas. Varēju stundām vērot katru tēva žestu, skatīties atkal un atkal kaut vai to, kā viņš veido grimu. Tēls, varonis, lomas – tas viss man ir nācis no turienes. Tieši tāpēc es tam pievēršu tik lielu uzmanību, jo ir arī dejotāji, kuri domā tikai par vingrošanu un tehnisko elementu izpildīšanu un aizmirst, ka primāri esam aktieri. Iekšējam saturam ir milzīga nozīme. Skatītājs redz, vai tu tēlo vai tiešām izdzīvo savu varoni. Starp citu, sākotnēji bija doma, ka tēvs Džungļu grāmatā varētu iziet mīmiskajā Kraukļa tēlā, taču viņš teica – varbūt nākamajā sezonā. Vispirms viņš noskatīsies pirmizrādi.

Kas būs jūsu nākamais lielais darbs – nākamā tēma, kura neliek mieru?

Ļoti vēlos iestudēt izrādi Grāfs Monte-Kristo, arī tur man ir ko teikt. Gribu būt noderīgs, gribu būt mūsu baleta daļa un turpināt strādāt.

Džungļu grāmata
LNO 12.IV plkst. 19, 13.IV plkst.15, 3.V plkst. 19, 5.V plkst. 18
Biļetes pārdotas 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja