Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Ligita Dēvica: Pati savā zemūdenē

"Jā, tā es tur čibinājos savā nodabā, un pēkšņi zvans un Mūža balva. Un es atkal esmu ielikta jaunā situācijā," saka Valmieras Drāmas teātra aktrise Ligita Dēvica

Uzrunāta intervijai, Ligita Dēvica piekrīt uzreiz, jo Balva par mūža ieguldījumu teātrī uzliekot arī savus pienākumus un "es jau neesmu pret". Spēles noteikumi viņai esot zināmi, jo pirms trim gadiem bijusi 70. jubileja ar visu, kas tai pienākas klāt, Triju Zvaigžņu ordeni un Valmieras goda pilsoni ieskaitot. Tāpēc viņai tagad viss esot "drusku savādāk". Par savu sakāmo viņa ir domājusi jau visu nedēļu, atliek tikai pierakstīt un palaikam ielikt kādu remarku.

Ligita Dēvica. Tā tas ir. Cilvēks dzīvo savu mūžu, un viņā ir bailes – mani nemīl. Vajag apliecinājumu, vajag to paldies. Ir cilvēki, kas to tā arī nav saņēmuši visā savā dzīvē, kur nu vēl publiski. Un, ja tu sēdi ar savu rūgtumu, kā jau tas šajos gados ir, ar neapmierinātību, ar apziņu, ka tu nevienam neesi vajadzīgs un neko tur pats nevari iesākt, tad tāda balva pēkšņi ir (klusām) notikums. Tevi uzceļ tādos putu augstumos!

Man ir drusku savādāk. Bija jubileja. Labi! Es nepieņēmu jubileju, es spēlēju izrādi. Ļāvos visam, kas nāca. Tas pagāja. Viss. Strīpa pavilkta. Es nolaidos kā tāda zemūdene savos dziļumos, pētīju, kā lai dzīvo tālāk. Un tagad manos mierīgajos ūdeņos atkal iemet akmeni! Zini, kas man ir ļoti svarīgi? Tikt vaļā no atkarības. No teātra atkarības.

Tev ir atkarība no teātra?

Nu, bet dabiski! Sevišķi manai paaudzei tā ir pilnīga atkarība! Varbūt kādam no jaunajiem arī ir, bet tagad jau ir citi laiki. Taču mūsu paaudzei... Tik traģiski likteņi. Lielākajai daļai no manas paaudzes, ja atņem teātri, viss ir beidzies – dzīves vairs nav! Varbūt kādam, kam ģimenes dzīve tāda harmoniska izdevusies, iznācis savienot bērnus un darbu uz skatuves, bet citiem visa dzīve ir saistīta tikai ar teātri. Man pašai… Mamma bija slima, dēls Nils maziņš un slims, bet man tikai viena doma (dramatiski noelšas) – bez teātra ne! Mamma bija tik slima, ka man vajadzētu būt mājās, bet es pilnīgi aizslēdzos pret tādu domu. Iedomāties sevi nevarēju ārpus teātra. Nu, patiesībā neko ārpus tā arī nemācēju darīt.

Smiļģis jau arī teica – aktrisēm nevar būt bērnu. Un sava taisnība viņam bija. Ja tevi visu paņem teātris, ja tu tur pa īstam esi iekšā, tu nevari pilnvērtīgi audzināt savus bērnus. Es skatos uz aktieru bērniem. Viņi nepārmet neko, viņi visu saprot, bet, ja ielīdīsi dziļāk dvēselē, tur ir trauma – mammītes nav bijis tad, kad vajadzēja. Un viņa vēl dubultojas. Ir mammīte, un ir jau lomas trakums. (Smejas.)

Es apjēdzu, ka man no tās atkarības ir jātiek vaļā. Pietiek jau, ka darba ir aizvien mazāk. Bet, ja tu vēl no tā esi atkarīgs, tad ir veselība čupā un laimīgs tas cilvēks nav. Jo, redzi, teātrī taču dabū to, kas cilvēkam visvairāk vajadzīgs, – nepārtrauktu garīgo attīstību. Aktieris jau pats par to nemaz nedomā, vienkārši iet no lomas uz lomu, no režisora pie režisora. Un tas teātris ir tik... interesants, tik dziļš, tur notiek tik svarīgas lietas, pat ja mēs nemaz neapzināmies. Es tagad daudz par tām lietām esmu domājusi. Iedomājies, padomju laikā satikties ar tik gudriem, inteliģentiem režisoriem, redzēt, kā viņi laužas kaut kam cauri, pauž savu aizplīvuroto patiesību. Tolaik man Valmieras teātris bija paradīze. Es jau neko tad neanalizēju, es tikai metos iekšā!

Un kā ir tagad, ar jaunajiem režisoriem?

Jaunie... Viņiem gribas visu nojaukt, klasiku uztaisīt pa savam. Viņam ir sevi jāapliecina. Augšanas grūtības – es to saucu. Cilvēks aug caur teātri. Es tā piemiegtām acīm skatos, mēģinu viņus sajust. Ne tā, ka man patīk vai nepatīk. Man to vairs nevajag.

Bet Elmārs – jā! Elmārs Seņkovs man patīk! Tad, kad viņš pirmajā Raudupietes mēģinājumā sasēdināja mūs aplī, jaunos un vecos, ko tik mēs nerunājām, pilnīgi sveši cilvēki. Pati pieķēru sevi – rosinās doma, katram kaut kas iekšēji notiek – un es pēkšņi stāstu atgadījumu no bērnības, par ko biju pilnīgi aizmirsusi. Jaunie uzdeva jautājumus vecajiem, vecie – jaunajiem. Pēc tam daudz kas no tā, ko mēs, tajos apļos sēžot, bijām izrunājuši, iegāja arī dramaturģijā. Jā, tas bija manā gaumē! Tas turpināja tās iekšējās revīzijas, ko es pati gadiem veicu.

Jo daudz kas no tā, ko jaunie tagad dara uz skatuves, man nav interesants. Es tam esmu gājusi cauri. Man gribas kaut ko tādu dziļu un jēdzīgu, kur es varētu darīt to, ko esmu sapratusi.

Pie Elmāra bija interesanti, kādā veidā viss notika, kā veidojās laba iekšējā enerģētika. Viņš lika taisīt etīdes, bet ne tāpēc, ka pats nezinātu, ko grib, – tādi stāsti arī ir dzirdēti. Tu naktīm cauri neguli, domā, un tad atnāk režisors un – to jā, šito ne! – kaut ko izvēlas. Te tā nebija. Elmārā visu laiku notika iekšējs process, viņš pats bija visā iekšā. Viņi visi (dramaturģe Rasa Bugavičute, mākslinieki Reinis un Krista Dzudzilo un komponists Goran Gora – E. T.) bija tur visu laiku klāt, dzīvoja vienā dzīvoklī un vakaros mājās turpināja strādāt. Tā enerģētika radās kopdarbā. Un jaunie puiši arī ļoti centās, viņi visu gribēja darīt ļoti apzināti. Un mēs, dāmas, kā viņš mūs sauca, turējām līdzi. Vairāk gan es par jaunajiem nemāku neko teikt.

Raudupiete ir tik cieši sabūvēta, bet kā jūs panākat, ka tā joprojām aug un attīstās?

Nezinu... Acīmredzot ir pareizi sabūvēta. Visspilgtāk es to pareizo būvi sajutu Krodera Akmens ligzdā. Ilgu laiku izrāde nav bijusi, atliek iziet vienu mēģinājumu, un tu jūti, ka viss notiek – režisors ir pareizi uzbūvējis. Ir bijis arī tā, ka es daudz ko nesapratu, ko Olis no manis grib. Ar Pēteri Lūci bija vienkāršāk – viņš parādīja priekšā, un tad es tupēju mājās un domāju: kam tur iekšā jānotiek, lai būtu tāda intonācija... Es atpakaļ gāju, jā. Tas bija mājasdarbs. Ja to visu neizdomā, tad tikai tāda pakaļķēmošanās iznāk. Bet ar pareizu intonāciju arī var sākt, un būs labi.

Pie Oļa es ilgu laiku nemācēju tā iet atpakaļ. Viņam bija stāsti par futbolu, izsūtījumu. Man tie tai brīdī nedeva nu neko! Ķimele arī stāsta asociatīvus stāstus, bet tos es sapratu. Ar Ķimeli man vienmēr ir bijis viegli, es Māru vienmēr sajutu, sapratu, ko viņa saka par punktiem, kas darbojas, un tamlīdzīgi. Bet ar Oli... Es jau ļoti viņam uzticējos un centos, bet... Un tad pēc visām psihošanām es pēkšņi sapratu, ko viņš grib un kā viņš visu ir ļoti precīzi... ķibi, ķibi, ķibi... salicis. Pēdējoreiz tas bija izrādē Mākoņains, iespējams, skaidrosies. Tūlīt būs pirmizrāde, un es neko nevaru. Nevaru uzķert raksturu, to smaidu par visu. Olim nepatika, ko es daru, viņš bija nervozs un noguris. Un pēc viena mēģinājuma – vai viņš redzēja, ka es tur esmu vai ne, – Olis tā pie sevis klusi teica: "Nu, es nezinu… Ja neizdosies to Gitu pielauzt…" Pielauzt! Iznāk, ka es spītējos, ka es vienkārši nedaru to, ko viņš grib. Asaras pa visiem galiem! Izskrēju no mēģinājuma, izraudājos, un viss kaut kā sakārtojās. Bet pielauzt! Pri čom tut pielauzt! Nu, tā arī tās lietas notiek.

Mani pārsteidza kāda jauna aktrise, kura par savu izrādi teica: te nu gan nevar dežurēt, jāliek ārā viss, kas tevī ir. Apžēliņ, es domāju. No kurienes tad viņa nāk? Valmieras teātrī mēs vienmēr esam likušies ārā līdz galam. No turienes jau arī tā atkarība var veidoties. Jo tu neapzināti jūti, ka caur tēlu atdod to, kas tevī iekšā slēpjas. Kad jaunībā man teica – tevī iekšā ir viss, es pretojos: kā tad tā, tāda nu gan es neesmu, tā es neuzvedos! Tagad es saprotu – tā ir zemapziņa, un tajos, kā es saucu, dvēseles maisiņos ir pilnīgi viss. Pilnīgi viss! Kad paiet kāds laika nogrieznis, to dvēseles maisiņu vajag iztīrīt, lai emocijas – naids, aizvainojums, bailes – aiziet prom.

Tev kā aktrisei to maisiņu vajadzēja pilnu, vai ne?

Es par to, draudziņ, tā nedomāju, tā vienkārši bija. Es nemāku to tā pateikt… kad es iepazinu Dievu, sapratu, ka man Viņš bijis visu laiku līdzās, saudzējis, pavēris ceļu, arī teātrī mani iemetis, jo no manas puses tas bija bezapzinīgs gājiens.

Teātra Vēstnesī Rihards Rudāks jautāja Jurim Bartkevičam, vai teātris ir no Dieva vai velna. Kā tu domā?

Abi divi. Pati esmu pārbaudījusi. Ir priekšpēdējais ģenerālis (ģenerālmēģinājums – red.), un – nekā. Es aizgāju no skatuves un ļoti īsi pateicu: kā Tu redzi, es neko nevaru, atdodu visu Tavās rokās. Iestājās miers, un viss notika. Tos sauc par brīnumiem.

Un kas ir no velna?

No velna ir tas, ka visi trakumi, ko tu dari, piemēram, tā kā mana Rečida Dzeguzes ligzdā, – tas viss tevī paliek. Tāpēc vajadzīga tā zemūdene, kur rīkot tīrīšanu.

Daudz ir ko tīrīt?

Nu jau vairs nav tik traki, bet katru dienu kāds pleķis vēl uzrodas. Ja jau es būtu pilnīgi tīrs cilvēks, tad sen būtu kaut kur citur parauta! (Smejas.)

Patiesībā tā zemūdene ir laba tēlainība. Es aizgāju prom no visa, lai dvēseles mierā priecātos par to, kas man ir, par to, ka es dzīvoju. Protams, ja man iedod kādu dāvanu, es esmu laimīga. Bet par katru cenu, ka tik būt prožektoru gaismās – nē! Ja nu vienīgi mani piespiestu… mazais maka saturs. Tas arī ir postoši, un ar to ir jāstrādā, lai pietiktu ar to, kas ir.

Jā, tā es tur čibinājos savā nodabā, un pēkšņi zvans un Mūža balva. Un es atkal esmu ielikta jaunā situācijā. Es ātri savu zemūdeni uzrāvu augšā. Pēc tam jau sapratīšu, kāpēc man šis mirklis bija vajadzīgs un kāda tam būs bijusi nozīme.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja