Kungi – pie mums brauks revidents, – tā sākas hrestomātiskā Gogoļa XIX gadsimtā rakstītā komēdija, kas der visiem laikiem un iekārtām, jo baidīties un pakļauties ir cilvēka dabā. Turklāt satraukti ir jūtīgāko jomu ierēdņi – no skolu valdes, slimnīcas, sociālās aprūpes un, protams, pilsētas domes. Bailes pārvēršas fantasmagorijā un izaug lielākas par pašiem cilvēkiem.
5. decembrī Nacionālajā teātrī notika izrādes pirmizrāde. KDi uz sarunu aicināja aktieri Arturu Krūzkopu, kura necilais ierēdnītis Hļestakovs absurdā kārtā kalpo par šo baiļu palaidējmehānismu.
Saruna ar aktieri izvēršas daudz plašāka nekā tikai par jauno lomu. Jo viņam ir ko teikt gan par profesijas smalkumiem, gan dzīvi. Krūzkopam "riebjas teātrī iebrāzties pēdējā brīdī, uzvilkt kostīmu, iet un dragāt", patīk "rakt", un kolēģi viņu uzskata par "nenormāli labsirdīgu".
"Zēniski trausls, jūtīgs un dzīvesgudrs, ar humoru uz tu un cilvēkiem arī, Arturs Krūzkops ir uzticams režisora sabiedrotais ceļā uz mērķi, jo teātris viņa dzīvē spēlē milzīgu lomu," ar šādu raksturojumu sākas viņa videoportrets Nacionālā teātra mājaslapā.
Tas ir summējies jau atsevišķā plauktā balvu trofejām. Jaunākā no tām – Harija Liepiņa balva. Pēc Harija Liepiņa ar pakausī uzrullēto adīto micīti Krūzkops gan neizskatās nemaz. Laikam jau aktieri tiešām visprecīzāk izsaka sava laika garu.
Tiekamies sestdienas dienvidū uzreiz pēc mēģinājuma.
Kā runāsim – uz jūs vai uz tu?
Ejam uz tu!
Kā jūties pēc mēģinājumiem – vairāk izžmiegts vai uzlādēts? Tas droši vien atkarīgs no konkrētās izrādes?
Kā pēc kura mēģinājuma. Šī atkal ir spēka loma, kas paņem spēku arī fiziski, tāpēc reizēm pēc mēģinājuma ir tā, ka lupata ienāk manī. Vakar pēc mēģinājuma sazinājāmies ar sievu. Viņa saka – kāpēc tu bļauj uz mani? Es nebļauju! Kā jau vienmēr, ja pašam liekas, ka mēģinājums ir bijis labs, ir vairāk uzlādēta sajūta, ja kaut kas nesanāk, tad sevi tiranizē un moki – kā labāk. It sevišķi šajā posmā, kas ir dīvains. Esmu prasījis, vai arī citiem tā ir. Pirms tam pusotru mēnesi esi gājis šo ceļu diezgan taisni, bet, kad viss jau ir nostabilizējies un gandrīz gatavs, sāc pēkšņi šaubīties – a varbūt labāk tā? Jo, kā mēs zinām, – var visādi.
Pašapmierinātība diez vai būtu auglīgāks stāvoklis.
Es domāju, ka reti kuram tā ir. Varbūt ir daļa cilvēku, kas vispār sevi neapšauba un ne par ko nešausta.
Vai krievu režisors Ņikita Kobeļevs jūsu darba stilā ir ienesis kādu jaunu krāsu?
Nekā jauna jau šajā pasaulē nav. Jūtamā atšķirība ir tīri praktiska – ja strādā, tad strādā. Kad esam kopā visi latvieši, mums reizēm patīk kaut ko ilgi apspriest, parunāt. Pamēģinām padarīt, tad atkal mazliet paspriežam. Viņam ir Krievijas ritms. Tev aktieri ir trīs stundas, tātad tās trīs stundas ir jāizmanto. Tik intensīvi ir bijis varbūt vēl tikai pie Kirila Serebreņņikova, bet arī mierīgāk. Kirils vismaz iedod pusstundas pauzīti, bet te – piecas minūtes uzpīpēt, un atkal – aiziet! Četras stundas intensīvs darbs, pēc kura tu esi, jā, mazliet izžmiegts. Man patīk. Man liekas, tas ir forši.
Kā aktieriem paziņo par gaidāmajām lomām? Izkarina pie ziņojumu dēļa vai kaut kā personīgāk? Kā tu uztvēri jaunumu, ka būsi Hļestakovs Gogoļa Revidentā?
Sākotnēji bija plānots cits aktieru sastāvs. Režisors brauca skatīties, satikties ar aktieriem un parunāties, ieklīda Salomes mēģī, pēc tam noskatījās izrādi, pienāca man klāt un teica, ka viņš maina visu koncepciju. Pēc Salomes esot izdomājis, ka man vajag spēlēt Hļestakovu. Man bija jābūt Alisē Brīnumzemē. Mazliet sabēdājos, ka nebūšu Alisē. Man bija Cepurnieka loma, man viņš šausmīgi patīk! Pirmā reakcija bija tāda. Pēc tam padomāju – nu labi, Hļestakovs arī ir labi. Nebija nekādas sajūsmā spiegšanas.
Vai tev attiecībā uz Revidentu bija priekšstatu šlepe? Droši vien labā atmiņā arī vēl košais Alvja Hermaņa iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī. Kādu ceļu gāji – mēģināji norobežoties, atbrīvoties no visiem iespaidiem un tuvoties lomai kā tukša lapa vai gluži pretēji – piesūcinies ar līdzšinējo interpretāciju vēsturi pēc iespējas maksimāli?
Es noskatījos abus Mironovus – gan Žeņu, gan Andreju. Viena ir izrāde, otra – filmu. Ļoti daudz arī lasīju. Grūtākais man bija pirmais lasījums. Kā mēs tikām līdz naudas došanas skatam – redzu tikai JRT izrādi. Tikai! Un nav galvā, kā to vispār var savādāk.
Kā tam lai tiek pāri?
Sākām mēģināt, un tad jau kaut kā. Mēģinājumā jau vairs par to nedomā, bet tas man laikam bija iespiedies tik spilgti atmiņā, ka neko neredzēju. Tagad jau viss ir normāli, pašiem ir radīta sava lieta.
Vai tava un režisora versija, kas ir Hļestakovs, sakrita?
Laikam jau jā. Kaut kādas lietas mēs vēl pabīdām.
Kā tu varētu īsi viņu raksturot? Kāpēc Gogolim vajadzēja uzrakstīt šādu raksturu?
Gogolis jau pats ir rakstījis, kāpēc viņš gribējis rakstīt par ierēdņu stulbuma parādīšanu, ka tā mēdz būt. Pēc paša pirmā Revidenta iestudējuma viņš bija ļoti "škrobīgs", jo Hļestakovs bija uztaisīts kā mahinators. Viņš absolūti tā neesot domājis. Gogolis pēc pirmā iestudējuma bija rakstījis draugam vēstuli, un tajā ļoti daudz stāstījis, kādu viņš Hļestakovu gribētu redzēt – mazliet padumju zināšanu līmenī, arī nedaudz stulbu cilvēku, bet kurš ir absolūti sirdsšķīsts. Cilvēks, kurš reizēm runā nedomājot, kuram nav otrās, slēptās domas. Teātra mājaslapā ir izveidots mans portrets, režisors to bija noskatījies. Viņš jau maz saprata, bet Miškina un Dostojevska vārdu saprata. Vaicāja – kāpēc tu pieminēji Miškinu? Es viņam saku – šīs labsirdības, tīrības dēļ. Ā, tādā ziņā, jā. Man tiešām brīžiem liekas, ka tur ir kaut kas no tā. Tāds Dieva cilvēks. Viņš ir uzrakstīts tā, ka daudz intelekta viņam tiešām varbūt arī nav, bet nospēlēt to labsirdību…
Interesants traktējums. Tātad tu smel arī no Miškina stīgas.
Kaut kas jau nāk. Nav pat jāsmeļ. Tas dziļumā stāv joprojām.
Droši vien Hļestakovu var interpretēt arī ne tik romantiski – ka arī par lētticību un naivismu ir jāuzņemas zināma atbildība. Neatceros, kur lasīju lielisku prātulu, kas lika aizdomāties, – nevajag atvērt sirdi tiktāl, ka izbirst viss prāts…
Jā, ir daudz šķautņu. Jebkurš domājošs cilvēks ļoti ātri saprastu, ka kaut kas nav kārtībā. Hļestakovs saprot tikai tad, kad četri ierēdņi ir atnākuši un iegrūduši naudu. Tikai tad viņš aizdomājas – bāc, laikam viņi mani ir par kaut ko noturējuši. Tas ir ļoti vēlu.
Kārdinājums skar arī sirdsšķīstos. Vai tu nedomā, ka ir arī brīdis, kad Hļestakovam iepatīkas padzīvot kā kundziņam par svešu naudu?
Jā, ir!
Iepatīkas, ka klanās.
Protams, ir, jā. Tajā visā tīrībā viņš organiski uzņem lomas, kuras spēlē. Viņš runā par to, ka ir bijis ministrs, – savu dziļāko vēlamo sajūtu un domas spēj padarīt par esamību un, to runājot, pats tam ticēt.
Nedaudz kā Minhauzens?
Jā. Protams, tie stāsti ir pilnīgi neticami. Kā pēc tam saka pilsētas mērs – ja kaut viena trešdaļa no tiem ir patiesība, tad jau ir jābaidās. Pārējie no malas saprot, ka čalis nedaudz laiž.
Aktieri ļoti bieži saka, ka viņi ir savas lomas advokāti. Vai tev arī ir tāpat, ka vēlies līdz pēdējam attaisnot sava varoņa rīcību, lai cik liels kretīns viņš būtu? Citādi droši vien nav nemaz iespējams, jo uz izrādes laiku tu esi viņš?
Jā, attaisnot priekš sevis, bet nepadarīt skaistu. Kretīns, protams, ir kretīns, bet man kā aktierim spēlējot patīk būt arī kretīnam, nevis attaisnot, ka esmu cēls cilvēks. Reizēm liekas, ka es it kā pat ar prātu saprotu, kā varētu izdarīt tā, lai no malas tas visiem liktos simpātiski… Bet man nav interesanti to darīt simpātiski tikai tādēļ, lai no malas tā būtu. Esmu par to daudz domājis. Piemēram, Baltiešu gredzenā. Ja tas ir četrdesmitgadīgs čalis, vecis, kurš mīlestības trūkuma dēļ, vēl kaut kā dēļ spēj kaukt spilvenos no tā, cik sāpīgi ir dzīvot vienam četrdesmit gados, tad viņš tāds ir. Un ir tādi cilvēki. Es zinu, ka tas nav simpātiski. Skatīties uz cilvēku, kurš savos gados ņuņņā, noslienājies, nav vecis. Mēs viņu varētu padarīt labāku, nekā viņš ir, bet negribas, varbūt viņš ir tieši tāds. Ja kaut viens cilvēks var ar viņu asociēties… Man pašam tā ir. Reizēm redzu uz skatuves nesimpātisku cilvēku, un man negribas uz viņu skatīties. Skatos to, kas man patīk. Tāpēc jau teātris ir burvīgs. Runājot par tēliem, man gandrīz vienmēr patīk drusciņ riskēt, rēķinoties, ka varu arī kādam nepatikt.
Tava kolēģe Agnese Cīrule teātra videoportretā kā vienu no tavām galvenajām īpašībām min aktierisko bezbailību. Jūs runājat par vienu un to pašu?
Jā, mums ir tā burvīgā lieta, ka mums ir daudz lomu. Protams, es nevienu negribu nospēlēt slikti, bet visu laiku dzīvot standartā, kas ir izveidojies, un nekāpt ārā no komforta zonas – kā būs labi – man tiešām nav interesanti. Kāpjot ārā no komforta zonas, es nezinu, vai sasitīšos vai nesasitīšos. Tādā ziņā tas ir risks.
Saņemot jaunu lomu, kā tev šķiet, vai aktierim pašam primāri ir jārūpējas par to, lai neaizietu personīgo štampu virzienā? Cik tu gaidi no režisora, ka viņš to brīdi noķers un apturēs? No viesrežisora gan to nevar prasīt, viņš jūs nepazīst tik labi.
Ideāls variants ir, ka abas lietas sakrīt – aktieris pats dara un piedāvā ļoti daudz, bet režisors ir spējīgs palīdzēt atmest lieko un paņemt klāt trūkstošo. Man vakar pienāca klāt Ieva (literārās daļas vadītāja Ieva Struka – red.) un teica – klausies, tu dari kaut kādas lietas, kas ir tavi aktiera štampi. Skaidrs, ka Kobeļevs to nezina tik labi. Ja iekustinām tēmu – teātra mākslinieciskais vadītājs –, tas, protams, ir forši, ka ir kāds, kurš no malas mazliet pieskata, ko tu esi darījis, ļauj lēkt citā grāvī utt.
No malas šķiet, ka esi diezgan lutināts ar lomām ļoti plašā spektrā – no Melnā bruņinieka līdz Baltajam tēvam, no maukas līdz sirdsšķīstajiem Miškinam un Brencītim.
Absolūti. Ir kaut kādas intonācijas, veids, kā tu runā, kaut kādas bīstamības, kur vari aiziet. Un ja kāds laikus neapstādina vai pats sevi neapturi… Vislabāk jau ir, ja kāds pasaka no malas. Uzskatu, ka mēs savā darbiņā esam zem kapteiņa. Režisors ir stūrmanis, es viņam palīdzu, varu vilkt buras, piedāvāt visu pārējo, bet neatbildu par kopumu. Tikko teicu Kārlim Reiram – kļūst vieglāk, kad neuztraucies par visu. Kad sāc uztraukties – būs laba vai slikta izrāde, paliek maz laika sev. Ir forši režisoram palīdzēt ar idejām, bet viņš ir tas, kurš to visu redz no malas katru dienu, viņš stūrē. Mēs, aktieri, tomēr esam viņa pakļautībā. Citreiz skatītājs atnāk un saka – cik tu sūdīgi spēlē, bet bieži vien tas ir noticis ar režisora akceptu vai pat viņš ir licis tev tā darīt. Jautājums – vai man nedarīt?
Nespēju iztēloties, kā aktieris jūtas izrādē, kurā režisora koncepcija viņam nav pieņemama. Vēlāk izrādē spēlēt gariem zobiem, demonstrējot savu attieksmi, arī, protams, nav godīgi un profesionāli.
Mēs pat varam kārtīgi izstrīdēties. Piemēram, režisors man saka – šajā monologā tu guli uz grīdas un runā. Bāc! Tie grīdas monologi vienmēr ir šausmīgi bīstami. Bet viņš saka – man vajag, ka tu guli uz grīdas. Tu kā aktieris jau kaut kad esi dabūjis tāpēc pa muguru, saki – nu nē… Nē, man vajag! Nu labi, nu labi, un centies to pēc tam no visas sirds attaisnot. Ne viss ir aktieru izvēlē.
Daudzi aktieri, īpaši tādi, kuriem patīk dziļi rakt, kādā brīdī nonāk līdz tam, ka vēlas iestudēt paši. Tevi režija nekad nav vilinājusi?
Nē. Augstākais, uz ko es varētu tēmēt, – būt režisora asistentam, skatīties no malas un palīdzēt ar idejām. Tas ir apbrīnojami – vilkt visu kuģi! Kaut kad trijatā taisījām Žurku – es, Vimba un Zvīgulis. Mana atbildība vairāk bija mūzika, bet pirmo reizi izjutu, kā tas ir sēdēt zālē, redzēt, kuri strādā, kuri slinko, un ka tev tas viss ir jāvāc un ka reizēm tas ir nesavācami. Arī režisoram mēdz būt tā, ka nav trāpījies aktieris uz īsto lomu un neko tur nevar izdarīt, un viss. Režisora atbildība, manuprāt, ir divreiz lielāka nekā lomas atbildība. Ir arī gadījumi, kad aktierus slavē kā ģeniālus, viņi saņem balvas, bet izrādi nospēlē desmit reižu un neviens uz to nenāk. Tas ir šausmīgi sāpīgi. Nē, es negribu līst tajā lauciņā. Tur arī jārok šausmīgi daudz. Ne jau par to, ka nevarētu izrakt. Mani pēdējā nedēļā iemeta Pēdējā salmiņā. Pirms tam man Katlā bija divu aina loma, tā, ko tagad spēlē Kaspars Zvīgulis. Es izlasīju visas iespējamās grāmatas par čekistiem. Forši, ka es varu ierakties tā viena mazā darbiņa dēļ un tad es varu Inārai teikt – nē, nē, viņš tā nedarīs, jo tajā un tajā grāmatā ir rakstīts, ka viņi rīkojās tā un tā. Ināra saka – ā, forši! Režisors nevar iegūt visu informāciju par visām lomām. Man patīk tieši tas process, ka varu koncentrēties uz kaut ko aptveramu.
No profesijas smalkumiem atgriežoties pie Revidenta un tavas jaunākās lomas – Hļestakova. Bieži Gogoli "piegriež" padomju sociālajai realitātei, un tad Revidenta beigu jautājums "Par ko smejamies?" varbūt arī nemaz tik ļoti nekož acīs. Cik lielā mērā tu ar Revidenta situācijām tieši vai netieši saskaries mūsu laikā un savā dzīvē?
(Pauze.) Mums tiešām par to jārunā? Mēs visi to redzam. Nepārtraukti. Mēs varam kliegt, bļaut, bet nekas nemainās.
Tev personīgi kāds ir devis kukuli? Varbūt lai tiktu uz izrādi, uz kuru nevar dabūt biļetes?
Nē. Nē. Man tikai vienreiz ziedu vietā ir iedoti simt latu. Tas notika Romeo un Džuljetā. Domāju – kas tas tagad ir?! Mani mēģina nopirkt, vai kā? Biju šausmīgi satraucies. Kāds zilais vai kas, kas notiek?! Beigās vienkārši cilvēks pienāca un teica – paldies, man nebija ziedu, ļoti labs darbs, paldies par to, ko tu dari. Kā – un viss? Tāds gadījums ir bijis.
Un tu pats?
Pats arī neesmu devis. Ļoti daudz esmu braukājis līdzi vecaimammai pie ārstiem. Un viņa vienmēr čukst – cik man tam ārstam jādod? Saku – liecies mierā! Viss, vairs nav tie laiki! Un tad tu saproti, ka visa manas vecāsmammas paaudze vēl dzīvo ar sajūtu, ka bez kukuļa nekas nenotiks. Ārstēs sliktāk? Es pat nesaprotu. Brīžiem tiešām gribas aurot, un bezspēcība ir vājprātīga. Kad redzi, ka miljonu miljoni, kurus mēs varētu ielikt ielās, skolās, slimnīcās, ir aizgājuši kaut kur… Gogoļa Revidents nekur nav pazudis.
Kāda ir tava attieksme pret sociāli asām izrādēm. Tavuprāt, tas ir zināms ierocis sabiedrības morālā klimata uzlabošanai? Izrādi jau visbiežāk neskatās tie, pret kuriem vēršas satīra.
Jā, tas ir dīvaini. Atceros, ka Valteram Sīlim bija Veiksmes stāsts. Bija atnākuši daži varoņi, kuri pēc tam sarkani gāja ārā. Būsim reāli – viņi mājās tagad pārdomās savu dzīvi un kļūs labāki? Laikam jau tās izrādes vairāk ir tiem cilvēkiem, kuri atnāk un saprot, kādā pakaļā mēs esam. Bet jārunā par to ir! Vai mēs kādu pārveidojam? Varbūt vienu no tūkstoša, un tas ir labi, tas ir daudz.
Vai tik intensīvas cilvēku raksturu un psiholoģijas studijas, kāds ir aktiera darbs, atstāj iespaidu uz tevi kā cilvēku? Vai esi novērojis, kā mainās vai nemainās tavs raksturs? Vai tavas lomas tev palīdz būt mazliet labākam cilvēkam, jo, piemēram, neatkārto savā dzīvē viņu kļūdas?
Labāks cilvēks – nē. Varbūt domājošāks. Vairāk izvērtēju. Ar plašāku redzesloku. Šobrīd notiek traka bļaušana visam līdzi. Atliek vienam būt baurim, kurš pietiekami skaļi nokliedzas, un tu jau redzi, ka desmitiem tūkstošu cilvēku bļauj līdzi, nepadomājot, kas tur slēpjas. To varbūt dod aktiera profesija – pag, pag, kas tur ir no otras puses? Līdzīgi kā aktieris mēģina apskatīt lomu no visām pusēm. Pat ja nerunājam par politiku, sabiedrība reizēm ir dīvaina. Porziņģis nemet tik daudz punktu, cik vajag! Mīļie, viņam trauma bija! Jums ir bijusi nopietna trauma? Man pēc meniska operācijas bija jāpaiet pusgadam, lai varētu notupties uz ceļiem, lai to droši darītu. Bļaut mēs mīlam.
Pieminēji Porziņģi, tāpēc atcerējos, lasīju, ka vēl pirms aktiera profesijas vispirms esi gribējis būt futbolists. Cik tev nozīmīgs ir sports, vispār fiziskās nodarbes? Esi personīgi atklājis sakarību "veselā miesā – vesels gars"?
Sports patīk joprojām. Vairāk skatos komandu sporta veidus nekā pats kaut ko mēģinu. Pēc trijām meniska operācijām pēdējo divu gadu laikā mēģinu nelīst iekšā kontaktsporta veidos. Vairāk enerģiju izlieku sporta zālē un peldbaseinā. Futbols, basketbols – ļoti patīk.
Daudzi mākslinieki, īpaši mūziķi, nopietni vingro, lai uzturētu tonusā savu garu. Reiz man kāds draugs teica, ka mākslinieks (bija domāts režisors) nedrīkst būt resns, jo neviens neņems par pilnu viņa teikto. Proti, viņa domas liksies izplūdušas un apšaubāmas, ja ķermenis nebūs sakopts. Tas šķita aizdomāšanās vērts.
Jā, bet tas man atnāca vēlu. Man nekad nav bijušas baigās problēmas ar resnumu. Akadēmijā ir diezgan blīvs treniņu grafiks. Jaunībā tu dzīvo, esi diezgan labā formā un par to nedomā. Pienāk viens vecums, kad jūti, ka tas rasols sāk mazliet kaut kur krāties un kaut kas ir jādara. Nāca Tuvā pilsēta, man bija jāspēlē Larss kā mauka. Katru rītu mums bija smagi treniņi pie Kirila Serebreņņikova asistenta Žeņas. Mums bija crossfit treniņš stundas garumā. Forma uzlabojās. Sapratu, cik tas ir kaifīgi. Sapratu, ka tādu Larsu nevarēšu tīri psiholoģiski nospēlēt, ja nebūšu labā formā. Tiklīdz kādā brīdī kautrēšos par savu riepiņu vai vēl kaut ko, man būs ļoti grūti. Tas palīdz atbrīvotībai. It sevišķi, ja vēl ir kaut kādas kailuma lietas, kā Hēroda lomā. Prātam, man liekas, tas palīdz tik daudz, ka tu to lieki nenoslogo, domājot par savu izskatu. Tas ir arī forši, ka tu savā profesijā vari fiziski izdarīt dažādas lietas. Ja vajag četrdesmit reižu atspiesties – tu to vari izdarīt. Parasti treneriem saku – man nevajag klāt muskuļus un masu, jo mēs katrs tomēr esam savs tipāžs. Būt kultūristam teātrī arī nav jēgas. Sports palīdz ļoti labi atslēgties. Pēc smagiem mēģinājumiem man patīk aiziet uz sporta zāli, uzkāpt uz velotrenažiera, stundu mīties, varu smuki atslēgt prātu un notīrīt kaut kādas lietas, kas pa dienu sakrājušās. Vai aiziet no rīta uz baseinu, peldēt 40 minūtes un ļaut smadzenēm domāt par to, kā noturēties uz ūdens, nevis kaut ko citu. Iesākt ir šausmīgi grūti, bet ieiet azartā. Esmu absolūti gulēt mīlošs cilvēks, ceļos augšā ar asarām, bet reizēm vienīgais laiks aiziet uz zāli ir melnā tumsā no rīta.
Melnā tumsā brīvdienu rītos tevi kā dīdžeju gaida arī Radio SWH klausītāji. Kā tu izjūti atšķirību starp neredzamo radioklausītāju un teātra skatītāju, kurš droši vien tomēr ir gan redzams, gan jūtams?
Jā. Radio kontaktu sajūtu tikai no klausītāja zvana vai īsziņas. Daudzus regulāros klausītājus jau zinu – Miškins, Dzērājs, vēl visādi. Zinu tikai viņu iesaukas. Mistiski tēli, pat nezinu – sieviete vai vīrietis, bet jau ar viņiem ir izveidojusies saikne. Protams, teātrī skatītājus jūtu. Pirms pāris dienām mums bija Mežainis. Izrāde sākas, un tur sēž Pēteris Vasks!
Kā lampiņa?
Jā, mirdz. Jūti, ka ir cilvēks, kurš tver tevi, dzird tevi, tas ir forši. Radio tas ir grūtākais, ka esmu tajā istabiņā un nav nekāda atskaites punkta. Tas man bija bērnības sapnis – pastrādāt radio. Nu jau tam pieeju profesionālāk. Mani tur iemeta – ej! Drusciņ pamācīja pogas un visu pārējo un tad teica – ej un dari, uz interviju tev rīt nāks tas un tas. Pirmo laiku visu laiku dabūju pa kaklu, ka to neesmu izdarījis, to neesmu izdarījis un to neesmu izdarījis. Visu apguvu pašmācības ceļā. Tagad man nevajag intervijām gatavoties divas dienas. Radio satieku ļoti daudz cilvēku. Tas ļoti palīdz, jo teātrī esmu savā pasaulītē, ir savi kolēģi, reizēm varbūt satieku kolēģus no citiem teātriem, bet tas notiek reti. Paldies Dievam, mana sieva (aktrise Ieva Segliņa – U. A.) ir Dailes teātrī, tā ka satieku arī Dailes kolēģus. Apmaiņa ir forša lieta, mums reti tā notiek, cik tur Spēlmaņu naktī ar katru kaut ko/neko pār plecu. Sarunas ir tik laba lieta! Kā jums iet, kā mums? Mēs jau te savā teātrī visu gandrīz esam izrunājuši. Radio no intervijām daudzi mūziķi ir kļuvuši par draugiem. Tā ir cita pasaule, bet arī ļoti pilna un interesanta. Pirmais ienāca galvā Mārcis Auziņš, kurš atnāk un stāsta, kā viņš mīl savu ģitāru. Kā viņš to spēlē astoņas stundas dienā. Saproti – bāc! Tā ir darba mīlestība. Lai spēlētu ģitāru tā kā viņš, nevar bez tām astoņām stundām.
Un tad tu kā tāds urbāns, modīgs sava laika čalis – dīdžejs uz velo – teātrī atkal tiec konfrontēts ar vēsturi un karu: Katls, Mežainis, Baltiešu gredzens…Ko tu esi pārdomājis par šo tēmu?
Man pasauli riņķī apgrieza Baltiešu gredzens, kad ielīdu iekšā tajā vēsturē. Tu zini mūsu vēsturīti, kā latviešu bāleliņi krita kaujās. Nu ko mēs par karu varam runāt? Tas ir traģiski jebkur. Vai tas bija tad vai tagad – Sīrijā vai citur. It kā zinām faktu – mītu par 700 verdzības gadiem. Paralēli mēs vēl svinējām savus simts (!). Un pēkšņi nevis saproti, bet apjaut, ka te bijuši cilvēki, par kuriem mēs zinām ļoti maz, septiņas vai astoņas reizes ilgāk. Viņi šeit dzīvoja. Pieļauju, ka daudziem bija sāpīgi no šejienes aizbraukt. Vai es sevi uzskatu par latvieti? Protams, par latvieti! Bet mēs svinam tikai simt gadu. Ja viss, cerams, mūsu politiskajā situācijā būs labi un neviens negribēs mūs pakļaut, es izjūtu, ka tikai savam bērnam varu sākt iedvest riktīgu mīlestību pret šo vietu, jo arī es jau esmu sačakarēts. Es vēl esmu padomju bērns. Man atmiņā stāv visi tie stulbie gājieni ar karodziņiem, man tie kā bērnam pat patika. Kaut kāds action. Mamma sēdēja pie viena veikala, es – pie otra. Sēdēju rindā visu nakti. Man tas nelikās nekas traks, jo mēs dzīvojām tādā laikā. Bet zemes, valsts mīlestību jau mums neviens nemācīja. Bija padomju laiki, tad kā puika piedzīvoju Baltijas ceļu un visu pārējo, tad nāca drausmīgais apjukuma laiks – deviņdesmitie, kad visi mēģināja kaut ko sagrābt, zaudēja darbu… Manai paaudzei vecāki lielākoties ir šķīrušies, jo veči nodzērās. Neviens netika atpakaļ sajēgā, kā dzīvot. Tagad situācija Latvijā ir nostabilizējusies. Mēs vairs nekaunamies pie - likt karodziņu. Par to milzīgs prieks. Gribas, lai tas noturas. Mēs jau nekad neaizmirsīsim, kā bija. Mūsu bērniem vairs nav tāda faila. Viņi lasīs par to vēstures grāmatās, bet viņi šajā zemē būs tīri. Man tas ir ļoti svarīgi. Daudz kas ir noticis traģiski. Pēc Baltiešu gredzena man tas saslēdzās kopā. Deviņdesmitajos mēs dabūjām atpakaļ lauku īpašumu, kurš bija atņemts. Vecaistēvs sākumā to negribēja ņemt. Atceros savu maza puikas sajūtu – kāpēc, forši tak, tur visādas ogas aug, un tā. Viņu pierunāja. Pēc tam pirmos gados viņš vienkārši aizbrauca, sēdēja uz lievenīša un nekam nespēja pieķerties. Es tikai tagad pēc tik daudziem gadiem sajūtu līmenī beidzot sapratu, kas tas bija. Iedomājies, ka no mājas, kur tu visu esi darījis, stādījis kokus, tevi vienā brīdī ar kāju aizsper prom. Tas vairs nepieder tev, bet kādam citam. Ceru, ka mūsu bērni to nekad nesapratīs, jo viņiem tas nebūs jāsaprot. Patriotisms ir.
Vairākkārt pieminēji savu bērnu. Vai esi pieķēris, kā tevi kā mākslinieku ir mainījusi dēliņa piedzimšana? Vai neesi piedzīvojis krīzes brīdi, kad domā, ko es te nogrimējies izciešu kaut kādas sacerētas kaislības, kamēr mani mājās gaida puika?
Es pietiekami stipri mīlu savu profesiju, saprotu, ka laiks man ir jāsadala, drīzāk jānozog kaut kur citur. Mēs ar sievu ļoti ilgi neesam bijuši uz kino, jo visu laiku, kas ir, mēģinām iedot puikam. Tas ir mainījies. Forši, ka mēs spējam un spēsim viņam iedot kaut ko tādu, ko teātris mums ir iedevis. Viņš neapzinājās, ka grāmatu sauc grāmata. Pilnīgā stulbumā viņam teicu – dēliņ, iesim gultiņā, es tev palasīšu Kafku! Lasīju Kafkas Pili. Nujā, viņam patīk klausīties vārdus, lasīju priekšā to, ko pats lasu. Vienā brīdī viņš rāda uz grāmatu un saka – kafka. Tajā brīdī es sapratu, ka viņš tagad domā, ka grāmatu sauc kafka. Apķēros, ka tagad visam ļoti jādomā līdzi, jo viņš visu ķer un uzsūc. Ievai, man liekas, kā mātei ir grūtāk. Tagad vēl pirmizrāde nāk. Mazais kļūst drusku nervozs, redzi, ka viņam pietrūkst….
Revidents
Nacionālajā teātrī 5., 6., 11., 12.XII plkst. 19, 22.XII plkst. 12 un 18, 12.I plkst. 18, 16., 28.I plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–22
Kretīns ir kretīns,
Emīlija
Anna2