Diriģents, obojists, mūzikas ierakstu producents un skaņu režisors Normunds Šnē nav atrodams ne feisbukā, ne tviterī, taču par to, ko viņš dara mūzikā, runā un tvīto daudzi. Diriģents un viņa vadītais kamerorķestris Sinfonietta Rīga ir gatavi astotajai kopīgajai koncertsezonai, kura atklāta 20. septembrī Lielajā ģildē.
Ar kādām idejām un kādā noskaņojumā sagaidi Sinfonietta Rīga jaunās koncertsezonas sākumu?
Septembra sākums man katru gadu ir līdzīgs, jo šis ir brīdis, kad viss sākas, viss ir jāpalaiž – dažādi projekti, un jādomā gan par tālākām nākotnes idejām, gan tām, kuras ir ļoti tuvu, šoruden.
Kas šoreiz būs atšķirīgs, būtiski jauns?
Lai gan Sinfonietta Rīga vienmēr ir bijusi pionieris, īpaši attiecībā uz repertuāru, šajā sezonā ir vairāki īpaši jaunumi mums pašiem. Būs daudz jaunas mūzikas un jaunu žanru. Viens no tiem ir kameropera – Daugavpilī dzimušā, ASV un Igaunijā komponista un ekonomista izglītību ieguvušā Eižena Birmana tviteropera Nostra culpa, kas uzrakstīta pēc pagājušā gada pārrunām tviterī starp ekonomistu Polu Krugmenu un Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu. Tas būs interesants, sociāli nozīmīgs darbs, kurā viens saka, ka Igaunija nav nekāds veiksmes stāsts, bet otrs pat diezgan nepieklājīgā veidā argumentē, ka ir gan. To var attiecināt uz visu Baltiju. Jautājums, kas nav atbildēts šajā operā, ir: vai veiksmes stāsts ir sajūtams arī mūsu kultūras sabiedrībā, arī mūzikā. Kāds ir mūsu veiksmes stāsts? Varbūt tas liekams pēdiņās?
Šajā koncertā, kas būs atskaņa no bijušā jaunās mūzikas festivāla Arēna (diemžēl jāsaka – bijušā…) un 18. oktobrī notiks dizaina fabrikā D.Fab Slokas ielā, stādām priekšā arī izcilu jaunu spāņu komponistu Fransisko Kollu un pieminam poļu komponista Vitolda Lutoslavska simtgadi.
Piedalāmies Eiropas projektā Jauna mūzika, jauni klausītāji, kurā apvienojušies 34 ansambļi un ir "repertuāra baseins". Mērķis ir atrast jaunas koncertvietas, uzrunāt jaunu auditoriju.
Viens no interesantākajiem pagājušās sezonas notikumiem bija kamerorķestra sadarbība ar koklētāju Laimu Jansoni. Būs turpinājums?
Viņai ir daudz ideju, kā sastrādāties ar orķestri, ar dažādiem orķestra aspektiem, pievienojot folkloras neparasto redzējumu. Detaļas negribētu atklāt priekšlaikus, taču ar lielām cerībām skatos uz šo sadarbību, kas aizsākās ar Ērika Ešenvalda darbu, taču kulminācija varētu būt nākamā gada janvārī ar viņas pašas komponētu opusu. Tas viss vēl ir trauslās domās un mūsu sarunās. Koncerts sezonas otrajā pusē būs veltīts akadēmiskās un tautas mūzikas savstarpējiem saskares punktiem. Laimas pieeja paver jaunu skatu uz mūsdienu mūzikas skanisko pusi, savukārt elektriskā kokle – uz to, kas šodien ir folklora. Vai tā ir "tikai" folklora? Šādos negaidītos saskares punktos varbūt ir viens no ceļiem, kā mūzika turpmāk dzīvos, kāda vispār būs tās nākotne. Tas ir filosofisks jautājums, taču mani tas neglābjami skar un satrauc.
Es ļoti daudz sagaidu no mūsu cikla Kamersimfonijas, kurā jaunus darbus raksta Santa Bušs un Agneta Krilova, viņas Polāro simfoniju atskaņosim jau 1. novembrī. Riharda Zaļupes Koncerts klarnetei rakstīts mūsu virtuozam Guntim Kuzmam. Vēl gribu pieminēt leģendāro vijolnieku, bijušā Albāna Berga kvarteta pirmo vijoli Ginteru Pihleru, kurš decembra sākumā diriģēs Mocarta mūzikas programmu.
Tad jau Sinfonietta Rīga klājas pavisam labi?
Kopumā – necerēti labi. Esmu priecīgs, ka orķestris ir uz augsta līmeņa. Bija interesanta vasara ar uzstāšanos Šlēsvigas-Holšteinas festivālā. Luosto Somijā simt kilometru aiz polārā loka notika brīnišķīgs festivāls, kurā mūzika savienojās ar dabu. Tā bija neparasta pieeja mūzikai, ar kādu nebiju sastapies nekad agrāk, – tik burvīgi un pārliecinoši, harmonijā ar neticami skaisto dabu. Tur ir tik neticami skaisti, ziemeļbrieži staigā pa ceļu. Bija polārā diena, visu laiku gaišs.
Šoruden brauksim uzstāties Latvijas Kultūras dienu noslēguma koncertā Frankfurtē 15. novembrī. Darām, ko varam, un, iespējams, reizēm pat vairāk, nekā varam. Riskējam, īstenojot radošus projektus, kurus patiesībā nevarētu atļauties, tomēr līdz šim – jāsit pie koka! – neesam cietuši zaudējumus. Mums nav bardaka, nav jāmaina vadība, un mūs neaizved roku dzelžos nezin uz kurieni.
Vai jaunā tviteropera vēstīs, kur ir mūsu kopīgā vaina – Nostra culpa?
Man liekas ļoti interesanti, ka sociālajā medijā notikusi domu apmaiņa var provocēt mākslas darbu. Iespējams, tā ir viena no šīsdienas mākslas satura pazīmēm, ka māksla kļūst sociāli aktīva, dažos gadījumos pat agresīva. Tā ir dokumentāla un ātri, operatīvi, asi reaģē uz to, kas notiek publiskajā telpā. Iespējams, tas ir viens no virzieniem, kam būs liela nozīme. Precedents jau bija YouTube simfoniskais orķestris, kas izrādījās labas kvalitātes izpildītāju kolektīvs. Tas jau bija signāls, cik brīvā veidā tagad notiek materiāla apmaiņa un top māksla. Tādu piemēru ir diezgan daudz. Es pats gan neizmantoju ne feisbuku, ne tviteri.
Tiešām? Likās, ka esi jauno tehnoloģiju cienītājs.
Es apzināti sevi atturu no šiem medijiem. Negribu tur vārīties pa vidu tikai tāpēc, ka tur ir visi. Man gribas filtrēt informāciju. Es zinu, kas mani interesē, taču es negribu par katru cenu uzzināt visu. Man tas traucē. Šim gadsimtam raksturīgi, ka visi par sevi kliedz un neviens vairs otru neklausās. Es negribu būt vēl viens, kas par sevi tā stāsta un uzbāžas. Man pietiek, ka darba ir pāri galvai. Man nav vajadzīga speciāla, mākslīga pašreklāma.
Citi teiktu: ja tevis nav feisbukā, tevis nav vispār!
Es to nejūtu. Mani var sameklēt tāpat. Es domāju, ka vispār es esmu.
Tad kā ir ar veiksmes stāstu Latvijas kultūrā? Esam uz pareizās takas?
Es neesmu ekonomikas eksperts un nezinu, kā tas izskatās, vērtējot specifiskus ekonomiskos rādītājus. Protams, ikdienā neviens nav nomiris, nav badā, visi turamies uz ūdens, kā nu kurš prot. Par mūziķu situāciju varu pateikt, ka dziļi cienu un apbrīnoju šos cilvēkus, kuri patiesībā tikai idejas vārdā šobrīd dara savu darbu. Tas apliecina, ka mūsu mūziķi vispirms dara, nejautājot to, kas šobrīd daļai cilvēku ir svarīgākais: cik man par to būs, cik par to saņemšu. Tāpēc jautājums par cilvēka cienīgu atalgojumu netiek uzdots pietiekami skaļi un daudz kur netiek sadzirdēts. Taču, ja jums starpbrīdī ir jāsāk domāt, vai varat atļauties iemest kafijas automātā santīmus, tad laikam tomēr īsti kaut kas kārtībā nav.
Atklāti sakot, nestādos priekšā, kā orķestra mūziķis var izdzīvot ar to, ko šobrīd saņem. Protams, visi kaut kur mēģina piestrādāt, bet ne visiem tas ir iespējams un ne visi to vēlas. Domāju, ka cilvēkam, kurš strādā valsts darbā, ir jāvar par atalgojumu nodrošināt savu ikdienu. Es nerunāju tikai par Sinfonietta Rīga. Es runāju par mūziķu stāvokli vispār. Mūziķa profesija, kuras apgūšana maksā nenormālā darbā pavadītus divdesmit gadus no savas jaunības, ir neadekvāti atalgota, un izmaiņas līdz šim brīdim nav piedzīvotas. Nav arī zināms, ka tādas tiktu plānotas.
Par savu darbu nevaru runāt ar kolēģiem no citām valstīm. Daudz kur finansējums kultūrai ir samazināts, bet, kad viņi uzzina, kāds ir Sinfonietta Rīga budžets koncertiem, viņi parasti pārjautā, jo domā, ka ir kļūdījušies un kaut ko nav sapratuši. Mēs esam sasnieguši slieksni, kuru šajos apstākļos iespējams sasniegt. Visas biļetes uz mūsu koncertiem parasti ir pārdotas, Lielās ģildes ietilpībai ir robežas, un palielināt biļešu cenas vairs nevaram. Kur tālāk?
Koncertu rīkotāji bieži piekāpjas vairākuma gaumei, koķetē ar popkultūru. Bieži jāmeklē šāds kompromiss?
Jau Rīgas Festivāla orķestra darbības laikā sāka veidoties ieinteresēta publika. Daļa tagad pārnākusi pie Sinfonietta Rīga, jo šeit cilvēki atrod to, ko nevar atrast nekur citur. Protams, plānojot koncertus un sezonu, ir jāņem vērā ļoti plašs aspektu spektrs: kas mūs pašus interesē, ko varam atļauties, kas interesē mūsu klausītāju. Gribu uzsvērt, ka mums ir ārkārtīgi saprotoši klausītāji. Viņi nāk, jo mums uzticas. Mūsu atbildība ir spēlēt viņu prasībām atbilstošā līmenī un lai tā nebūtu mūzika – neveiksmīgs eksperiments, kas neuzrunā nevienu ne uz skatuves, ne zālē. Man ir radusies pārliecība, ka publika mums uzticas pat tad, ja skaņdarbu nāk klausīties pirmo reizi mūžā. Viņi tic: ja tas ir iekļauts mūsu programmā, to ir vērts dzirdēt. Tas uzliek atbildību un pienākumu censties nekad nepievilt šīs cerības.
Kā izdodas liesajā maizē noturēt jaunos talantus, kuri varētu kandidēt uz daudz labāk atalgotu mūziķa darbu ārzemēs?
Katram ir sava motivācija. Cenšos darīt visu, lai katrs mūziķis justos pārliecināts, ka viņa darbam šeit ir patiesa vērtība un īpaša nozīme. Mūsu sastāvs ir mainījies: ir mūziķi, kuri mūs ir pametuši dažādu iemeslu dēļ un no kuriem mēs esam atteikušies. Kādam varbūt nepatika repertuārs, kādam Šnē. Tas ir normāli, jo pats galvenais ir atrast vietu dzīvē, kas atbilst katra vajadzībām, mērķiem, talantam, ilgām, piepildījumam.
Man liekas, ka tiem, kuri ir atnākuši, izturējuši pārbaudes laiku un satikušies ar domubiedriem, ir svarīga pašrealizācija būt kopā tieši ar šiem cilvēkiem. Vienīgais, kāpēc šeit esam, ir mūsu kopējais spēles prieks un idejas. Tas, ka esam gatavi ziedot savu laiku, enerģiju un talantu mūsu kopīgajam rezultātam. Nav bijis nevienam jāatgādina par spēles kvalitāti vai atbildību. Tas vienkārši ir. Dinamiska kultūras dzīve ir Berlīnē, Parīzē, Londonā, Stokholmā, taču mūsu priekšrocība joprojām ir tā, ka repertuārā un idejās varam būt samērā brīvi: varam spēlēt visu, kas mums ir piemērots. Varam būt ārkārtīgi daudzveidīgi, un tas ir nevis trūkums, bet trumpis.
Mūziķi ir ļoti fleksibli. Atbrauca lielisks baroka vijolnieks no Itālijas, un jau pēc vienas dienas orķestris skanēja kā baroka orķestris. Mēģinām visādā veidā to attīstīt, aicinot izcilus māksliniekus, lai jaunajiem cilvēkiem izglītošanās process visu laiku turpinātos un neviena programma nebūtu solis atpakaļ. Tas man pašam ir kolosāls iemesls nesēdēt ar kājām gaisā gultā, bet visu laiku sevi pilnveidot un mācīties viņiem līdzi. Radošā atmosfēra ir karsta.
Kāpēc, atgriežoties no Rēzeknes, vispirms ieminējies, ka esi nikns?
Esmu ārkārtīgi nikns. Rīgā vajadzētu būt milzīgam kaunam, jo pēc tā, kas uzbūvēts Rēzeknē, mēs tikai saprotam, cik Rīga ir nabadzīga šajā ziņā. Latgales vēstniecība Gors ir kā brīnums vietā, kas agrāk bija purvs. Iebraucot Rēzeknē, vispirms domājām, ka esam apmaldījušies – tik ļoti šī vide ir mainījusies. Rīgā neesam tikuši tālāk par tukšu muldēšanu un visādām dumjām idejām – tādām kā Kongresu nama pārbūve –, un klausītāji ir apdalīti. Es aicinu visus braukt uz Rēzekni un izbaudīt, ko nozīmē klausīties mūziku šajā brīnišķīgajā celtnē, kas ir uzbūvēta par apbrīnojami samērīgu naudu pasaules koncertzāļu vidējo izmaksu kontekstā.
Rēzeknes vide ir saviļņojusies, koncerti izpārdoti, koncertzālē strādā īsti fanātiķi. Nožēlojami, ka galvaspilsētā turpretī valda tikai atsevišķu cilvēku individuālās un lokālās intereses, taču neviens nav spējīgs redzēt to, ko šāda zāle nozīmētu galvaspilsētai. Nožēlojami, ka vienīgais, ko Rīgā šobrīd spēj parādīt kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta, ir kasīšanās ap kultūras nozari. Un tas ir viss, ko mēs šobrīd sakām? Nemitīgi konflikti, nesaprotama rīcība, kurā birokrātija ņem virsroku. Es neanalizēju, kurš ir labs un slikts. Tas, ka mākslā triumfē ne jau mākslinieki, ir ačgārni. Vakar gribēju pārcelties uz Rēzekni…
Tagad visi apspriež politizēto Operas sāgu. Ko tu par to domā?
Man nepatīk, ka problēmas risina administratīvi vai pārspīlēti demokrātiski. Opera, manuprāt, jāpārstāv vienam cilvēkam, kreatīvam vadītājam, kuram ir skaidra vīzija, kādā virzienā un estētikā teātrim ir jāattīstās. Šobrīd Operas galvgalī neredzu cilvēku, kurš būtu spējīgs reprezentēt operu starptautiski. Jo cilvēks ir neordinārāks, radošāks, jo ar viņu būs grūtāk, taču, ja mākslinieciskajā kolektīvā dominē viduvējība, piezemētība un simtprocentīga atbilstība kaut kādam standartam, šāds kolektīvs ir nolemts lēnai bojāejai.
Izplatītākais operas teātra vadības modelis ir tandēms: intendants un mākslinieciskais vadītājs – vai nu režisors, vai diriģents.
Vai mēs esam kaut ko dzirdējuši par Operas māksliniecisko vadītāju? Vai esam pamanījuši Operas galveno diriģentu Latvijas kultūras dzīvē? Mana dziļākā pārliecība ir, ka Operas mākslinieciskajam vadītājam ir jābūt galvenajam diriģentam. Kurš cits to īstenībā var darīt?! Galvenais diriģents ir tas, kurš teātrī nosaka toni: kāds būs stils, repertuārs, izrādes. Virziens pasaulē, ka opera kļuvusi tikai par režisoru teātri, ir aplams. Ir pat mājaslapa, kurā pret to iestājušies izcili solisti – Edīte Gruberova un citi –, sākuši atklāti runāt, ka režisoru monopols sāk kļūt operai kaitīgs. Operdziedātāji pavada mēnešiem laika, mācoties sarežģītas režijas nianses, kurām nav nekāda sakara ar mūziku. Izrāžu līgumus dabū tie, kuri ir ar mieru pakļauties prasībām uz cilvēciskās cieņas robežas.
Skatoties modernos operas inscenējumus, mani ļoti reti ir pārņēmusi sajūta, ka viss tiešām ir vietā un vajadzīgs. Tiesa, ir arī ļoti labi mūsdienu uzvedumi, tomēr bieži ir vienkārši ņemšanās pa skatuvi, lai būtu savādāk, un varbūt būs kāds pliks ķermenis uz skatuves. Operas iestudējumos ir daudz stulbu un mūziku pazemojošu lietu. Manuprāt, Latvijas Nacionālajā operā līdzsvars starp mūziku un visu pārējo vēl ir adekvāts.
Tracis ap Operu ir acīmredzami politizēts?
Es domāju, ka Latvijā politizēts ir pilnīgi viss. Pat tas, ko mēs nevaram iedomāties. Šī situācija izslēdz jebkuru iespēju, ka varētu nonākt pie normāla risinājuma. Visam apakšā zemūdens akmeņi, varas lietas, lielā nauda, ietekmes sfēras. Šoreiz pilnīgi noteikti tracis ap Operu nav tikai par Andreju Žagaru vai kultūras ministri.
Pašam kā orķestra vadītājam arī nācies justies atkarīgam no politiķu labvēlības?
Katrs, kurš ir valsts darbā, kaut kādā veidā ir saistīts ar valsts situāciju. Protams, man neviens nav teicis, kas jāspēlē, taču mūsu valstī kultūras finansējums kā kuģis vētrainā jūrā mētājas līdzi kultūras ministra personībai. Pie mums cilvēki nemāk vienoties par lielām lietām. Tāpēc nav konsekventas līnijas un attīstības ne Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumā, ne citās stratēģiski svarīgās lietās. Domāju, tas bija politisks lēmums, ka orķestrim Sinfonietta Rīga ir jābūt. Šaubos, vai citādi tas būtu iespējams, tāpēc uzstājos pasākumā (Tautas partijas priekšvēlēšanu "pozitīvisma kampaņā" – I. L.), kurā pateicu savas domas. Esmu to gatavs atkārtot arī tagad: esmu ļoti pateicīgs bijušajai ministrei Helēnai Demakovai, ka orķestris Sinfonietta Rīga tika izveidots.
Vai kultūras ministram noteikti jābūt nozares pārstāvim?
Ir jāzina kultūras drēbe. Latvijā kultūru nevar vadīt vienkārši kā biznesa struktūru. Ir daudz šķautņu, un ne visu var izmērīt naudā. Nauda ir svarīgs instruments, taču ideja un kreativitāte kultūrā ir pamatu pamats. Ja tas tiks iznīcināts, noslaucīts no ceļa un gavilēs tikai birokrātija, par radošumu vairs nevarēsim runāt. Sarunās ar tiem, kuriem būs jābalso, redzu, cik dažāda ir izpratne par kultūras lomu mūsdienu sabiedrībā. Mazajā Latvijā vēl joprojām ir apbrīnojama kultūras kapacitāte, taču esmu ļoti pesimistisks par to, kas būs tālāk, jo jauni cilvēki par savu dzīves ceļu vairs neizvēlas radošās profesijas.
Mūzikas skolās joprojām mācās daudz bērnu, taču painteresējieties, cik no viņiem ir gatavi kļūt par profesionāliem māksliniekiem. Es domāju, ka stāvam nopietnu problēmu priekšā. Jau šodien trūkst kvalificētu spēlētāju vairākās instrumentu grupās. Tas ir tikai sākums. Kaut gan mūsu mūziķu profesionālā kvalitāte joprojām ir ļoti spēcīga, Latvijas mūzikas kultūra attīstās galvenokārt ārzemēs. Daudzi talanti Latviju ir pametuši un nesaista savus nākotnes nodomus ar mūsu valsti. Viņi nevēlas dzīvot uz nabadzības robežas.
Man ir jautājums, kāpēc šajās būtiskajās nozarēs – medicīnā, izglītībā, mākslā – joprojām valda bardaks un trūkums. Kāpēc trūkst konsekvences un skaidra redzējuma? Tas taču ir izšķirošs. Vai ir vērts ieguldīt naudu vienkārši valsts principa uzturēšanai, nemitīgai milzīga birokrātiska aparāta stiprināšanai? Kam tas viss vajadzīgs, ja valsts veselība un dzīvotspēja nemitīgi krītas? Mums ir svarīgs cilvēku skaits Latvijā, jo vienā brīdī mūsu valsts var beigt pastāvēt. Identitāte – varbūt lepni skan. Taču kas tad raksturo nāciju? Ne jau tas, cik alus izdzeram un cik stundu nosēžam pie televizora. Mums, piemēram, ir izcils Latvijas Radio koris – pasaules klases kolektīvs. Visur pēc šiem mūziķiem stāv rindā, bet te domā: lai viņi savā nodabā ņemas. Mazās tautas bieži tiek ignorētas un samīdītas ar kājām lielo tanku sadursmēs. Taču vai pašiem ir skaidrs, kuras nozares veidos Latvijas veiksmes stāstu arī pēc diviem trim gadiem?
Kā attīstās tava kā neatkarīgā diriģenta karjera?
Būs koncerti ar Liepājas simfonisko orķestri valsts svētkos un novembra beigās. Janvārī – ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Apsveru iespējas braukt turnejā ar Izraēlas filharmonijas orķestri. Taču ne karstasinīgi, jo man tas nav galvenais. Man svarīgāk strādāt ar ansambli, kuru labi pazīstu, kuru esmu veidojis. Esmu pieradis pie Sinfonietta Rīga spēles prieka un atvērtības jebkurai mūzikai. Ne visos orķestros tā ir. Man pat ir bail nonākt pie tāda orķestra, kuram ir rezervēta attieksme pret mūziku, kuru tas spēlē. Šeit man ir arī citi darbi, kas patīk un interesē: obojas klase Mūzikas akadēmijā, skaņu režija un ierakstu producēšana. Ģimene un mazā meitiņa. Nekad nedomāju, ka ar mani kaut kas tāds notiks, taču tagad esmu priecīgs bez gala. Tādas emocijas nekas cits piedāvāt nevar, tikai mazais cilvēciņš.
Tava – tēva – pieredze iespaido arī to, ko tu tagad meklē, jūti un vēlies parādīt mūzikā?
Noteikti. Mani daudz vairāk nekā agrāk interesē romantiskā mūzika. Jaunībā meklēju perfekciju un izaicinājumu. Arī tagad man tas ir svarīgi, taču skatos mūzikā daudz dziļāk. Pēdējā laikā īpaši tuvs kļuvis Šūmanis un Vāgners. Emocionāli esmu daudz, daudz atvērtāks.