Kādā veidā Maskavā var izsisties jaunais filmu režisors, kurš nule beidzis prestižo VGIK, taču vēl neko ievērojamu nav paveicis?
Katram Augstāko kursu iesaukumam tradicionāli lasa lekcijas arī slavenais poļu režisors Kšištofs Zanussi. Mēs pajautājām viņam, kāpēc viņš regulāri braukā uz Maskavu. Zanussi atbildēja: kino pasaulē cilvēku nav nemaz tik daudz un, ja no jūsu kursiem vismaz viens kļūs par režisoru, mana braukāšana atmaksāsies. Taču saistībā ar Krieviju nav jārunā par vienu vai pāris svaigiem talantiem, ir daudz lielāks pieprasījums pēc jaunajiem režisoriem. Vispirms tāpēc, ka tie ir vajadzīgi nacionālajiem televīzijas kanāliem, kuriem ir gana daudz naudas filmu un seriālu ražošanai.
Tu arī varēji palikt un strādāt kādā no TV kanāliem?
Jā, plašās Krievijas metropolē ir simts un viena iespēja un vienlaikus arī nežēlīga konkurence. Viens no plusiem, protams, ir tāds, ka režisoram, scenāristam vai producentam parasti ir iespēja izvēlēties – kurā no vairākiem piedāvātajiem projektiem iesaistīties un strādāt. TV tur ir gaļas mašīna, un, kā smējās mans kursabiedrs, kurš tieši atnāca no TV, pēc pusgada tur tu jau esi aizmirsis, kur un kapēc esi piedzimis. Tā ir realitāte. Savukārt Latvijas tirgū apgriezieni ir tik lēni, ka bieži vien filmu autoriem jāķeras klāt tai vienīgai iespējai, kas trāpās. Kaut arī nav tā sirdij tuvākā, jo nākamā iespēja varētu būt pēc gada vai diviem. Es izvēlējos savu ceļu - stāvot ar kāju Latvijā, atrast kopproducentus Krievijā - pazīstamā režisora Valērija Todorovska kompāniju - un piepulcināt vēl armēņu režisoru, lai attīstītu kopīgu spēles filmas projektu Latvijā.
Ko dara tavi kursabiedri, kas palikuši Maskavā?
Lielākā daļa strādā televīzijās kā režisori un vienlaicīgi gatavo savus lielos projektus. Deviņi cilvēki no mūsu kursa saņēmuši dažādas balvas Krievijas festivālā Kinotavr. Vide, kur strādāt, ir, un arī dažādi ceļi, kā izsisties. Taču daudziem, kuri izmācās par režisoriem, pirmā lielā filma kļūst arī par pēdējo, jo neveiksmes tur nepiedod. Neviens divas reizes par tevi nemaksās – ja vienreiz dota iespēja, tad tā jāizmanto uz visiem simts. Sev skaidri jāuzdod jautājums, vai tiešām vari un gribi tērēt laiku, enerģiju un savu talantu, lai strādātu filmas nozarē. Viens no maniem pasniedzējiem, nu jau krievu filmu mākslas leģenda Vladimirs Meņšovs, teica: ja jūs ejat uz kino, vispirms jums ir jābūt skaidrībai, ko vēlaties pateikt, un tad padomājiet, vai tiešām vienīgais veids, kā to pateikt, ir uztaisīt filmu? Jo bieži vien to ātrāk un efektīvāk var izdarīt uzrakstot romānu vai pat avīžrakstu.
Kā Krievijā jauns režisors var dabūt naudu lielai filmai?
Ir valsts debitantu programma, no maniem kursabiedriem četri tajā iesaistījās. Arī producēšanas kompānijas aktīvi meklē un izmēģina jaunos – katrs taču, kurš izgājis rūdījumu VGIK, var kļūt par zvaigzni, kuru lolo un jau tālāk uz priekšu bīda Krievijas filmu mākslas metri. Viens no mūsu pasniedzējiem režisors Ņikita Mihalkovs reiz sacīja par Andreja Zvjaginceva Jeļenu (filma pērn rādīta Baltijas pērlē): „Naš Zvjezdnij maļčik ješčo ņe razu ņe ošibsja.” (Mūsu zvaigžņotais zēns vēl ne reizi nav kļūdījies). To var salīdzināt pat ar azartspēli – vieni liek uz zirgiem, otri uz jaunajiem režisoriem un laimests var būt milzīgs. Tāpēc bieži vien tieši mākslas kino orientējas tikai uz jaunajiem.
Ja neizdodas uzreiz kļūt par zvaigzni?
Ir daudz meistaru, kuri strādā vienmērīgi un nevainojamā profesionālā līmenī, viņi nesaņem balvas festivālos, bet saražo kvalitatīvu produktu un turklāt nodrošina darbu virknei cilvēku. Šo praktisko pieredzi dod lielie TV kanāli. Un ir izveidojusies zināma profesionalitātes robeža, amata prasme, no kuras atpakaļ nokrist nevar. Latvijā šādas robežas, vai, pareizāk sakot, spilvena, trūkst. Pie mums pastāv šī varbūtība – filma var izdoties vai arī pilnīgi izgāzties. Ja neveiksme, tad sanāk filma savējo pulciņam, pirms kuras autori izskaidro skatītājiem, kas filmā ir jāierauga – un tikai tā tas rullē. Ir arī unikāli gadījumi, kas laikam raksturīgi tikai Krievijai. Viens no mūsu kursa meistariem, gruzīns Iraklijs Kvirikadze stāstīja: viņam nezināmi cilvēki no kādas būvkompānijas iztērējuši 2 miljonus dolāru par filmēšanu. Viss tika safilmēts, taču nekas nesanāca, un nelaimīgie naudas devēji atnesa safilmēto materiālu Kvirikadze, lai viņš no tā visa samontētu kaut ko skatāmu.
Kaut kas sanāca?
Arī viņam tika samaksāta apaļa summa, taču pat viņam ar visu viņa montāžas meistarību (viņš no Mihalkova filmas Oskaram izmontēja ārā 25 minūtes, un Ņikita Sergejevičš pat neatšifrēja, kas pazudis) izdevās salīmēt tikai videoklipu, kas kārtējo reizi pierāda, ka, ja nav precīzas idejas startā, finālā iznāk čiks un nekādi miljoni to nesaglābs. Cits komisks gadījums saistās ar seriālu Brigāde, kas laikam redzēts arī Latvijā. Kāds Augstāko kursu beidzējs aizņēmās naudu no bandītiem, sāka strādāt, taču vienā brīdī bratki atnāca pie režisora un pateica, ka vairs filmu negrib, un aizdotā nauda jāatdod. Tāds jauns uzmešanas veids. Producentu meistardarbnīcas vadītājs Ataņesjans stāstīja: nelaimīgais režisors vienu dienu stāvēja kabinetā ar visu safilmēto materiālu un lūdzās, lai aizdodot viņam 20 tūkstošus, kurus bija palicis parādā īstajai brigādei. Kopīgi risinājumu esot atraduši, savukārt seriāls kļuva populārs visā Krievijā un ārpus robežām. Tie, protams, ir izņēmumi, citādi šī filmu nozares ražošanas kvantitāte ik pa laikam pāraug vietējo un starptautisko festivālu cienīgā kvalitātē.
Kuras jaunākās latviešu filmas esi redzējusi?
Jaunākā - Kolka Cool. Man ir liels prieks par Pošku. Manuprāt, šī filma izceļas ar to, ka tā nav provinciāla, un režisors pļauj savā stilā, viņš ir autors un filma ir patiesa. Ļoti labi aktierdarbi. No pēdējā laika filmām – vislabākā. Uzreiz pateikšu, ka viņš ir viens no pāris mūsu spilgtākajiem autorkino pārstāvjiem, un katrā valstī šādus talantus atbalsta. Bet tur ir cita problēma, ko uzreiz saskatītu producenti. Visas skatītāju un žūriju mīlētās filmas ir pozitīvi orientētas, tur ir pozitīvs piedāvājums. Gan lielos starptautiskos festivālos, gan nacionālajos. Poškus filmai tā nav. Un tas ir mīnuss, ko nekādi nevar pārmest autoram Poškum, bet producentam Poškum pilnīgi noteikti. Mihalkovs kādā no lekcijām mums teica: "Ņelzja zagoņjatj zriteļja v ugol!"(Nedzeniet skatītāju stūrī!). Manuprāt, ja autors filmā saka, ka viss ir slikti un būs vēl sliktāk – visi varoņi ir slikti un mēs viņus nogalināsim, tad tādas filmas plašākai auditorijai nav vajadzīgas. Savā vidē tās var kļūt par kulta filmām, ko skatās pārēdusies Eiropa, un arī tad tā būs kā eksotiska piedeva, nevis pamatēdiens. Es nerakstītu un neproducētu tādus gabalus, kaut vai tāpēc, ka man ir bērns, un es šādu ekstravagantu pozu nevaru atļauties ne mākslā, ne dzīvē.
Vairāk patīk dzīvespriecīgas komēdijas?
Nebūt nē, jebkura žanra darbā, arī traģēdijā, ir vieta dzīves apliecinošai sajūtai, kas liek skatītājam noslaucīt asaru un ar gandarījuma smaidu iziet no zāles. Runājot par manu topošo filmu - darbība risinās latgaliešu kapu svētku laikā. Latgaliešu mazpilsētā no Krievijas atbraukušais jauneklis meklē savu tēvu, kuru nekad nav redzējis. Ir traģikomiska noskaņa ar sirsnīgām cilvēku attiecībām. Cilvēki vēlas pārdzīvojumus un turklāt pozitīvus. Augstākajos kursos manas darbnīcas vadītājs Oļegs Dormans mums teica: literatūra ir kā mīlas vēstule ar romantiskām un filozofiskām pārdomām, savukārt filma - apskāviens, proti, tikai emocijas. Ja to nav, tad nav ko uz ekrāna filozofēt vai rādīt černuhu.
Nesen bija diskusija par valsts naudas piešķiršanu šādām filmām.
Reiz man bija saruna ar Aigaru Graubu par šo jautājumu, es viņam toreiz teicu: neaizmirsti, ka tu uz filmēšanas laukuma apēd mana bērna pusdienas, jo viņam skolā brīvpusdienu vairs nav. Atbildības sajūtai jābūt. Latvijā, izmantojot valsts finansējumu, tu ņem naudu no cilvēkiem, kuriem varbūt vajag sagrabināt naudu produktiem. Tātad tev ir jāuztaisa kaut kas tāds, ka, to skatoties. cilvēks aizmirst par savu tukšo vēderu. Manai filmai ir jābūt tik labai, lai tu varētu pateikt – cilvēki pārtiek arī no mākslas, nevis tikai no pārtikas precēm. Ja mums situācija būtu kā Rietumeiropā ar sakārtotu sociālo sistēmu, šī attieksme nebūtu tik saasināta. Interesantas asociācijas šajā saistībā man bija skatoties kompānijā Larsa fon Trīra Antikristu un vērojot arī citu skatītāju reakciju zālē. Es to redzēju trīs reizes - Latvijā, Rietumeiropā un Krievijā. Skatoties šeit un vērojot apkārt sēdošos, klāt bija pretrunīgi ironiska doma – cilvēkiem nav naudas iztikai, bet viņš mums liek iegrimt šādā patoloģiskā pasaulē, Rietumeiropā bijām jau paēdušāki, domājām: jā, mākslinieks iet pāri robežām, uzdrošinās un izaicina skatītājus. Lai cik tas nebūtu dīvaini, Maskavā šī filma man „aizgāja” vislabāk ar veselīgu ironiju – tas izskatījās prikoļno, proti, tā neviens vēl nebija pamēģinājis - nu, palūrēsim, kas sanācis. Tāpēc ir ļoti vērtīgi režisoriem un producentiem paskatīties savu kārtējo jauno filmu ne tikai svinīgajā pirmizrādes pasākumā, bet arī dažādās auditorijās, lai saprastu skatītāju noskaņu.
Kādā veidā varētu attīstīties filmu nozare Latvijā? Skaidrs, ka tāds TV tirgus kā Krievijā nav iespējams.
Latvija varētu veiksmīgi attīstīt filmu ražošanas tehniskās profesijas montāžas periodam. Mūsu mentalitāte, muzikalitāte tur būtu tieši vietā. Taču tam ir nepieciešami zināmi ieguldījumi materiāli tehniskajā bāzē – cehs ne vien iekšējam tirgum, bet arī starptautiskajā līmenī, kur apstrādāt safilmēto materiālu. Krievijai šāda safilmētā materiāla apstrāde ir lielas grūtības – cilvēki brauc vai nu uz Čehiju, vai Holivudu, jo tur to izdarīt lētāk un ātrāk, bet galvenais - kvalificētāk un inteliģentāk. Šo profesiju attīstība pie mums atstāta pašplūsmā. Privāti uzņēmēji to pacelt nevar, tāpēc jau pat filmēšanas periodā veidojas situācija – kameru jāņem no viena, optiku no otra, cilvēku atved paši savu... Lupatu deķis kaut kāds!
Un režisori?
Mēģināt vienmēr vajag.