B. Verbēra triloģija, kas nu pilnā mērā pieejama latviešu valodā Tanatonauti, Eņģeļu impērija un noslēdzošā Mēs - dievi, kas gan esot kalpojusi arīdzan par jauna romānu cikla pirmo grāmatu (sic!), stāsta par vienu un to pašu - dzīvi pēc dzīves. Pirmajā varoņi atklāj veidu, kā, vēl dzīviem esot, paviesoties aizpasaulē, otrajā grāmatā kļūst par sargeņģeļiem dzīvajiem, bet šajā - par dievu mācekļiem. Pasniedzēju kārtā iecelti dižākie senie dievi - Krons, Marss, Poseidons, Jupiters, Afrodīte. Mācekļos tikuši dažādi vairāk vai mazāk zināmi reiz dzīvojuši reāli cilvēki. Viņiem jāiemācās radīt civilizācijas un panākt progresu. Taču izrādās, ka dievu vērtējums stipri atšķiras no cilvēciskā, bet neveiksmīgas civilizācijas tiek vienkārši iznīcinātas. To radītāji arī.
Žanriskā dažādība
Fantastikas cienītāji ir pārliecināti, ka šī ir «tīra» fantastika un kā tāda arī lasāma. Psihologi tajā atrod atsauces un alūzijas uz dižāko savas brandžas meistaru atziņām. Filozofi pasmaida par vienkāršo izteiksmes veidu - bet novērtē fabulas par delfīncilvēkiem, ērgļcilvēkiem, vilkcilvēkiem, žurkcilvēkiem un pārējiem dievu mācekļu radītajiem eksperimentālo civilizāciju pārstāvjiem. Antropologi šo droši var ieteikt studentiem kā mācību palīglīdzekli. Bet vidusmēra lasītājs - baudīt kā romānu, kas gan atsauc atmiņā mītus par senajām civilizācijām, gan mudina padomāt, kāpēc mūsu civilizācija nosacīti nonākusi strupceļā.
B. Verbērs ir īpatnis, kura darbus lasa visā pasaulē, bet īpaši augstu viņa darbus vērtē dzimtajā Francijā, ASV, Krievijā un... Dienvidkorejā. Korejieši viņu dēvē par dzejnieku, krievu lasītāji - par lielisku fantastu, franči uzskata, ka viņš ir dižs rakstnieks, lai vai kuram žanram tiktu pieskaitīts. Latvijā pagaidām, cik zinu, nav izveidojušies B. Verbēra fanu klubi, taču viņa daiļrade uzrunājusi gan vienu no mūsu pašu neordinārākajiem zinātniekiem Andri Buiķi, gan daudzus citus plašāk domājošus cilvēkus.
Atmiņas vai pareģojumi?
Verbēra valoda ir bagātīga, atziņas - dzīvesprieka un humora pilnas, lai gan brīžiem šķiet, ka Verbērs uzņemas kacinātāja lomu, daudzas vispārzināmas patiesības un pieņēmumus apgriežot kājām gaisā, pasmejoties par tiem un tad tikpat negaidīti parādot vēl kādu šo patiesību šķautni.
Ne vienmēr ir skaidrs, cik nopietns Verbērs ir savos apgalvojumos, un esot pat cilvēki, kas visā nopietnībā raksta autoram, lai pārmestu izdomājumus, tomēr viņa radītās pēc-dzīves pasaules ir tik dzīvības pilnas un tēzes par to realitāti tik pārliecinošas, turklāt tik atzīstami sasaucas ar regresīvā psihologa Maikla Ņūtona (viņa darbi arī pieejami latviešu valodā) un citu pētījumos izklāstīto, ka neviļus rodas jautājums: vai tiešām Bernārs Verbērs raksta romānus? Varbūt tās ir atmiņas par ceļojumiem? Vai pravietojumi par to, kas mūs sagaida pēc tam, kad pārkāpsim dzīves/nāves robežu?