Protams, eksistē festivāli – tās izrādīšanas platformas, kas ir ļoti būtiskas nekomerciālo filmu veidotājiem. Tālab nav jābrīnās, ka, teiksim, Latvijā notiekošā Krievijas kino festivāla organizētājiem izdodas savākt teju labāko no labākā, kas gada laikā tapis Krievijas kinematogrāfā. Šogad Krievijas kino festivāls kļuvis par plašāka pasākuma – Mūzikas un kino festivāla – sastāvdaļu. Darbi, kas iekļauti programmā, patiešām ir kvalitatīva aktuālāko Krievijas filmu izlase. Ja mūsu vidū ir vēl tādi, kuri interesējas par aktuālajām tendencēm, kādas iezīmējas kādreiz tik spēcīgajā un visā PSRS telpā dominējošajā krievu kino, no 11. līdz 17. jūlijam ir iespēja iepazīties ar krievu kino jaunumiem – filmām, kuras pārstāv valsti starptautiskās skatēs un uzvar Krievijas festivālos.
Kā krievu kino klājas starptautiskā arēnā? Dažādi. Ar pirmā lieluma – Kannu, Venēcijas un Berlīnes – festivālu balvu grēdām tas nevar lepoties, taču ir atsevišķas spilgtas veiksmes. Īpaša nozīme krievu kino starptautiskās reputācijas spodrināšanā ir Andreja Zvjaginceva filmas Atgriešanās uzvarai Venēcijā 2003. gadā. Kam no šīs uzvaras bija labums? Pirmkārt, filma tika pārdota izrādīšanai daudzos desmitos valstu. Otrkārt, tā ļāva starptautiskā arēnā ienākt iepriekš nezināmajam režisoram Andrejam Zvjagincevam. Treškārt, atsvaidzināja interesi par krievu kino, liekot festivālu programmu veidotājiem skrupulozi meklēt jaunus vārdus – sensācijas.
To, ka starptautiskais prestižs krievu kino veidotājiem ir būtisks, apliecina Ņikitas Mihalkova vēlme par varītēm būt Kannās – viņa filma Saules nogurdinātie 2. Dieva priekšā pērn tika iekļauta konkursa programmā, ignorējot pat festivāla nolikumu (Mihalkovs filmu jau bija parādījis ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā u. c., tādējādi pārkāpjot nolikumu, ka filma pirms Kannu festivāla nedrīkst būt izrādīta nekur citur, izņemot tās tapšanas valsti). Nākamnedēļ Krievijas kino festivālā Rīgā būs skatāma Ņikitas Mihalkova filmas kārtējais turpinājums – Saules nogurdinātie 3. Citadele.
Tik spoži starptautiskie panākumi, kādi bija Andreja Zvjaginceva filmai Atgriešanās, krievu kino vairs nav piemeklējuši, kaut potenciāls bija. 2010. gadā vairākas balvas Berlīnes kinofestivālā ieguva režisora Alekseja Popogrebska Kā es pavadīju šo vasaru. Savukārt Andreja Zvjaginceva jaunākā drāma Jeļena dīvainu iemeslu dēļ šogad netika izrādīta Kannu festivāla galvenajā konkursa programmā, kaut šis trilleris par bagātās un nabadzīgās Krievijas ignoranci un konfliktu vienas ģimenes robežās ir izcils meistardarbs. Tomēr Andrejam Zvjagincevam par Jeļenu tika otrās Kannu konkursa programmas Īpašais skatiens/Un certain regard balva. Jeļena tiks demonstrēta Mūzikas un kino festivāla atklāšanā 11. jūlijā Latvijas Nacionālajā operā.
Rīgā būs skatāma filma Generation P, kas tikko izrādīta Karlovi Varu festivālā, – Viktora Peļevina kulta romāna ekranizācija, kas pēta reklāmbiznesa un korporatīvā cinisma ģenēzi postpadomju telpā. Filmai jau dzimšanas brīdī ir pielipis raksturojums «otršķirīga», jo tās spēka saknes ir spilgtais literārais materiāls. Tomēr tas vien, ka režisors debitants ASV dzīvojošais Viktors Ginzburgs literāro materiālu nav sabojājis, nav maz. Ja jums ir iespēja – noskatieties. Filmas «draivs» un cinisms ir spirdzinošs. Galu galā, apjēdzot to simulakru telpu, kuru mēs paši esam radījuši (ar reklāmbiznesa un mediju palīdzību), vēl ir cerības nekļūt par pilnīgu idiotu un patērētājsabiedrības pakļāvīgu šūniņu.