Kas jāuzlabo veselības aprūpē? Cik pieejami ir ģimenes ārsti un speciālisti?

šogad jau pavisam kruta bija. Pirms nedēļas biju pie sava ģimenes daktera. Tas tiešā tekstā pateica, ka uz anīzēm nesūtīs, jo rediet valsts ar viņu vēl neesot līgumu noslēgusi un anlīzū kvotas iedalījusi. Kad jautāju ko man darīt , dakteriene teica, ka varot izrakstīt nosūtījumu uz poliklīniku pie kāda ārsta- tas tad lai arī tiek galā. Es biju mēma. Rezultāts dzeru kautkādus medikamentus un ārtēju nezin ko. Ceru, ka nav plaušu karsonis.

Kāpēc neraksta ka Ģimenes ārsti no valsts budžeta patērē virs 40 milj latu? Bet visām poliklīnikām iedalīti 60 miljoni. Ko ģimenes ārts izdara par 40 miljoniem? Bet poliklīnikās par 60 mij- - visa daignostika sākot no ekg, rtg un analīzēm beidzot ar dārgajiem izmeklējumiem magnētisko rezonansi - Visas operācijas dienas stacionāros ( ieskaitot acu operācijas un stradiņos arī kardioloģija daļēji iet caur dienas stacionāru) - Dienas stacionāru onkoloģija ( apstarošanas) - visi ārsti speciālisti( LOR, Kardiologs, Neirologs, Ginekologs, okulists, pediatrs, ķirurgs, tarumatalogs, psihiatrs, narkologs un traumpunkti u.t.t.

Ministrs kautvko šonedēl bija teicis, ka jābūt iespējai pirkt prakses. Lai vispirms ievieš konkurenci. Ja ģimenes ārsts par saviem līdzekļiem izveido praksi atbilstoši prasībām, kāpēc viņam nevar maksāt par pacientiem? Principā atbildi jau mēs visi zinām- totāls Ģimenes ārstu lobijs, kuriem maksā ne tikai par pacientu skaitu ( ap 1 latu mēnesī par katru pierakstīto pacientu), bet arī par reģistratūras pakalpojumiem, par sertifikātu ( varētu padomāt, ka pārējiem latvijas ārtiem nav sertifikātu), par prakses zuturēšanu, maksā par otru māsu. Iesaku, pāriet uz sistēmu, kad maksa ir tikai par paksē reģistrētiem pacientiem ( jo papildus jau ārsts saņem to 1 latu no katras mūsu vizītes( ik gan zinu liela daļa dod 5 un čekus jau neviens nesit), papildus saņem par vakcinācijām un citām manipulācijām. Kad ir šādi noteikumi, tad mierīgi var ļaut atvērt prakses citiem ārstiem. Un konkurence lieliski saliks pa vietām labos un sliktos.

Man ir labs ģimenes ārsts. Ko tas man nozīmē? Ka manam ģimenes ārstam ir vairāk kā 2000 pacientu. Līdz ar to jāpierakstās vizmaz nedēļu iepriekš. To, ka dienā ir pilns ar pacientiem un droši vien ka pēc 10 tā pacienta, kurš par kautko sūdzas, pie kam ne tikai par veselību, ārstam nav ne spēka ne izturības uzklausīt uzmanīgi nākamo. Jā mana daktere cenšas, bet man viņas žēl, jo cilvēku neiecietībai nav robežu. Kad biju pie dakteres 10 minūšu laikā viņai piezvanīja 3 reizes pacienti ( diviem no tiem viņa pa teflonu atreferēja izmeklējumu rezultātus, kuri bija jāatrod), pa durvīm pabāza galvu vēl 2 pacienti un kaut ko jautāja. Kad tie divi bāza galvas, tad koridorā bija lamas un bļaušanas, kuras man likās šausminošas. Pajautāju ārstei, ka esmu gatava samaksāt viņai kā maskas pacients, lai sanāktu normāla saruna un varētu izstāstīt, kas ar mani pēdējā gada laikā noticis( jo negāju pie viņas kamēr jutos vesela). Diemžēl ārste atbildēja, ka viņai fiziski tam nav laika. Pēc pieņemšanas vēl 2- 3 stundas rakstot papīrus, tad vēl mājas vizītes. Trakākais, ka tai pašā doktorātā ir vēl citi ģimenes ārsti, kuriem ir mazas prakses, bet diemžēl pacienti, ja vien ir iespēja pie viņiem nepierakstās. Iznāk apburtais loks. Pie slikta ārsta es tieku, pie laba nē. Izrādās, ka arī jaunu praksi tajā rajonā Labs ģimenes ārsts nevar atvērt , jo redziet visiem ārstiem, kas jau tur ir nav pilnas prakses.

Man nav ģimenes ārsta, jo neredzu tam nekādu jēgu. Man ir 39 gadi, labs darbs. Apdrošināšanas polises gan nav. Bet runājot ar draugiem un radiem – viņi Ģimenes ārstus pārsvarā dēvē par sliktu dispičerdienestu. Draudzene A trīs mēnešus pie ģimenes ārsta ārstēja muguru, jo tas nedeva nosūtījumu pie cita speciālista. Smērēja smēres, dzēra pretsāpju zāles un gāja ar sāpēm atkal pie ģimenista. Kad pēc 3 mēnešiem sāpēs bija neizturamas pati pierakstījās pie neirologa par maksu. Rezultātā vizītes cena 20 lati un papildus jāveic analīzes un Magnetiskā rezonanse. Bet pat par maksu veicot visus šos izmeklējumus, rezultātā tas izmaksāja lētāk nekā 3 mēnešu pesteļošana pie ģimenista. Rezultāts bija pēc 3 dienām – ir pilnīgi skaidra diagnoze, ārstēšana un rehabilitācija. Diemžēl valsts finsējuma ietvaros draudzene tā arī neko nespēj veikt. Pie kam jāmin fakts, ka medicīniskā kartiņa atrodas pie ģimenes ārsta ar visu slimības vēsturi un analīžu rezultātiem. Tāpēc pirmais ieteikums- veidot paralēli savu medicīnisko karti, kurā uzkrāt informāciju no visiem saviem izmeklējumiem.

ģimenes ārstu sistēma ir neveiksme un tāda nav nepieciešama - pie šīs domas palieku kopš sistēmas izveidošanas un nekas mani nav pārliecinājis par pretējo. mana pieredze ar ģimenes ārstu ir tāda - atlika viņam uzzināt, ka man ir polise, man netiek dots NEVIENS nosūtījums - visi izmeklējumi, visas pat obligāti veicamās pārbaudes man tiek ieteikts veikts par pilnu cenu, bez nosūtījuma. neredzu arī ģimenes ārsta kā starpposma jēgu - pats viņš izārstēt var tikai iesnas un klepu, bet pārējos gadījumos tāpat ir nepieciešams ķirgurs, neirologs, acu ārsts, flebologs utt. - un cilvēki jau lielākoties zina, kādu speciālistu viņiem vajag arī bez ģimenes ārsta uzklausīšanas. ģimenes ārsti arī mēģina ārstēt slimības, kuras tiem nevajadzētu ārstēt - viņu galvenais uzdevums ir atpazīt, kas cilvēkam par vainu un nosūtīt pie gudra speciālista nevis nodarboties ar dziedniecību (citādi to nosaukt nevar). medicīnas problēma ir arī tāda, ka agrākos laikos ārstiem bija jāpārzina ne tikai sava nozare, bet bija nepieciešams plašāks skatījums, līdz ar to viņi labāk mācēja izprast komplicētus gadījumus, paskatīties uz tiem radošāk. šobrīd medicīna tiek bīdīta uz to, ka ir jāorientējas tikai savā šaurā lauciņā, kā rezultātā tiek nepareizi noteiktas diagnozes - jo ārsts neredz ārpus savas jomas. piemēram, cilvēkam viena roka tā kā sāp, tā kā tirpst, ārsts izdzenā uz vingrošanām vai liek pasmērēt kādu pretsāpju līdzekli, bet pat neaizdomājas līdz tam, ka cilvēkam varbūt ir bijis asinsvada plisums galvā. ir tādas aizdomas, ka šobrīd medicīnā tiek uzstādīts ļoti daudz kļūdainu diagnožu, kas agrāk nebija iedomājams. cilvēki tā rezultātā tērē daudz laika un naudas, braukā no slimnīcas uz slimnīcu, pat no lielajām pilsētām uz reģionu mazajām slimnīcām, kamēr sastop kādu gudru ārstu, kas beidzot nosaka pareizu diagnozi. milzīga kļūda ir arī rehabilitācijas iespēju liegšana un idejas par daudzu slimnīcu pārveidošanu par dienas stacionāriem. vispirms ir jāvērtē to kvalitāte -ja kvalitāte teicama, ko apliecina arī pacientu skaits no citiem reģioniem, nav pamata to pārveidošanai, pat, ja tuvumā ir reģionālas nozīmes slimnīca. šobrīd vismaz daļā slimnīcu ir neadekvāta slodze medicīniskajam personālam - zinu slimnīcu, kur dežūras laikā vienai medmāsai jāapkalpo 2 smagas nodaļas ar dažādu profilu - tur pat uz tualeti nav laika aiziet, jo visu laiku ir jāliek sistēmas, jārunājas, jāapkalpo pacienti, jāpievēršas pacientu radiem, jāasistē ārstam utt. tādu slodzi ir neiedomājami grūti izturēt, sevišķi medicīnas darbiniekiem pusmūžā, kad pašu veselība nav vairs tā stiprākā. problēma ir arī cilvēku ekonomiskā situācija un sevišķi laukos - nodzeršanās. tā rezultātā cilvēks, kas sabijis slimnīcā, pēc tam no radu puses ne vienmēr saņem pareizu kopšanu, pareizu aprūpi un attieksmi, kas visu slimnīcas izdarīto sabojā. arī bāriņtiesas nav bez vainas - tās, tāpat kā cilvēki paši, bieži slimnīcu sāk uztvert kā tādu sociālās aprūpes centru, bet tāda nav slimnīcas funkcija - šobrīd slimnīca cilvēku patur tikai tik ilgi, cik tas ir nepieciešams, bet visa rehabilitācija, pēcaprūpe ir radinieku rokās, ko cilvēkiem grūti saprast un ko tie bieži nemāk/nespēj nodrošināt, turklāt ģimenes ārsti nemaz neskrien īpaši palīgā šiem radiniekiem.

vai nu karti pilda tehiski,vai raksta ,tas jāpaspēj piņemšanā,jo ārsrts tak visu nevar atcerēties,par recepšu atstāšanu aptiekā-ja braucu uz spici-ņemu tur,ja uz Maksimu-tur,jalūdzu kaimiņu-vēl citur,tad kā ārsts var uzminēt un kuru aptieku,patreiz arī bieži slimnieki lūdzl lētākas zāles vai arītikai uz 1 mēnesi ,jo knapi ar naudu.

Bet, kamēr sistēmas bīdītāji neapsēdīsies un nesarēķinās, cik naudas vajag, lai kaut vai situācija nepaliktu vēl sliktāka, tikmēr nekas nebūs un cerēt, ka tiks veiktas reālas reformas, ir pilnīgi velti....

Ārsti ir visādi, taču pašreizējā situācija entuziasmu neveicina, jo, kā lai ārstē, ka kvotu tā īsti nepietiek pat neatliekamajiem slimniekiem? Bet jāsāk tiešām viss no jauna, īpaši tāpēc, ka nauda ir: tā nauda, ko SVF piešķīra tikai un vienīgi budžeta caurumu lāpīšanai, un, ja šo naudu izmantotu, lai savestu kārtībā veselības aprūpi, tad Latvija to SVF būtībā piečakarētu, jo tādi ieguldījumi atmaksātos, tā nebūtu vienkārši apēsta nauda....VIENĪGĀ PROBLĒMA, KAS BŪS TIE SAVEDĒJI, JO, JA PASKATĀS, KAUT VAI KĀ MAINĪJĀS TO RUNĀTĪGĀKO ĀRSTU REAKCIJA UZ JAUNO MINISTRU, TAD DOMĀJU, KA NE MAN VIEN RODAS IESPAIDS, KA VISS TIEK SARUNĀTS, SABĪDĪTS UN NEVIENAM NO AUGŠĀM TĀ VESELĪBAS APRŪPE NAV VAJADZĪGA.

Lai med.aprūpe būtu piejama visiem,pirmkārt jamaina valsts pamatlikumi,jāātjauno tautas vara,jālikvidē krāpnieku,spekulantu"demokrātija",tad arī būs normāla ,plašām masam piejama valsts medicīna.

Pateici visu, bet ne par tēmu. Medicīnas eksistēšana latvijā ir apšaubāma - kombinācija, ka ārsts orientējas tajā, ko dara, un to interesē arī tavas problēmas, praktiski nav sastopama. Līdz ar ko arī uzlabot neko nevar. Te vajag visu no jauna. :)

Man arī jādodas pie ārsta pēc kompensējamo zāļu receptēm. Formāls pasākums. Ārste raksta papīrus, māsiņa sēž kā beka - būtu vismaz pa to laiku izmērījusi spiedienu. Man tiešām neērti akūto slimnieku priekšā, ka aizņemu ārsta laiku. Receptes varētu rakstīt kaut vai uz gadu. Vai arī to varētu izdarīt māsiņa ārpus ārsta darbalaika. Ja slimnieka stāvoklis pasliktinātos, tad taču viņš pierakstītos uz pieņemšanu, bet iet tikai recepšu dēļ... Un vēl. Valstij vajadzētu kompensēt pēc iespējas vairāk no zāļu cenas. Ja diagnoze ir noteikta /un tas maksājis pietiekami lielu naudu/, tad regulāra zāļu lietošana izslēdz slimības saasinājumu un līdz ar to ārstēšanos slimnīcā, kas atkal ir dārgi. Un vēl. Vajadzētu pēc iespējas plaši attīstīt dežūrārstu tīklu. Tas ļautu uzsākt ārstēšanu saslimšanas dienā, slimniekam nebūtu jāgaida vairākas dienas līdz sava ģimenes ārsta apmeklējumam.

PAR REHABILITĀCIJU- piedodiet mīlīši, taču kaut vai piemērs no manas pieredzes: audzēja dēļ zaudēju kopējo pirkstu atliecējmuskuli- tas ir liels apakšdelma muskulis. Plus pārlika cīpslas, lai plauksta nekarājas. Kad pēc mēneša noņēma ģipsi, es konstatēju, ka roka ir absolūti nelietojama. Bija vajadzīgas apmēram 4 nedēļas cītīgas vingrošanas un masāžu, lai atgūtu funkcijas un izvairītos no cīpslu saīsināšanās....Ja nebūtu izgājusi rehabilitāciju, apakšdelmu labāk būtu bijis amputēt!

Bet tu nevis tēlo gudro, bet pasaki pa punktiem, ko tādu es pateicu nepareizi!

Precīzi. Vismaz Rīgā tajās aptiekās, kas nodarbojas ar kompensējamajiem medikamentiem, ir datori, tāpēc atliktu tikai izveidot hronisko slimnieku reģistru.....Protams, var atrunāties, ka ģimenes ārsts izmeklēs, pārliecināsies utt.... Bet tā paša paaugstinātā asinsspiediena gadījumā ar mērīšanu vien nepietiek....