Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Mazāk vardarbības, vairāk zināšanu. Intervija ar Survival Kit kuratori Katju Krupeņņikovu

"Pastāv atšķirība starp bailēm un trauksmi. Bailes jūtam, kad zinām, no kā baidāmies, bet trauksmi – kad nezinām. Manī vārds "drošība" rada trauksmi," uzsver laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit kuratore Katja Krupeņņikova.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais ikgadējais festivāls Survival Kit notiks Rīgā no 4. septembra līdz 4. oktobrim. Dienu pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas valstī festivāls izziņoja šī gada tēmu – Būt drošībā ir bīstami. Pēdējo nedēļu notikumu gaismā tā izrādījusies daudzkārt aktuālāka, nekā iepriekš būtu bijis iespējams iedomāties, tāpat kā pērnā gada Venēcijas mākslas biennāles tēma Lai jūs dzīvotu interesantos laikos nu ieguvusi pavisam citas konotācijas.

Par vienpadsmitā festivāla Survival Kit kuratori ir izvēlēta Katja Krupeņņikova. Viņa ir fonda V-A-C kuratoru komandas dalībniece Maskavā, HKU Mākslas universitātes docente Utrehtā, pētniece mākslas centrā BAK – basis voor actuele kunst Utrehtā un viena no 2019. gada Bergenas asamblejas kuratorēm. Ekspozīcijā Rīgā Katja Krupeņņikova drošības jēdzienu aplūkos no dumpinieciska skatpunkta. Viņa kritiski pievērsīsies norisēm, kas ierobežo individuālo un sociālo attīstību, un uzdos jautājumu – cik daudz vardarbības ietver drošības diskurss. Izstādē tiks pētīts, vai ir iespējams mainīt pieņēmumus par drošības jēdzienu, no jauna mēģinot savienot drošību ar tādām praksēm kā mīlestība, kopība, savstarpējs atbalsts, uzmanība, rūpes citam par citu un par apkārtējo vidi.

Ar Katju Krupeņņikovu tikāmies janvāra sākumā, kad viņa Rīgā bija ieradusies izpētes vizītē, un pēc tam sarunu turpinājām e-pastā.

Festivāls Survival Kit pievērsīsies neierastam skatpunktam uz drošības jēdzienu. Pastāstiet nedaudz vairāk par festivāla koncepciju.

Tas būs par drošību, bet es neteiktu, ka tas drošībai pievērsīsies no neparasta skatpunkta, drīzāk tas problematizēs drošības jēdzienu – to, kas parasti politiskā vidē tiek apspriests kā drošība. Kad par drošību lasu masu medijos, uzreiz saspringstu. Pastāv atšķirība starp bailēm un trauksmi. Bailes jūtam, kad zinām, no kā baidāmies, bet trauksmi – kad nezinām. Manī vārds "drošība" rada trauksmi.

Militarizētā drošības fantāzija ir izstrādāta un tiek izmantota, lai nodalītu drošo no bīstamā. Vēlamies justies droši, taču tad ir jāatrod ienaidnieks, no kura būt drošībā. Ko nozīmē justies droši? Tam nav vienkāršas atbildes. Man lielākie draudi šķiet ekonomiskie, piemēram, valsts atbalsta atņemšana tiem, kam nepieciešams, bet drošība nozīmē rūpes un empātiju citam pret citu.

Izstādē vēlos pievērsties drošībai no šāda skatpunkta. Bieži esmu novērojusi, ka parasti par draudiem sabiedrībai tiek uzskatīti tieši tie, kas atrodas visnedrošākajā situācijā, – minoritātes, vientuļās mātes, bezpajumtnieki. Tad atkal – kas ir sabiedrība?

Cilvēki, kuri jau tā tiek marginalizēti.

Marginalizēti, bet arī demonizēti. Izstādes nosaukums aizgūts no mākslinieces Banu Džennetoglu darba Būt drošībā ir bīstami/Being Safe Is Scary, kas 2017. gadā tika eksponēts izstādē Documenta 14 uz Kaseles muzeja Fridericianum fasādes, aizstājot muzeja nosaukumu. Ideja par projektu, kas problematizētu drošības jēdzienu, man bija prātā, kopš 2011. gadā Berlīnē redzēju kampaņu Diktatur der Sicherheit/Drošības diktatūra – mazu novērošanas kameru grafiti visapkārt pilsētai. Kad ieraudzīju darbu Būt drošībā ir bīstami, viss nostājās savās vietās. Kad Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs mani uzaicināja pieteikties festivālam Survival Kit, sapratu, ka man ir jārealizē šī ideja. 

Man patīk strādāt ilgtspējīgā veidā. Ir labi, ja dažādiem projektiem ir turpinājums. Iedvesmojoties no Banu Džennetoglu darba, es varu iepriekš pateikto papildināt un padziļināt.

Tikko pieminējāt ilgtspējību. Ko jūs ar to saprotat laikmetīgās mākslas kontekstā?

Iepriekšējais projekts, kurā biju iesaistīta, ir 2019. gada Bergenas asambleja Actually, the Dead Are Not Dead/Patiesībā mirušie nav miruši. Biju daļa no tā mākslinieciskās grupas. Mēs nevēlējāmies sevi saukt par kuratoriem. Mēģinājām uzaicināt projektus, kuri jau bija izstrādes stadijā, turpināt iesākto, atbalstīt iniciatīvas, kuras uzskatījām par svarīgām. Daudz domājām par to, ko nozīmē būt ceļojošam kuratoram, veidot biennāli te vienā, te otrā vietā. Kā, nonākot jaunā kontekstā, nerīkoties tā, it kā visu par to zinātu, nepasūtīt visiem jaunus darbus. Agrāk es daudz pasūtīju jaunus darbus, bet, kļūdama vecāka un guvusi lielāku pieredzi, sāku domāt ilgtspējīgāk. Māksliniekiem ir jādod iespēja parādīt vienu darbu dažādās vietās.

Ilgtspējība man nenozīmē visu laiku skriet pēc kaut kā jauna, bet gan radīt iespēju kaut kam, kas jau ticis pateikts, ja tas sasaucas ar manu projektu, tikt atkārtotam, varbūt citā kontekstā un padziļinātākā veidā. Ilgtspējība nozīmē arī respektēt to, ko mākslinieks dara un kas viņu interesē, nevis ierosināt viņam radīt to, kas man ir vajadzīgs, tikai tāpēc, lai mana izstāde būtu pati novatoriskākā. Vēl ir būtiski saprast, kas ir iespējams budžeta ietvaros. Es aktīvi iestājos par taisnīgiem honorāriem māksliniekiem. Labāk ir uzaicināt mazāk cilvēku un samaksāt labākus honorārus nekā uzpūst izstādi ar lielu mākslinieku skaitu un nespēt neko samaksāt. Tieši šādas idejas ir pamatā arī tam, ka festivāla Survival Kit tēma nāk no jau iepriekš izstādīta darba, kas vairs neeksistē.

Šis droši vien ir pāragrs jautājums, bet kādi ir jūsu iespaidi par Latvijas mākslu?

Nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Ja es šeit dzīvotu vismaz gadu, tad varētu. Man ir grūti apgalvot, ka pēc trim apmeklējuma reizēm man ir radies kāds kopīgs iespaids.

Tas varētu būt visai virspusējs novērojums, bet varbūt Amsterdama, kur dzīvoju, ir daudzveidīgāka, cilvēki nāk un iet, satiekas dažādi konteksti un vēstures. Pastāv gan formālā, gan konceptuālā māksla, gan politiskā, gan sociāli aktīvā māksla, un šo dažādo kopienu dēļ viss darbojas ļoti atšķirīgā kultūras kontekstā. Šeit viss šķiet viendabīgāks.

Taču domāju, ka ir svarīgi ilgstoši atrasties vienā vietā un ieguldīt spēku vietējās situācijas uzlabošanā neatkarīgi no tā, kur esi dzimis un kur dzīvo. Darbs, ko veic Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, darbs ar arhīviem, laikmetīgā konteksta savienošana ar vēsturisko, nebūtu iespējams, ja šie profesionāļi šeit būtu tikai uz īsu brīdi.

Kas jūs pamudināja pārcelties uz dzīvi Nīderlandē?

Kas var pamudināt aizbraukt no Krievijas? (Smejas.)

Es nenāku no mākslas pasaules, bet gan no IT vadības. Darboties laikmetīgās mākslas jomā sāku pavēlu, strādāju par PR speciālisti mākslas institūcijā un laiku pa laikam kūrēju nelielas izstādes. 2010. gadā, pateicoties kādam kolēģim, kurš man ticēja, nonācu Baltijas Mākslas centra rezidencē Gotlandē. Tur es sapratu, cik maza un provinciāla bijusi mana pasaule. Mēneša laikā iemācījos daudz vairāk, nekā divos trijos gados studējot un strādājot Krievijā. Nolēmu doties vēl uz kādu rezidenci, lai noskaidrotu, kas patiesībā izraisa manu izolācijas sajūtu. Sāku pieteikties visur un galu galā sev par pārsteigumu iekļuvu de Appel kuratoru programmā Amsterdamā. Tas bija 2011. gads – Pussy Riot, protesta kustību vilnis Krievijā un nežēlīgās represijas, lai tās apspiestu. Tas bija pēdējais piliens, lai pieņemtu lēmumu neatgriezties. Mans prombūtnes gads bija beigu sākums daudzām pastāvošajām brīvībām. Es teiktu, ka tas bija pagrieziena punkts uz to, kas notiek Krievijas politikā līdz pat mūsdienām.

Esmu laimīga, ka paliku. Gada laikā arī sapratu, kā man pietrūka Krievijā. Iemācījos pamatus, lai varētu attīstīties kā kuratore, kas strādā ar politiskām un sociālām tēmām, nevis mākslu kā preci. Nīderlandē es atradu daudz rīku un labvēlīgu vidi attīstībai personīgi, profesionāli, politiski un ētiski.

Kas nebija pieejams Krievijā?

Tagad tas ir mainījies uz labu. Reizēm uzdevumi ir pat daudz izaicinošāki nekā tie, pie kuriem esmu pieradusi Amsterdamā. Pirms desmit gadiem viss bija citādi. Iespējams arī, ka atsevišķi diskursi – varbūt tāpēc, ka biju jauna, – tolaik man nebija pieejami. Tagad esmu jau diezgan pieredzējusi savā sfērā, esmu pieļāvusi daudz kļūdu, manā profesionālajā dzīvē ir bijuši dramatiski un traumatiski notikumi. (Smejas.) Tas man ļauj justies pārliecinātai par sevi un dot jēgpilnu ieguldījumu, kā arī līdzsvarot, kādus kompromisus es spēju pieņemt, kādus ne un ko man vajadzētu mācīties no Krievijas konteksta, un ko es vedu sev līdzi.

Kā no IT vadības nokļuvāt laikmetīgās  mākslas pasaulē?

Tas ir saistīts ar vairākām lietām. Māksla mani interesēja jau kopš bērnības. Ne laikmetīgā māksla – tai man nebija pieejas. Taču es mācījos mākslas skolā un vēlējos kļūt par mākslinieci – gleznot klusās dabas, studēt tēlniecību un glezniecību. Pabeidzu skolu 1999. gadā, krīzes laikā. Mana ģimene nav saistīta ar kultūru, un man nešķita, ka ar mākslu spēšu sevi nodrošināt. IT joma sāka kļūt populāra, tobrīd visi bija vai nu ekonomisti, advokāti, vai IT speciālisti. Ar privātskolotāju palīdzību gada laikā apguvu matemātiku tādā līmenī, ka iestājos budžeta grupā. IT nozarē nostrādāju četrus gadus.

Man patika mans darbs. Kaut kādā ziņā tas līdzinājās kuratora praksei. Piemēram, es analizēju cilvēku domas un idejas par viņu darba procesu, tad to pārtulkoju programmētājiem, un viņi šo informāciju realizēja kodos. Taču gandrīz ik pēc gada vai diviem es mainīju darbu un kādā brīdī aizdomājos, ka tas nav konkrētās vietas dēļ, – es gribu mainīt kaut ko citu. Tolaik apmeklēju daudz laikmetīgās mākslas izstāžu un mēģināju pieteikties darbā Maskavas biennālē, taču man atbildēja, ka nevar mani pieņemt, jo man nav izglītības mākslas vēsturē. Nodomāju, aha, tātad tas ir tas, kas jādara, un devos atpakaļ uz universitāti iegūt otru augstāko izglītību. Tolaik joprojām populāra bija vietne livejournal.ru, un viens no cilvēkiem, kam sekoju, bija Nacionālā laikmetīgās mākslas centra (NCCA) kuratore Darja Pirkina. Viņa meklēja brīvprātīgos, un es pieteicos. Man bija iespēja paņemt darbā katru nedēļu vienu brīvu dienu ikgadējā atvaļinājuma vietā. Šajā dienā es devos uz NCCA, vācu izgriezumus no avīzēm, uzņēmos dažādus darbiņus. Ar laiku man sāka uzticēt arvien vairāk, un pēc dažiem mēnešiem tiku pie pirmās izstādes veidošanas pieredzes.

Kāpēc cilvēkiem vajadzētu interesēties par laikmetīgo mākslu? Kā jūs viņus pamudinātu apmeklēt festivālus, piemēram, Survival Kit?

Man māksla rada telpu diskusijai, tā savieno realitāti un fikciju. Tā rosina uz pārdomām, parāda, cik pasaule ir sarežģīta, – to bieži mēdzam piemirst. Lai veidotu dialogu, mums ir jāiemācās raudzīties no dažādām perspektīvām, jāatrod veidi, kā pieņemt lēmumus, balstoties uz pētījumiem. Tādējādi pasaulē varētu būt mazāk vardarbības un vairāk zināšanu. Šīs zināšanas var dot laikmetīgā māksla.

Mūsdienu mākslinieki bieži pievēršas tēmām, kuras nav tik viegli izpētīt vai izprast. Viņi nododas savdabīgu stāstu meklēšanai un izsmalcinātiem vai simboliskiem veidiem, kā iepazīstināt ar savu pētījumu rezultātiem. Ja jūs strādājat pilna laika darbu, brīvdienās vajadzīgs laiks ģimenei, iepirkumiem, mājas uzkopšanai, var nebūt pietiekami daudz laika, lai aptvertu tik daudz informācijas. Dzīve ir pārāk ātra, nav pietiekami daudz laika padziļinātām pārdomām par to, ko dzirdam ziņās, vai pat par to, kas notiek tajā pašā ielā, kurā dzīvojam.

Laikmetīgā māksla var dot vismaz ieskatu dažādā problemātikā, par kuru turpināt domāt. Man nav vienkāršu atbilžu, un ceru, ka, izejot no izstādes, skatītājiem būs vairāk jautājumu, varbūt viņi gribēs kaut ko "saguglēt", varbūt jutīsies iedvesmoti. Laikmetīgā māksla nav viegla pieredze, es to nesauktu par izklaidi, tas ir intelektuāls vingrinājums. Tomēr es negaidu, ka publika visu zinās vai sapratīs. Es gribētu aicināt cilvēkus ierasties uz izstādi atvērtiem un atrast tajā kaut ko jaunu, ko apgūt, balstoties uz to, kas katram ir svarīgs.

Kā pašreizējā situācija, ko izraisījusi koronavīrusa izplatība, ietekmēs mākslas pasauli un festivālu Survival Kit?

Šī situācija skars visu pasauli, arī mākslas pasauli un festivālu kā tās daļu. Patlaban mēs saskaramies ar daudzām bailēm, satraukumu, neskaidrībām... Tas ir pasaules gals, kādu mēs to zinājām. Nevaru paredzēt, kā tieši mainīsies pasaule, bet no šī brīža nekas vairs nebūs tā, kā bijis līdz šim, arī Survival Kit. Mums ir izaicinājums atrast veidu, kā to ne tikai atvērt, bet arī rīkoties, ņemot vērā apstākļus, izmantot apstākļus, nevis izlikties, ka nekas nav noticis.

Pašreiz daudzas institūcijas pāriet tiešsaistes režīmā, esmu diezgan kritiski noskaņota pret šo stratēģiju, un Survival Kit mēs tai nesekosim. Festivāls ir dzimis krīzes laikā kā veids, lai caur vizuālo mākslu meklētu pretošanās stratēģijas, mums ir daži iespējamie scenāriji, taču laiks rādīs.

Tā kā festivāls drošības jēdzienu sola aplūkot no dumpinieciska skatpunkta, nevaru nepavaicāt, ko jūs domājat par patlaban arvien pieaugošajiem drošības pasākumiem pasaulē.

Tas nav vienkāršs jautājums. Uzskatu, ka sociālās distancēšanās pasākumiem ir iemesls, jo daudziem cilvēkiem šī epidēmija ir letāla. No otras puses, vai pašizolācija mājās ir droša visiem? Mēs nevaram pieņemt, ka mājas pēc noklusējuma ir droša telpa un ka visiem vispār ir mājas. Daudziem cilvēkiem drošība nāk ar trauksmi un bailēm, bezdarbu, nabadzību un nedrošību, atšķirtību no tuviniekiem, vardarbību ģimenē un sāpēm, vientulības sajūtu un depresiju. Izstādes kodols būs tieši cilvēku attiecību drošība. Izstāde tika plānota jau ilgu laiku iepriekš, un es esmu satriekta, cik tā izrādījusies tuvu tam, ko šobrīd esam spiesti atzīt par nenoliedzamu krīzes stāvokli tik daudzos līmeņos. 


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Top komentāri

Pravietisnejaukais
P
Bībele, Dieva Vārds, Psalms 127:1,2 Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. 2 Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Maskas krīt lēni(1)

Mēdz teikt, ka slūžas nāk vaļā, kad kaut kas ir sakrājies un sāk gāzties ārā ar daudz lielāku jaudu nekā jebkad agrāk, bet šis mirklis vēl ir jāgaida.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja