Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Filmas 12 gadi verdzībā recenzija. Verdzība, vēsture, veiksme

Deviņiem Oskariem nominētā filma 12 gadi verdzībā ir britu režisora Stīva Makvīna vērienīgākais darbs

Kad vēl skatīties kino, kura kvalitāte pretendē uz ko vairāk nekā jestra izklaide? Protams, ap gadumiju, kad ASV sākas tā dēvētā balvu sezona, kas kulminē ar Oskariem, – šogad Amerikas kinoakadēmiķi zeltītās figūriņas izsniegs 2. martā. Līdz tam ir visas iespējas sakoncentrēties uz labāko un kvalitatīvāko, ko spēj piedāvāt amerikāņu kinoindustrija. Arī kinoteātru repertuārs tuvākās piektdienas sola dažu labu patīkamu mirkli – Latvijā uz ekrāniem cita pēc citas nonāk filmas, kas jau tikušas pie nozīmīgām balvām, turklāt var cerēt uz visnozīmīgākajām. Pirms nedēļas startēja Dalasas pircēju klubs, šopiektdien – 12 gadi verdzībā, vēl pēc nedēļas – Amerikāņu afēra, atliek vien gaidīt Volstrītas vilku un Osedžas zemi. Tās visas ir filmas, kuru nosaukumi figurē sezonas līderu sarakstos. Filmai 12 gadi verdzībā kopā ar absolūti cita žanra pārstāvi – "kosmisko" Gravitāti – statistiski ir liela iespēja kļūt par Oskaru sacensības laureātēm: Gravitātei, kas paralēli savām tehniskajām kvalitātēm ir kļuvusi arī par vienu no gada pasaulē vislabāk nopelnījušajām amerikāņu filmām, ir 10 nomināciju, gluži tāpat kā Amerikāņu afērai, savukārt daudz dramatiskākās, reālistiskākās toņkārtās veidotajiem 12 gadiem verdzībā ir deviņas Oskara nominācijas. Tai skaitā arī izredzes uz svarīgāko – gada labākās filmas – Oskaru. Filma 12 gadi verdzībā atkāpjas no šā gada Oskaru modes tendencēm – stāstīt simpātiskus, intriģējošus retro stāstus no nesenās Amerikas vēstures, kas smelti gan FIB darbībā (Amerikāņu afēra), gan AIDS izplatībā (Dalasas pircēju klubs), gan Volstrītas biznesmeņu nesātīgajā uzdzīvē un afērās (Volstrītas vilks). Vēl viens baltais zvirbulis – Gravitāte – dodas kosmosa izplatījumā, savukārt 12 gadi verdzībā – XIX gadsimta Amerikas vēsturē, ķeroties pie verdzības tēmas. Taču arī šī filma uzticas dokumentalitātei – tās pamatā ir literārs Solomona Nortapa paša pieredzē un pārdzīvotajā balstīts darbs.

Verdzības šausmas

Solomons Nortaps arī ir šīs filmas galvenais varonis. Brīvais afroamerikānis, kurš kopā ar ģimeni dzīvo Ņujorkas štatā, taču tiek sagūstīts un pārdots verdzībā uz Amerikas dienvidiem. Faktiski visa filma ir viņa pazemojošās pieredzes hronika. Ja vien filmas veidotājiem nebūtu dokumentalitātes balsta un avotu, filmai varētu pārmest pārspīlējumus un tendenciozu baltās rases pārstāvju "dēmonizāciju" un vēl forsētu vardarbību. Diemžēl pārmetumi nebūs korekti, vēstures liecības un Solomona Nortapa pieredze, un viņa sarakstītais to neļauj darīt. Režisors Stīvs Makvīns kopā ar ļoti talantīgu aktieransambli šo XIX gs. agresīvā rasisma pieredzi padara par emocionāli šokējošu mākslas darbu, jā, arī ideoloģiski ļoti konsekventu darbu. Verdzības brutalitāte, necilvēciskums, vergu absolūtais beztiesiskums, baltās rases nemotivētā pārākuma apziņa uz kinoekrāna vēl nekad nav bijusi tiek nešaubīgi nosodāma kā šajā Stīva Makvīna filmā.

Solomons savā pieredzē izbrien elles lokus, lai gan starp viņa saimniekiem plantatoriem gadās arī mākslu mīlošs un inteliģents eksemplārs, kuru spēlē aktieris Benedikts Kamberberčs – visu mīlētais britu TV seriāla Šerloks Holmss. Viņš savam vergam gatavs dāvināt pat vijoli, taču nespēj pasargāt no kādas aizvainotas baltās niecības naida un pārdošanas citam plantatoram, vārdā Edvīns Epss, kuru spēlē nu jau par zvaigzni dēvējamais Maikls Fasbenders. Gadi pie Epsa ir nemitīga šausmu pieredze – ne vien vardarbības upura, bet arī skatītāja un piespiedu kārtā arī līdzdalībnieka lomā. Epsa saimniecībā un kokvilnas plantācijās necilvēciskas ciešanas jāpiedzīvo jaunai nēģerietei Petsijai, kuru spēlē debitante Lupita Njongo. Viņas varone vienlaikus ir gan sadistiskā plantatora iekāres, gan viņa sievas mežonīgā naida objekts, gan zvērīgas vardarbības upuris.

Rasisma patiesā seja

Vērts uzsvērt faktu, kas, iespējams, nav pamanāms pirmajā acumirklī – filmu par Amerikas rasisma patieso seju ir filmējuši nevis paši amerikāņi, bet gan briti. Britu aktieri arī spēlē galvenās lomas – īpaši augstu tiek novērtēts Solomona lomas tēlotāja Čūitela Edžiofora darbs – viņš ir atzīts britu aktieris ar lielisku karjeru teātrī, kuram līdz šim Holivuda piedāvājusi otrā plāna lomas (teiksim, saspēlē ar Andželīnu Džoliju komerctrillerī Salta). Solomona loma neapšaubāmi ir kļuvusi par viņa pirmo spilgto solo. Savukārt aina, kurā Solomons ilgi balansē ar cilpu ap kaklu, gaidot saimnieku, kurš vienīgais var pārtraukt šo eksekūciju, kamēr visapkārt rit idilliska dzīve – spēlējas bērni, tālā plānā garām paslīd cilvēki, pieraduši pie eksekūcijām kā pie ikdienišķas parādības –, visdrīzāk ieies kinovēsturē. Taču kopumā filmā netiek akcentēti īpaši izsmalcināti kinovalodas paņēmieni, Makvīns par prioritāru ir uzskatījis secīgu stāstījumu, ievērojot Holivudas tradīcijas, nevis vizionārus eksperimentus. Sarežģīti, profesionāli rafinēti ir izveidota aina ar verdzenes Petsijas sodīšanu. Visu cieņu jaunajai amerikāņu aktrisei Lupitai Njongo, Jeila Universitātes absolventei, kuras debijas loma 12 gadi verdzībā atnesusi viņai arī Oskara nomināciju. Protams, nevar nepieminēt britu aktieri Maiklu Fasbenderu, kurš ir visu Stīva Makvīna filmu aktieris – viņš filmējies gan 2008. gada filmā Bads (Hunger), gan skandalozi seksuālajā filmā Kauns (Shame, 2011) –, turklāt pēdējos gados ļoti intensīvi strādā Holivudā (Prometejs, Starpnieks u. c.). Fasbenders plantators pilntiesīgi var kļūt par rasisma kā vēsturiska nozieguma personifikāciju – viņa varonis izbauda varu pār saviem vergiem un viņu likteņiem. Tomēr tā sadistiskā bauda, kādu Fasbenders nežēlo, spēlējot plantatoru, liek cerēt, ka neģēlis, pie kura nonācis Solomons, ir klīnisks izņēmums, nevis norma, kas gan ne mazākā mērā neattaisno ne viņu, ne viņa baisos darbus, ne verdzību. Jāpiebilst, ka sīkā, bet funkcionāli ļoti būtiskā lomiņā ir arī viens no šīs filmas producentiem – aktieris Breds Pits. Vēl viens uzskatāms atgādinājums, ka Pits kā producents strādā ar sarežģītiem, tematiski nozīmīgiem projektiem (sk. arī viņa līdzproducēto Terensa Malika Dzīvības koku).

Britu mākslas zvaigzne

Tā nu esam nonākuši pie Stīva Makvīna (1969) – šīs filmas režisora, kurš vienlaikus ir arī viens no mūsdienu Lielbritānijā atzītākajiem laikmetīgajiem māksliniekiem. 2006. gadā Makvīns ieguva prestižo Tērnera balvu. Kopš tā laika Makvīns ir attālinājies no laikmetīgās mākslas un galeriju dzīves, lai konsekventi realizētu savus eksperimentus šķietami demokrātiskākā medijā – kino. Makvīns kino ienāca skaļi – ar teju vai fizioloģiski precīzu īru cietumnieku bada streika "hroniku", kurā galveno lomu spēlēja Maikls Fasbenders. Sekoja Fasbendera un Makvīna "Ņujorkas ekskursija" – filma Kauns vienlaikus bija gan Ņujorkas japija vientulības, gan tās izpausmes – agresīvas seksualitātes – pētījums. (Neviena no šīm Makvīna filmām līdz Rīgas kinoteātriem nav nonākusi, Kaunu rādīja Baltijas pērle.) Abas filmas tika pamanītas starptautiskajā apritē, taču līdz deviņām Oskara nominācijām un gada galvenās filmas statusam netika – tās bija tematiski pārāk "mazas", formāli – arī pārāk radikālas (bads un sekss kā inspirācija kinovalodas meklējumiem Makvīna izpildījumā gan ieguva ļoti talantīgu realizāciju). 12 gadi verdzībā ir filma, kurā Makvīns ķēries pie lielas, svarīgas tēmas – verdzība. Tēma, kas amerikāņu kino līdz šim ir bijusi pārstāvēta ļoti margināli. (Jāpiemin, ka līdz pat XX gs. 60. gadu izskaņai ASV funkcionējošais Heisa kodekss, kas tematiski ierobežoja ASV kino, strikti limitēja melnās rases cilvēku klātbūtni un to funkcijas uz ekrāna. Piemēram, kategoriski bija aizliegts attēlot romantiskas un intīmas attiecības starp baltās rases pārstāvi un afroamerikāni.) Pēdējā pusgadsimtā ar baltās rases zvērību atmaskojumu uz ekrāna kinematogrāfs nav pārāk aizrāvies – ir bijis Stīvena Spīlberga Amistads, pavisam nesen – ciniski ironiskais Kventina Tarantīno Atbrīvotais Džango, bet tik skarbs, dokumentāli motivēts darbs kā Stīvam Makvīnam – noteikti ne.

Lūk, arī atbilde uz jautājumu, kālab tieši šī filma visdrīzāk būs šīs sezonas galvenā filma, kas arī saņems nevienu vien Oskaru, – tā ir filma, kas veltīta lielai, vēsturiski svarīgai tēmai, konfrontējot Ameriku ar tās vēsturi – bez īpašas smalkjūtības skatītāja dvēseles komforta un laba noskaņojuma vārdā. Šīs konfrontācijas sekas ir – šoks. Un, jā, protams, cieņas apliecinājumi Stīva Makvīna drosmei. Kaut arī, manuprāt, šī režisora abas iepriekšējās filmas, būdamas tematiski "mazas", turklāt bez pretenzijām uz Amerikas vēstures revīziju, mākslinieciski tomēr ir viengabalaināki un pārliecinošāki darbi.

12 gadi verdzībā/12 Years a Slave ****

Drāma. Lielbritānija, ASV. 2013.
Režisors Stīvs Makvīns. Lomās Čūitels Edžiofors, Lupita Njongo, Breds Pits, Maikls Fasbenders, Benedikts Kamberbečs, Pols Džamati 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja