Tieši tas ienāca prātā Gidona Krēmera un Baltijas kemerorķestra
Kremerata Baltica spēlētās mūzikas sakarā. Tā šoreiz bijā tīri
Autrumeiropas programma ar baltiešu komponistiem centrā un spilgti
uzjundīja domas par mūsu mūžīgi skumju mākto dvēseli. Varbūt arī labi,
ka milzu politiskā gatavošanās — kā nekā prezidenti no Latvijas,
Lietuvas, Vācijas un Igaunijas parlamenta spīkere un Vācijas kultūras
ministra uzruna (kas pieminēja Vācijā dzīvojošos mūziķus Baibu Skridi,
Arvo Pertu, Dāvidu Geringu, skat.
Tā vien šķiet, ka XX gadsimata otrajā pusē mūsu kultūra ir pamazām sākusi zaudēt klasisko pilnību — ir tā, itin kā klasika lēni izirtu mums uz rokām un mēs tiektos dziļi izdzīvot vien atsevišķus mirkļus, skaņas, nojautas, nedomājot par lielo kopsakaru. No Šostakoviča Kamersimfonijas, kas šajā programmā bija klasiskās domāšanas un pilnskanības stūrakmens, datēta vēl ap gadsimta vidu, līdzās Leonīda Desjatņikova un Henrika Gurecka tik atšķirīgajam 80.un 90.gadu muzikālajam teātrim, kur Gidons Krēmers veca lejerkastnieka lomā, bet Reinuts Teps dragā klavesīnu kā ritma grupas ģitāru, Baltija mūs XX gadsimta beigās ieved arvien sašķeltākā (vai varbūt tieši otrādi viengabalainākā?) pasaulē, kur valda mazā, klusā, lēnā skaistuma kults.
Sirms vācu kungs pēc koncerta kratīja galvu un teica: tā Vaska Musica dolorosa, tas ir kaut kas neticami aizkustinošs. Šo aizkustinājumu nevarēja nejust, kad aplausos izplūda 2200 lielais klausītāju pulks. Ne mazāku pārsteigumu izvilināja Dzūkijas dziesmu teicējas balss, kas ievadīja Kutāviča Dzūku variācijas, kur pēc intensīvas orķestra attīstības dziesma tiek iekalta klasiskās četrbalsības sudraba bruņās. Savaldīta. Ierāmēta. Eiropeizēta.Un Arvo Perta Pasakaljā, kas tapusi jau XXI gadsimtā, šķiet, vispār maz kas dzirdams ir palicis pāri — tikai daži ģēnija pieskārieni vijolei, daži vibrafona tinkšķi, daži stīgu orķestra vaidi…
"Vai, vai mūsu mīļie…" Šo acīmredzot gaišredzīgo repliku ap Latvijas valsts dzimšanas laiku Rainis licis atkal un atkal izdvest Uguns un nakts korim. Tagad pagājuši 90 gadi, skumjas kļuvušas rafinētākas.
Izcilajai celtnei atbilstošs koncerts — arī tādu repliku dzirdēju pēc koncerta. Hansa Šarona projektētā un 1963.gadā uzceltā Berlīnes filharmonija, kuras veidošanā ar savu redzējumu piedalījies pat Herberts fon Karajans, nav zaudējusi neko no sava ekscentriskā spožuma un kvalitātes, ko nevar teikt par daudziem gadsimta mijā tapušiem postmodernisma paraugiem, kas jau morāli apsūbējuši kā sava laika pretenziju liecinieki. Tīrā zeltainā 60.gadu modernisma klasika ir dzīva un uzrunājoša, tā esot skanējuma ziņā labākā koncertzāle pasaulē. Berlīne bez tās vairs nav iedomājama tāpat kā bez saviem filharmoniķiem, kuru mājaslapā lasām, ka viņi savu mājvietu, viesodamies Baltijā, labprāt atvēl Kremerata Baltica mūziķiem, kas tur atkal koncertēs 4.jūnijā.