Lejā nebeidzamā straumē, kuru līdz galam neaptur pat luksofora sarkanie signāli un sastrēgumi, mazās mašīnītes dala ceļu ar sarkanajiem autobusiem, nevērīgi piekrāmētiem kravas treileriem un motocikliem, eleganti melnajiem taksometriem un dārgiem limuzīniem, pie kuru stūrēm lielākoties ir iebraucēji, kam patīk pazīmēties – indieši, melnie un krievi.
Kāpēc arī man tik ļoti patīk Londona? Ne jau tikai tāpēc, ka te ir Eiropas rokmūzikas galvaspilsēta, kur ik vakaru notiek kāds koncerts, uz kuru gribētos aiziet. Otrs mani piesaistošais iemesls varētu būt visā pasaulē, vismaz Eiropā visplašākais gan jaunu, gan arī lietotu vinila skaņu plašu klāsts veikalos un tirdziņos. Arī šoreiz jau esmu papildinājis savu kolekciju ar krietnu čupiņu – Cold War Kids, The Tenagers, The Holloways, Kate Naš, Art Brut, Joy Division, Siouxsie, Roisin Murphy un arī pavisam drīz ar diviem koncertiem Rīgā gaidāmā Jose Gonzalez mazajām singlu platītēm. Uz pēdējās noteikti mēģināšu Rīgā dabūt mākslinieka autogrāfu, jo, kā jau kādā savas grāmatas Rokupācija bildes parakstā minēju, abi ar Kristapu Kalnu esam kaislīgi autogrāfu mednieki un tas, bez šaubām, jāuztver absolūti nopietni.
Vēl man priekšā Kamdena, kur noteikti veselu dienu pavadīšu, pārcilājot lietoto plašu tonnas. Esmu pat iegādājies portatīvu plašu atskaņotāju, kas darbojas arī ar baterijām, ļaujot sarīkot skaņu plašu klausīšanos mežā, atelpas brīdī pļavā siena laikā vai pludmalē sauļojoties. Vinila plašu ēra atgriežas – to es prognozēju jau pirms dažiem gadiem, daudziem par lielu izbrīnu pie katras izdevības joprojām papildinot savus plašu krājumus. Kompaktdisks, kas tik viegli kopējams vai izgatavojams paša spēkiem, digitālos skaņu failus ierakstot matricē, ir zaudējis savu vērtību un īstumu. Tādas pašas skaņas kvalitātes iegūšanai tad jau var lietot visparastāko MP3 atskaņotāju, un daži dīdžeji jau savā darbā lieto portatīvos datorus – atnāk, pieslēdz un ballīte gatava. Ja dīdžejs lieto tikai plates, ir skaidrs, ka šī mūzika ir tīra manta, kas arī augstāku skaņu frekvenču dēļ ir ausij tīkamāka un uztveri kairinošāka. Nepiekrītu Kasparam Bindemanim, kurš mēģināja iestāstīt, ka plašu lietošana ir arhaisms, bet viņam kā cilvēkam, kurš diemžēl dzird mazāk nekā vairums, tas piedodams.
Analogā atskaņotāja adatas tiešais kontakts ar plati, to mazliet lietošanas procesā skrāpējot kā kaisles pilnas sievietes nagi vīrieša muguru, ir tik intīms, ka tas neizjauc saikni starp mūziķi, instrumentu, gatavo ierakstu, klausītāja ausi un sirdi. Turpretī lāzera stars kompaktdisku neskar – tikai tam „uzmet aci“, nolasot informāciju ar distanci. Kāds tur vairs kontakts? Tāpat ar to rakstīšanu – turot pildspalvu rokā un pieskaroties arī papīram, mēs uz tā atstājam savas pēdas – mazliet plaukstu sviedru mitruma un smaržas, atkarība no sava dvēseles stāvokļa, arī attieksmes, kuras rezultātā papīrs būs vairāk vai mazāk saņurcījies. Un vēl rokraksts – tas taču pasaka par cilvēku tik daudz, cik šiem pārspīlēti glītajiem drukātajiem burtiņiem nekad nebūs pa spēkam.
Turpināšu par to Londonas magnētisko iedarbību pavisam drīz. Jāiet pie turkiem jānoēd kāds kebabs.