Leģendārais fotožurnālists, kuru pagājušā gadsimta otrajā pusē pazina visa Latvijas sporta sabiedrība un kopš interneta komentēšanas iespēju sākuma labi pazīst latviski rakstošā virtuālā pasaule, savos 87 gados par veselību nesūdzas. Tagad viņš, viens no vairs tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmiem padomju pusē karojušajiem latviešu karavīriem, kas vēl palikuši dzīvi no 201.latviešu strēlnieku divīzijas.
Kā savas apskaužamās veselības iemeslus Mežavilks min nevīstošu interesi par skaistām sievietēm un alkohola nelietošanu kopš 1945.gada 9.maija. Klausoties Mežavilka stāstos par to, kādus tik slavenus cilvēkus viņš savā mūžā nav saticis un konsultējis, rodas iespaids, ka viņš ir stāvējis arī blakus Dievam tam Kungam radīšanas brīdī un devis padomus, vai arī otrādi. Fantazētājs, Minhauzens, Klibais Nikons — kādi tik epiteti nav veltīti Zigurdam, tomēr, arī tad, ja viņa stāstīto izdala ar "Mežavilka koeficientu", kas viņa paziņām parasti ir 1:5, paliek ne tikai viņa apskaužamas pašreklāmas spējas, bet arī iespaidīga pieredze.
Pēdējā vārda meistars
Tā paaudze, kas uzauga kopā ar humora un satīras žurnālu Dadzis un atceras Zigurda Mežavilka brāli, populāro karikatūristu un gleznotāju Uģi Mežavilku, pat iedomāties nevar, cik brāļi bija dažāda rakstura, stāsta Uģa meita, rakstniece un Dienas Žurnālu maketētāja Rūta Mežavilka: "Grūti saprast, kā vienā ģimenē varēja rasties divi tik ļoti raksturos atšķirīgi cilvēki — mans tētis Uģis, kautrīgs un sevī vērsts, un ekstravertais un superkomunikablais Zigurds. Viņam nekad nav bijuši saprotami padomju cilvēkā iedzītie principi "nedrīkst tāpēc, ka nedrīkst" un "nevaram, tāpēc ka nevaram".
Zigurds Mežavilks ir patiešām leģendārs sporta fotogrāfs, — vērtē cits sporta žurnālists Arturs Vaiders: "Daudzas viņa fotogrāfijas ir unikālas un, cerams, bagātinās mūsu fotofondus. Kur tikai Zigurds nav bijis, ar ko nav ticies! Reizēm gan realitāte sāk jaukties ar Minhauzena cienīgu izdomu — ne tik daudz par notikumu, cik par paša lomu notikumā. Tāpēc sāk šķist – bez viņa Leica kameras knikšķa Jānis Lūsis nebūtu uzstādījis pasaules rekordus, Skaidrīte Smildziņa nesamestu pusi no gūtajiem punktiem, Emīlija Sonka tik ātri negrieztu pedāļus. Viņa draugu pulkā laikam nav tikai Nelsona Mandelas un Dalailamas, viņš laikam nezina tikai suahili un jamalu valodas. Kā to visu Zigurds ir spējis, tas, iespējams, paliks mūžīgais noslēpums. Savukārt, šobrīd savos 87 gados ir možs un aktīvs interneta fans, tur viņu var sastapt ne tikai kā Zigurdu Mežavilku, bet arī kā Timberwolves, Metsasisu un gan jau vēl kādā citā paskatā."
Sporta žurnālists Egils Jurisons Mežavilku atceras jau kā vecāko kolēģi avīzē Sports. "Zigis diktēja ātrumu. Viņa argumenti bija dzelžaini, otram pēdējo vārdu viņš nekad neatstāja un vienmēr palika pie sava. Vēl kāda lieta: Zigim ļoti patika jaunas skaistas sievietes. Piemēram, ēdnīcā paņēmis bez rindas to, kas viņam kā kara veterānam pienācās, Mežavilks pārlaida ērgļa skatienu zālei un, ja pie kāda galdiņa ieraudzīja sēžam sievieti vienu pašu, uzsmaidīja, kliboja viņai klāt, apsēdās, rādīja fotogrāfijas. Šāda aina atkārtojās gadu no gada."
Visiem, kas bija ar mieru klausīties, Zigurds mēdza lasīt lekcijas par svešvalodu, jo īpaši angļu valodas, zināšanu nepieciešamību, alkohola lietošanas kaitīgumu un ievērojamām personām, ko viņam laimējies sastapt, intervēt un nobildēt, atceras Rūta. "Viņš kaitināja. Viņu nebija iespējams neievērot. Viņu nesaprata. Par viņu smīkņāja. Nu kāpēc viņš visu laiku cenšas iztaisīties par ārzemnieku! — Nu ko viņš ar to savu angļu valodu, tā mums nemūžam nebūs vajadzīga. Dzīve pierādīja pretējo. Savukārt daudzi no tiem, kuri smīkņāja par Zigurda nedzeršanu, savas dzīves gaitas beiguši alkohola dēļ priekšlaicīgi."
Arī tagad Zigurdam ir savs viedoklis gandrīz par visām sabiedriski politiskajām norisēm, un jāteic — lielākoties ļoti kategorisks (it īpaši par hokeju, ko Mežavilks sauc par tārpu Latvijas sporta ābolā). Tikmēr par karu kopumā Mežavilks izsakās daudz skopāk nekā par citām tēmām, un, kā atceras Rūta, senāk par to neesot stāstījis pat ģimenes lokā.
Kara rētas
Vaicāts, kāpēc Padomju Savienība uzvarēja karā, Mežavilks nikni pārjautā: "Kādā karā? Neesmu pamanījis, ka viņi būtu uzvarējuši. Vācieši ir īstie vinnētāji, paskaties, kā viņi dzīvo." Tomēr no piedāvājumiem pieņemt Krievijas pilsonību, kas dotu iespējas saņemt attiecīgu pensiju, Maskavas aizstāvis atteicies. Jautājumā par to, vai Latvijai vajadzēja pakļauties PSRS uzspiestajiem bāzu līgumiem un nepretoties okupācijai 1940.gadā, Mežavilks ir kategorisks: "Es Ulmaņa vietā noteikti būtu devis pavēli šaut! Tos latviešus, kas saka, ka Latvija tad būtu salauzta, vajag vēlreiz uz Sibīriju aizsūtīt — karu neoduši, pļāpā, ka Latvija būtu iznīcināta!"
Frontē pie Maskavas Mežvilks dabūja pimo ievainojumu. "Naktī, nomaskējušies visi baltā, skatāmies uz pretinieka pozīcijām. Tikai binokļa stiklus nevar nomaskēt ne ar ko. Kādus 500 metrus no mums bija vācieši. Pamanīju šāviena uzliesmojumu. Instinktīvi noliecu galvu sniegā, un lode man aizķēra galvu. Tiku kontuzēts, bet galva palika vesela. Nogulēju kādu laiku, vācietis laikam domāja, ka esmu nošauts. Bet es manam kara biedram, kas bija turpat blakus, izstāstīju, no kurienes vācietis šāvis. Tas binoklī viņu pamanīja... un vācietis pēc tam vairs nevarēja šaut."
Izārstēts pēc pirmā ievainojuma, Mežavilks kļuva par pulka šaušanas un ieroču apmācības instruktoru, tad pabeidza radiotehnisko karaskolu un kā radists ar izlūklidmašīnu lidoja virs Vācijas. Reiz viņu lidmašīnu notrieca. Par šo gadījumu Mežavilks sīkāk runāt nevēlas, jo dzīvu liecinieku vairs neesot, tātad viņš varot "sastāstīt nezin ko".
Sekoja kara gaitas Latviešu korpusa sakaru bataljonā. Tur arī pie Blīdenes Mežavilks pazaudēja kāju zem ceļa — pie kājām sprāgusi granāta. Ar sanitāro vilcienu aizvests uz Urāliem, viņš tur sagaidīja kara beigas, 9.maijā izdzerdams pēdējo šampanieti. Ieguvis kājas protēzi, Mežavilks tā satrenējās, ka vēlāk varēja pat spēlēt volejbolu!
Visu rakstu par Zigurdu Mežavilku lasiet Sestdienā!