Tendences un viļņi

Šķietami visobjektīvākais rādījums ir statistikas dati – filmu skatītāju skaits. Tomēr tas ir arī visvienkāršotākais veids, ar kādu tiek mērīta atdeve. Šajā gadījumā – kinonozares un konkrētu filmu atdeve. Pirms pievēršamies skaitļiem, atgādināšu Eiropas valstu un tai skaitā arī Latvijas kino īpašo statusu – tā ir gan dotēta kultūras nozare, kur valsts atbalsta intensitāti konkrētas filmas veidošanai nosaka Eiropas Savienības regula un normatīvie akti, gan arī radošā industrija. Tāpēc skatītāju skaits ir tikai viens no iespējamajiem šīs kultūras nozares vērtēšanas kritērijiem. 

Nesen publiskotie statistikas rezultāti apliecina pozitīvu tendenci: 2019. gadā latviešu kino skatītāju skaits kinoteātros noturējies 2018. gada līmenī, kad Latvijas kino sasniedza vēsturiski visaugstākos apmeklētības rādījumus atjaunotās neatkarības laikā. Šis fakts pamatā bija skaidrojams ar apjomīgo Simtgades programmu un mērķtiecīgi īstenotu filmu izplatīšanas stratēģiju, izlīdzinot diemžēl ierasto disbalansu starp filmu pieejamību Rīgā un ārpus tās. Mērķtiecīgā pieeja veicināt Latvijas filmu pieejamību reģionos 2018. gadā, piesaistot vairākus izplatītājus, ir turpinājusies arī 2019. gadā, kad Latvijas filmu skatītāju kopējais skaits 548 938 teju harmoniski sadalās divos blokos: skatītāji Rīgā un skatītāji ārpus galvaspilsētas (pārdoto biļešu skaits Rīgā – 287 126, ārpus tās – 261 812). 

Kāpēc skaitīt skatītājus 

Pirms ķeramies pie Latvijas filmu sekmēm, jāuzsver, ka pēdējos gados ir būtiski mainījušies gan mediju lietošanas paradumi, gan filmu piedāvājums un pieejamība legālajās platformās. Pasaules kinoindustrijā revolucionāras pārmaiņas ir ieviesušas globālās straumēšanas platformas, kas kļuvušas arī par nozīmīgiem satura ražotājiem. Pieminēšu vienīgi visvarenāko lielo spēlētāju Netflix, kas no DVD nomas kantora, kāds tas bija savas darbības sākumā 1997. gadā, ir kļuvis par globālu kompāniju un oriģinālsatura ražošanas apjomu ziņā nu jau pārspēj nozīmīgas Holivudas studijas. Un par spīti mūsu arvien lielākajai atkarībai no dažādām mobilajām platformām un straumēšanas kanāliem – gan globāliem, gan lokāliem (Shortcut.lv u. c. ) – joprojām savas pozīcijas nezaudē klasiskās filmu izrādīšanas vietas – kinoteātri. Tātad veids, kā filmas izrādītas kopš kino pirmsākumiem. 

Laikmetā, kad arvien vairāk palielinās dažādu filmu, audiovizuālo produktu piedāvājums interneta platformās, laiku pa laikam nākas saskarties ar sirsnīgu neizpratni, kālab gan filmu izrādīšanai kinoteātros joprojām tiek piešķirta tik liela nozīme. Atbilde ir vienkārša kā āmura sitiens pa galvu – tā ir nauda. Par spīti Netflix un citu līdzīgo triumfam globālās kinoindustrijas ienākumu vislielāko daļu veido ieņēmumi no filmu izrādīšanas kinoteātros. Arī kinoteātros pārdoto biļešu skaits ir visobjektīvākais kritērijs, kas uzrāda konkrētas filmas skatītāju skaitu. Dati par to, cik daudz cilvēku katru filmu ir noskatījušies dažādās platformās, ir grūti pieejami. Globāli šo tendenci ir ieviesuši Netflix, kas principiāli nedalās ar filmu un seriālu skatītāju skaitu, ja vien tas nav viņu mārketinga interesēs (piemēram, paziņojot, ka Mārtina Skorsēzes filmu Īrs/The Irishman pirmajā nedēļā Netflix noskatījās 17 miljonu skatītāju u. tml.). Līdz ar to arī dati, cik daudz cilvēku konkrēto latviešu filmu noskatās interneta platformās (piemēram, Shortcut.lv u. c.), paliek filmas izrādītāja un tās tiesību turētāja (producenta) diskrētais noslēpums. 

Tendences redzamā puse ir divu vadošo Latvijas telekomunikāciju kompāniju (Tet un LMT) pēdējos gados strauji pieaugusī interese par Latvijas filmām un nereti arī gatavība tās atbalstīt finansiāli, pēcāk iegūstot tiesības filmu izvietot savā digitālajā platformā. Tātad Latvijas filmas šajās platformās skatās. Otra šīs tendences redzamā puse ir jau minēto Tet un LMT koncernu vēlme kļūt par sava oriģinālsatura veidotājiem un producētājiem. Piemēram, LMT pērn finansēja lokālu eksperimentu fantastikas žanrā – filmu Tur, kas tika izrādīta kinoteātros, – un arī seriālu. Savukārt Tet šajās dienās startē ar dāmu seriālu Terapeite bez grāda (rež. Intars Rešetins). Cik nojaušams, process turpināsies un tikai pieņemsies spēkā. 

Auditorijas dinamika 

Tālāk lai runā sausi skaitļi. 2010. gads bija labs gads – uz kino noskatīties Jāņa Streiča Rūdolfa mantojumu devās vairāk nekā 96 tūkstoši ļaužu. Togad Latvijas filmas kinoteātros noskatījās 146 tūkstoši skatītāju, 6,95% no 2,1 miljona, kas gada laikā apmeklējis kinoteātri. 

2011.–2012. gadā skatītāju skaits bija mazāks (attiecīgi – 4,48% un 4,51%), 2013. gadā – 6%. 2014. gadā Latvijas filmas kinoteātros noskatījās 175 207 skatītāji (7,58% no kopējā skatītāju skaita – 2,31 miljona). Savukārt 2015. gads bija kritisks: kaut arī kopējais kino apmeklējumu skaits Latvijā bija nedaudz pieaudzis (2,36 miljoni skatītāju), Latvijas filmas kinoteātros noskatījās 90 tūkstoši skatītāju (3,81%), kas skaidrojams ar populāru Latvijas spēlfilmu trūkumu konkrētajā gadā. Tas bija arī retais gads, kad par visvairāk skatīto Latvijas filmu kļuva dokumentālā filma – Prāta vētra: starp krastiem, kas kinoteātros sapulcināja 24 tūkstošus skatītāju. Tomēr starp desmit gada vispopulārākajām filmām Latvijas kinoteātros nebija nevienas latviešu filmas – gada līdere ar 168 tūkstošiem skatītāju bija ASV animācijas filma Minjoni/Minions. 

2016. un 2017. gadā rezultāti bija labāki. Latvijas filmas kinoteātros attiecīgi noskatījās 185 tūkstoši un 194 tūkstoši skatītāju. 2016. gadā uz ekrāniem iznāca Melānijas hronika (rež. Viesturs Kairišs), kuru gada ietvaros noskatījās 76 tūkstoši skatītāju, kā arī Svingeri (rež. Andrejs Ēķis; 50 tūkstoši skatītāju 2016. gadā un vēl 58 tūkstoši – 2017. gadā) un Es esmu šeit (rež. Renārs Vimba; 26 tūkstoši skatītāju), ar to jau iezīmējot plašāku filmu žanrisko un tematisko spektru. Savukārt 2017. gadā tika sagaidītas Simtgades filmu programmas pirmās pirmizrādes – programmu sāka ģimenes filma Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (rež. Varis Brasla), kas ar 76 tūkstošiem skatītāju kļuva par gada otro visvairāk skatīto filmu (pirmā – ASV animācijas filma Nejaukais es 3/Despicable Me 3). Kopējais Latvijas filmu skatītāju skaits kinoteātros 2017. gadā bija 1,94 miljoni (kas gan joprojām ir tikai 7,84%).