Vēl pirms desmit gadiem man bija vidusmēra latvieša zināšanas par Igauniju un igauņu valodu, tas ir – faktiski nekādas. Tā kā bērnībā ar ģimeni vasarās braukājām gan pa Igauniju, gan Lietuvu, bez "tere!" zināju arī vārdu "jäätis" ("saldējums", kas savukārt ir vidusmēra igauņa vārdu krājums latviešu valodā). Taču nupat ceļā uz mājām meita sprieda, kā ģērbsies uz svinīgo Igaunijas jubilejas pasākumu bērnudārzā, lai būtu sinimustvalge. Pārāk sarežģīti ātrumā pie sevis iztulkot un pateikt "zili-melni-balts"... "Sarkanbaltsarkans" jau arī tulkojumā izklausītos jocīgi. Bērniem tas, ka ar mammu jārunā latviski, ar tēti – somiski, bet bērnudārzā un ar apkārtējiem – igauniski, īpašus sarežģījumus nerada. Viņi to uztver kā dabisku lietu. Savā starpā gan sarunājas gandrīz tikai igauniski.
Pati patlaban domāju par tulkošanu no igauņu valodas un ceru, ka kopā ar igauņu domubiedriem pamazām izdosies aizlāpīt kaut nelielu daļu no nezināšanas caurumiem par kaimiņiem pamazām. Tas gan ir darbs, kas prasa daudz laika un pacietības.
Kad darba sakarā pārcēlos uz Tartu, centos intensīvi mācīties valodu, bet sākumā tā tik un tā šķita kā tāda fona mūzika, kas apkārt skan, bet no kuras tu nespēj neko uztvert. Pēc skanējuma – kā rūķīša balss, stāstot bērniem vakara pasaku. Tagad saprotu, ka latviešu valoda igauņu ausīm skan diezgan cieti un skaļi, brīžiem var likties, ka es visu laiku lamājos. Varbūt tas izskaidro to, kāpēc latviešu valodā nemitīgi lietojam deminutīvu, it īpaši, runājot ar bērniem, – cimdiņi, zābaciņi... Igauņu valodā to nevajag, jo viss jau tāpat skan mīksti un pūkaini.
Priekšstats par to, kādi ir igauņi vai kādi ir latvieši, cik mēs esam līdzīgi vai atšķirīgi, rodas no ļoti konkrētās personīgās pieredzes, no tā, kādā specifiskā vidē tu esi, ar kādiem cilvēkiem kopā izvēlies pavadīt savu ikdienu. Man noteikti būtu citādi priekšstati, ja es dzīvotu Tallinā, Narvā vai Valgā, ja man būtu cita veida hobiji, ja man nebūtu bērnu utt. Taču ir, protams, arī kaut kādas kultūras un tradīciju iezīmes, kas ar laiku liek sevi manīt. Mana pieredze liecina – igauņi kopumā ietur mazliet lielāku distanci, emocionāli un dziļāki kontakti nerodas tik vienkārši. Tam gan līdzi nāk arī respekts pret personīgo telpu, kas man šķiet svarīgs.
No igauņu skatpunkta mēs esam dienvidnieki, kas mēdz lietas emocionāli pārspīlēt. Igauņi ir vairāk vērsti uz iekšu, bet var sevī slēpt arī ļoti lielu dziļumu.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!