Evija ir stalta, sportiska sieviete baltā uzsvārcī, bet man nav grūti viņu iedomāties nirējas kostīmā Sarkanajā jūrā vairākus desmitus metru zem ūdens vai ceļotājas tērpā kaut kur džungļos Taizemē, Malaizijā, Bali salā, Laosā, Mjanmā, Borneo, Indonēzijā vai citviet pasaulē, kurp viņa ik gadu dodas, zinātniskas intereses vadīta. Evija iederas gan cilvēku, gan zvēru pasaulē un pret tiem otriem izturas ar tādu pašu cieņu un pietāti kā pret homo sapiens.
Dīvainie darbabiedri
Eviju ik vakaru mājās gaida vīrs Aigars, meita Sabīne un vēl «kādas divdesmit mutes» - vāvere Elfijs, Āfrikas pundurezis Mollija, divi bruņurupuči, divas iguānas, leoparda gekonu ģimenīte, hameleoni, bariņš degu, milzīgais Burgundijas putnu zirneklis Gomess, zivis akvārijā, bet stallī mīt divi zirgi. Pusotru gadu vecā sarkanastes boa dzīvo klīnikā, jo vīrs teicis - ja atvedīšot čūsku mājās, viņš iešot prom! Nav jau tik traki! No terārija izņemta, boa veic ķīmisko analīzi - ar mēli aplūko mani un aizlokās atpakaļ pie Evijas. Boa pie Evijas nonākusi kā vairums mājas iemītnieku - iepriekšējie īpašnieki vairs nevarēja par čūsku rūpēties. Evija domā, ka šī boa ir mātīte, kaut cerēja, ka ir tēviņš, jo vīriešu dzimuma čūskas izaugušas ir gandrīz uz pusi vieglākas. Izaugusi mātīte reiz svērs ap 60 kg! Pagaidām vairāk par pieci nebūs.
Savukārt ar zirnekli, kuru Evija pastumda ar otiņu, jāapietas ļoti uzmanīgi - rokās ņemt nedrīkst. Uztraucoties zirneklis sāk ar pakaļkājām berzēt matiņus, un, tiem nonākot uz ādas, būs ļoti nepatīkamas sajūtas.
Sarunā nosacīti piedalās arī trīs Evijas suņi - divi takši Dženna un Mortīcija un levrete Ronis. Arī šie ilggadīgie mīluļi ir nonākuši pie Evijas no saimniekiem, kas vairs nav varējuši vai gribējuši par viņiem parūpēties. Evija skaidro, kāpēc suņi ir viņas kabinetā - meita, topošā politoloģe uz nedēļu devusies uz Vāciju un mājās nav kas suņus dienā izved pastaigā. Dženna ir sasniegusi jau diezgan cienījamu vecumu - 14 gadus, un pēdējā laikā taksene pilnīgi zaudējusi dzirdi. Arī Ronim spēka gadi jau garām - viņš ir 11 gadu vecs, akls kungs. Vienīgi Mortīcija ir jauna un skaista takšu meitenīte, kas jūtas laimīga, iekārtojoties jebkurās brīvās rokās un baudot glāstus.
Bīstams darbs
«Gandrīz visi dzīvnieki pie manis atnākuši paši. Tā no gaļas kombināta izpirkām baltu zirgu Andželo. Atkopām viņu, un Andželo tagad laimīgi dzīvo pie labiem saimniekiem. Mājās labi iedzīvojušos vāverēnu Elfiju, kas ir riktīgs bandīts, cilvēki pavisam sīku atveda eitanizēt, jo acīmredzot mazulis bija izkritis no ligzdas un cilvēkiem šķita, ka vecāku pamests. Viens pats dabā viņš nebūtu izdzīvojis. Elfijs var ielīst visur, maziņš būdams, pat noplanēja no astotā stāva. Nagi asi, raksturs baigais, kad dusmīgs, man sit, bet arī dodas rokās.»
Dusmīgi un nīgri pa māju šad tad pastaigājas abi hameleoni. Savu mūžu dzīvoklī pavadīja četri Kubas krabji. Dzīvoklī vienmēr ir dzīvojušas arī žurkas, tāpēc sirds sažņaudzas, kad ēdienreizē boa jāpasniedz pelīte vai žurciņa. Bioloģe atzīst, ka sirdij tuvāki viņai ir rāpuļi. Evija nemīl ņurcīt rokās savus aizbilstamos - hameleonus, iguānas, gekonus, degu, zirnekļus, ezi un vāveri, kā arī zirgus. Tas, protams, neattiecas uz mīluļiem suņiem
Bioloģei patīk noņemties ar ežiem: «Vasarā klīnikā sanes savainotus ežus vai mazus ezēnus. Izbaroju, saārstēju un savos laukos Džūkstes pusē palaižu brīvībā. Savukārt mājās man ir Āfrikas pundurezis Mollija. Kolēģe viņu nopirka Lietuvā, bet pašai sākās alerģija no adatām, un Mollija pārvācās dzīvot pie manis. No Eiropas ežiem Āfrikas pundureži atšķiras ar ķermeņa uzbūvi.» Evija saka, ka Latvijas faunas pārstāvjus aizliegts turēt mājās nebrīvē. Pundureži savukārt daudzās valstīs jau ilgus gadus ir audzēti kā mājas mīluļi, ir izkoptas bezgala daudzas krāsu varietātes, notiek arī izstādes, līdzīgi kā suņiem un kaķiem.
Evijai nākas glābt arī putnus. Viņa atgādina: «Nenesiet dzīvnieku un putnu mazuļus mājās, atstājiet viņus dabiskajā vidē, gan jau par tiem gādās vecāki!» Cita lieta ir savainotie lidoņi. Nesen pie Evijas mājās uz lodžijas veseļojās mazais apodziņš, bijusi arī niedru lija, slokas.
Domāju, ka Evijas Stankēvičas darbs ir vienkārši bīstams cilvēkam ar mīlestību un zinātnisku interesei sirdī par visu dzīvo. Dzīvnieku veselības centrā ātri vien var apaugt ar tiem, kuriem nepieciešama cilvēka palīdzība un mīlestība.
Tas ir forši
Eviju saista tāli ceļi, eksotisko dzīvnieku pasaule un zemūdens niršana. Tā nav patikšana sapņu līmenī. Katru gadu viņa dodas pasaulē. Bioloģe teic, ka labprāt ceļojot viena, «lai nekristu uz nerviem ceļabiedriem savā zvēriņu gribēšanā un mīlestībā», lai var nesteidzoties vērot un fotografēt. Evijas mīlestība ir Āzija. Šogad bija laime nedēļu dzīvot Borneo, ik rītu doties uz rezervātu vērot pērtiķu ģimeņu iekšējo kārtību, hierarhiju, savstarpējās attiecības. Bezkaunīgie makaki, kautrīgie orangutāni - ir nesalīdzināmi interesantāk vērot dzīvniekus dabiskos apstākļos, nevis zoodārzā. Tuvāk bija iespējams kontaktēties ar apburošajiem degunpērtiķiem, vērot viņu izteiksmīgās sejas un sarežģītās attiecības ģimenēs. «Dzīvot viņiem blakus, tas ir forši.» Evija gājusi džungļos un nirusi jūrās un okeānos: «Zem ūdens stundas laikā ieraugi to, ko citkārt uz zemes nekad neredzēsi! Tur es smeļos enerģiju! Kad tieku zem ūdens, visu aizmirstu! Krāsas, saule, siltums! Pelēko un auksto ziemu Latvijā es grūti panesu.» Evija zem ūdens aci pret aci satikusi gan miermīlīgos milžus vaļhaizivis, gan arī dīvainās āmurhaizivis, gan bruņurupučus un citus lielus un mazus ūdeņu iemītniekus. Uz biedrošanos esot kāri ziņkārīgie delfīni.
Evija jau kaļ plānus nākamajam gadam. Iespējams, ka viņas ceļš vedīs uz Vjetnamu un Kambodžu.
«Ja man visu šo atņemtu, būtu bēdīgi. Esmu laimīga. Agrāk, strādājot mikrobioloģijā, man nebija saiknes ar dzīvniekiem. Tagad esmu operatīvāka un radošāka. Beznosacījumu mīlestība, ko sniedz dzīvnieki, arī ir laime. Iedomājieties vien, ko nozīmē, ka ik vakaru mani mājās gaida visas dzīvās radības!»