Tāpēc interesanti abas izstādes daļas salīdzināt, vērojot, kā nekontrolēta apziņas plūsma (pieņemot, ka tieši tās iespaidā ir tapusi šī zīmējuma daļa) iemiesojas abstraktos tēlos un sāk līdzināties sapņiem - fragmentāriem un izkliedētiem, kurus aizmirst uzreiz pēc pamošanās. Tiem pretī - grods zīmējums, kura visas daļas savā starpā saistītas kādā pārskatāmā, vizuālā kārtībā, tam raksturīga nepārtrauktība, veseluma izjūta.
Krāsainas lentītes
Klāva Upaciera darbam ir arī trešā daļa - visas tās pārmaiņas, ko zīmējumam nākas piedzīvot savā pastāvēšanas mūžā (līdz noslēguma performancē to «aprīs» Baltais Kubs). Telpā uz grīdas ir kaste ar flomāsteriem, un katrs izstādes apmeklētājs ir aicināts papildināt jau esošo zīmējumu ar savējo, atsaucoties uz ielu mākslā ierasto praksi turpināt cita iesākto. Kā var redzēt, šim aicinājumam daudzi ir atsaukušies, ar savu pienesumu bieži vien konkretizējot mākslinieka abstraktos tēlus, tos pārvēršot par aizkustinošām un naivām būtnēm vai ainavām. Mākslas robežu un autorības jēdziena atvēršana, kas šeit notiek, līdzinās nepabeigtam teikumam, ko mākslinieks ļauj pabeigt skatītājam, un tas ir simpātisks žests, jo mākslinieka skatījumu nostāda vienā līmenī ar izstādes apmeklētāju.
Tiesa, pirms ķeršanās pie košajiem flomāsteriem, iespējamas, ir vērts (kritiski) izvērtēt savas spējas «uzlabot» jau esošo darbu, lai gan pieļauju, ka vairums pieaugušo tik sen neko paši nav zīmējuši, ka turēties pretī kārdinājumam vismaz uz mirkli atgriezties bērnībā ir pārāk grūti, un vai tas ir patiešām nepieciešams? Vismaz LMC kolektīvs un, jādomā, arī mākslinieks visas skatītāju izpausmes uztver ļoti toleranti. Un kas cits, galu galā, viņiem atliek, ja izstādes anotācijā un vēlāk, privātā vēstulē, mākslinieks vēlreiz apliecina vēlmi distancēties no «estētikas», ar to saprotot «pārāk izskaistinātu pasauli»? Nejaušībām un kļūdām šeit tiek atvēlēta tikpat būtiska vieta kā virsmai vai apgaismojumam.
Kaķis vai automāts
Zīmējums ir līnija, kas vilkta ar jebko, «kas pēc sevis atstāj «pēdas» - līniju», raksta izstādes kuratore Ieva Saulīte. «Viena zīmējuma izstādē» mākslinieks izmantojis ne tikai flomāsterus un zīmuļus, bet arī «negrafiskus» elementus - līmlentes, skoču, krāsainas lentītes un diegus. Ieva Saulīte arī uzsver, ka šie materiāli ir zīmētāja ķermeņa pagarinājums, kas ir diezgan precīzs (un apzināts?) citāts no Morisa Merlo-Pontī pazīstamā darba Acs un gars, kur lasām rindas «..lietas ir ķermeņa papildinājums vai pagarinājums». Šajā darbā franču filozofs runā par ķermeniskās pieredzes lomu pasaules apzināšanā un mākslas darba tapšanā. Šķiet, arī Klāva Upaciera izstāde vēlreiz apstiprina, lai arī ne uzkrītošā veidā, ka mākslas radīšana ir arī fizisks darbs, kur vajadzīga ne tikai redze, bet arī rokas un kājas.
Turklāt parasto redzi var aizstāt arī iracionāla intuīcija vai «iekšējā gaisma» - ar šādu nosaukumu tapis kāds mācību darbs, kur Klāvs izvēlējies veidot zīmējumu, to neredzot un arī rakstāmos izvēloties uz labu laimi. Ieņemot nedaudz radikālāku pozīciju, varētu rezumēt, ka zīmējumu var radīt ne tikai cilvēks, bet arī kaķis vai automāts. Piemēram, iedarbināts ventilators, kas kustoties velk sev līdzi zīmuli, kurš atstāj švīkas uz sienas (darbs Nepārtraukta izvēle bija apskatāms Survival Kit 4).
Vēl viela pārdomām - zīmējums, būdams tuvu rakstībai, ir ērts instruments, lai abas grafiskās sistēmas saplūdinātu. Tā Klāva Upaciera bakalaura darba (to veidoja zīmējumu sērija uz mākslinieka dzīvokļa sienām) nosaukums bija iecerēts kā nesalasāms švīkājums, tomēr, pakļaujoties akadēmijas «mācību daļas» spiedienam, tika izvēlēti ierastāki simboli - burti. Zīmējuma robežas apzināšana, skatītāja un mākslinieka uztveres īpatnības pētījumi, interese par mehānismiem, kas zīmējumam ļauj rasties automātiski, un šādu zīmējumu statusa aktualizēšana - šīs tēmas, kurām pievēršas Klāvs Upaciers, paplašina mūsu pašmāju estētikas (kā ideju, nevis estetizētu tēlu kopuma!) lauku. Un nobeigumā vēl gribu pateikt, ka katram māksliniekam ir jābūt arī nedaudz filozofam.