Tolaik paši bezdarbnieki
Uz jautājumu, kā radusies projekta ideja, A. Dīcis atbild lietišķi: «Pavasarī bija laiks, kad mēs visi sēdējām bez darba. Sezona vēl nebija beigusies, bet mums it kā teātrī viss. Nesēdēs rokas klēpī salikuši, kaut kas jādara. Bezdarba tēma radās no tā, ka pašiem tai brīdī nebija darba. Nolēmām aiziet līdz telšu pilsētiņai, bet... tajā dienā tur neviena nebija.» Vai tad tā vispār var būt? Vai tas nav pretrunā ar pilsētiņas eksistences pamatnoteikumiem? «Nu tur jau tā lieta,» aktieris nosmīn.
Projekts nebija paredzēts tieši Dailes teātrim, kura štatā šogad uzņemta daļa pēdējās t. s. Dailes studijas, arī trīs jaunie aktieri. Tomēr ideja pašiem likās svarīga, tāpēc nolemts - galvenais, «lai produkts gatavs, tad jau redzēs». Dailes teātra mākslinieciskajai vadībai patika. Patika arī režisorei Laurai Grozai, kura darbu parakstīs. «Gāja baigi forši, bet mēs būtu varējuši strādāt bezgalīgi. Rādījām cits citam etīdes, bija foršas idejas, bet kā atlasīt?»
Iespēja pagulēt centrā
Bet atgriezīsimies pie telšu pilsētiņas. Tajā dienā tur tātad neviena nebija. Aktieri zvanīja visvairāk filmētajam telšu pilsētiņas veterānam - Gintam Gaiķēnam. Soli pa solim, sarunu pēc sarunas telšinieku saradās vesels bars. Sarunu biedri katrs ieteica interesantākos un atraktīvākos no savu paziņu loka. Izrādes pieteikumā radošā grupa raksta: «Neviens atgadījums nav izdomāts, un neviena sakritība ar reālām personībām nav nejauša.» Kaut arī īsti dokumentāls teātris puišus šoreiz neesot interesējis. «Tā protestēšana ir pavisam cita tēma. Sākotnēji tas varbūt bija viens stāsts, tagad - pavisam cits. Viņiem jau tur ir teātra situācija - katru dienu nāk aktīvi skatītāji, uzdod jautājumus, un viņi visu laiku runā vienu un to pašu. Mēs arī nebijām viņiem nekāds pārsteigums,» saka A. Dīcis, kura varoņa mugurkaulu veidojot kāda sarunu biedra vārdi, ka «šitādu lielisku iespēju pagulēt pilsētas centrā vienkārši nevarēja laist garām». «Sākumā attieksme, protams, bija viennozīmīga - viņi ir gandrīz vai cīnītāji, varoņi. Tad nevarējām īsti saprast, kāds ir mūsu viedoklis. Tā tur ir Latvija. Bezdarbs, piemēram, jau ir mūsu visu tēma, un viņi it kā par mums cīnās. Bet vai mēs gribam, lai tieši tie cilvēki par mums cīnītos? Bet citu nav... Vai viņi ir varoņi vai antivaroņi?» aktieris jautā. Vienlaikus izrādē netrūks gluži reālas spriedzes, jo dzīve arī telšu pilsētiņā nenorit bez konfliktiem, ietekmes sfēru dalīšanas, ambīcijām. «Katrs cīnās par savu un sevi.» Kas šodien ir telšu pilsētiņa? «Domāju, ka vides sastāvdaļa, kurai neviens nepievērš uzmanību.» Tomēr izrādes beigās liktais punkts esot «peldošs». Galu galā - tā stāsta par dzīvu organismu.