Taču bija arī negaidīta vilšanās, kad, kā jau dzīvē mēdz gadīties, izsapņotais un ar jaunības atmiņu glorificēšanu saistītais neatbilst realitātei. Šis pārsteigums vistiešākajā trāpījumā skāra festivāla atklāšanas koncertu (Lielajā ģildē 15.X), kura otrajā noslēgumam pietaupītajā daļā diriģenta Normunda Šnē vadītā orķestra _Sinfonietta Rīga_ priekšnesumā autora beļģu progresīvā roka grupas _Univers Zero_ bundzinieka klātbūtnē izskanēja šīs grupas dažādu gadu skaņdarbi pārlikumā orķestrim.
Instrumentu daudz, krāsu... maz
Daniels Denī intervijā neslēpa, ka ir autodidakts un varonīgi cīnījies, lai pēc diriģenta Normunda Šnē lūguma radītu savas rokgrupas Univers Zero dažādu gadu skaņdarbu pārlikumus speciāli orķestrim Sinfonietta Rīga. Par autodidakta statusu nav jākaunas. Vēl jo sevišķi, ja gadiem sajūsminājies par sarežģīto sava laika mūzikas novatoru I. Stravinska un K. Penderecka komplicētajām partitūrām. Ne velti Denī un viņa domubiedru rokgrupas mājaslapā ir ieraksts: «Ja Stravinskim būtu rokgrupa, tā skanētu šādi.» Kas gan lai zina, kā skanētu Stravinska rokgrupa, taču ir pilnīgi skaidrs, ka Univers Zero mūzika orķestrim nav piemērota nekādā veidā. Orķestra izpildījumā (pat neraugoties uz ģitāras klātbūtni) tas skan līdz apnikumam vienmuļi, primitīvi, garlaicīgi. Galvenais - bezkrāsaini, kas šķiet visnegaidītākais un absurdākais rezultāts, rokgrupas kameransambli kuplinot līdz orķestra skanējumam. Patiešām, zero - pilnīga nulle!
Es saprotu, ka Normunds Šnē vēlējies jaunā, citā kvalitātē atgriezties pie kādreiz paša jaunībā pielūgtās grupas, no kuras skanējuma un estētikas ietekmējies kopā ar citiem domubiedriem leģendārajā latviešu grupā Marana. Starp citu, ar mūzikas iespaidu Univers Zero oriģinālajā sastāvā (to var dzirdēt arī grupas mājaslapā) viss ir kārtībā - skanējums ir saskaņā ar to, ko grupa vēlējusies panākt, un arī amatierisms netraucē. Taču orķestrim tas neder. Vai arī - bija jāļauj pārlikumus veidot instrumentācijas meistaram, kurš tiešām spēj pārredzēt un izmantot orķestra mērogu. To lieliski tajā pašā programmā apliecināja korejiešu komponiste Unsuka Čina skaņdarbā Gougalon - svaigi, saistoši un meistarīgi risinātajā vitālajā un vienlaikus izsmalcinātajā Korejas ielu dzīves atainojumā. Šīs programmas nagla bija efektīvais, spožais jaunās rumāņu komponistes Diānas Rotaru koncerts Shakti saksofonam ar orķestri - paraugstunda mūsdienu saksofona spēlē solista Jana Maksimoviča izpildījumā un fantāzijas svētītā saspēlē ar orķestri.
Flauta - pašas dabas balss
Uz festivāla noslēguma koncertu Spīķeru koncertzālē 24.X gāju amerikāņu komponista Džordža Kramba vokāli instrumentālā transkultūru kameropusa Night of the Four Moons vēlīnā Latvijas pirmatskaņojuma dēļ, kas nevīla Ievas Paršas, Elīnas Endzeles, Kārļa Klotiņa un Ilonas Meijas sniegumā. Taču lielais atklājums bija itāļu flautists Mario Karoli itāļu mūsdienu mūzikas meistara Salvatores Šarīno opusu atskaņojumā. Nav iespējams aprakstīt flautas spēles paņēmienu un izteiksmes milzu klāstu, ar kuru viņš savaldzināja tik dabiski, it kā spēlētu pašas dabas balsis, it kā vienkārši elpojot un liekot iejusties pilnīgi citā, meditatīvā laika ritējumā un dimensijā. Noklausījušies kaut ko tik neparasti valdzinošu, poētisku un īstu, laikmetīgo mūziku iemīlēs pat tie, kuri to, iespējams, dzirdēja pirmo reizi.